— Jā, — viņš sacīja. — Es sāku saprast. Apbrīnojami, kā, pārrunājot ar otru, paplašinās redzes viedoklis!
— Izrādās, ka jūs esat runājis ar īsto cilvēku!
— Man šķiet, — viņš sacīja, — neviens nav absolūti vienaldzīgs pret lielu bagātību. Protams, vēl ir jautājums …
Viņš apklusa. Es stāvēju rāms.
— Redziet, ir iespējams, ka mēs galu galā tomēr nevarēsim to izgatavot! Tā var būt viena no tām vielām, kas teorētiski ir iespējamas, bet praktiski nav iegūstamas. Vai arī mums darbā var gadīties kāds sīks šķērslis, un . ..
— Mēs tiksim galā ar visiem šķēršļiem, ja tādi būs! — es apgalvoju.
2. NODAĻA
Keivorīts liek izgatavots pirmoreiz
Keivora bažas par to, ka keivorīts varētu būt praktiski neiegūstāms, bija nepamatotas. 1899. gada 14. oktobrī šī brīnumainā viela tika izgatavota!
Diezgan dīvaini, ka tas notika gluži nejauši, tāda brīdī, kad misters Keivors to nemaz negaidīja. Viņš bija sakausējis kopā vairākus metālus un vēl dažas citas vielas — cik žēl, ka es tagad nezinu šīs sastāvdaļas! — un nolēmis atstāt maisījumu uz nedēļu
krāsni, bet pēc tam ļaut tam lēni atdzist. Ja viņa ap- loķini bija pareizi, jaunās vielas veidošanās procesam vajadzēja sasniegt pēdējo stadiju, kad masas Itemperatūra būs nokritusies līdz sešdesmit grādiem pēc Fārenheita. Bet gadījās tā, ka, Keivoram nezinot, bija radušās domstarpības par krāsns uzraudzīšanu, (libss, kas līdz šim bija par to rūpējies, piepeši sadomāja šo pienākumu uzvelt bijušajam dārzniekam, aizbildinādamies, ka ogles esot tikpat kā zeme, jo tiekot raktas, tādēļ galdniekam tās lāpstot nepienā- koties; kādreizējais dārznieks savukārt apgalvoja, ka ogles esot metāliska vai rūdai līdzīga viela, tātad kurināšana jāuzņemoties Spargusam, kurš turklāt vēl esot pavārs. Bet Sparguss pastāvēja uz to, ka kurtuve jāapkalpo Gibsam, jo viņš esot galdnieks un ogles neesot nekas cits kā pārakmeņojies koks. Taču Gibss pārstāja kurināt, un arī neviens cits to nedarīja, bet Keivors bija pārāk aizņemts ar interesantām problēmām par lidojošu mašīnu no keivorīta (neņemot vērā gaisa pretestību un dažus citus faktorus), lai pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Un viņa izgudrojuma priekšlaicīgā piedzimšana notika tieši tajā brīdī, kad viņš nāca pāri laukam pie manis uz pēcpusdienas tēju un pārrunām.
Es kā šodien atceros šo notikumu. Ūdens jau vārījās, viss bija sagatavots, un, izdzirdējis pazīstamo «zzmm, zzmm», es izgāju verandā. Keivora mazais, kustīgais stāvs iezīmējās melns pret rudenīgo saulrietu, un labajā pusē viņa mājas skursteņi pacēlās pāri brīnišķīgās krāsās zaigojošam koku pudurim. Tālumā blāvi zilgmoja Vīldenas pakalni, bet pa kreisi, plašs un mierīgs, dūmakā gulēja purvs. Un tad pēkšņi…!
Skursteņi uzsprāga gaisā, sašķīzdami ķieģeļu lūzā, tiem sekoja mājas jumts un dažādi mēbeļu gabali. Tad pāri visam uzšāvās milzīga, balta liesma. Koki
pie mājas līgojās un locījās, un to nolauztie zari lidoja uz uguns pusi. Manas ausis apdullināja pērkonam līdzīgs grāviens, kas padarīja mani ar vienu ausi kurlu uz visu mūžu, un visapkārt plīsa logu stikli.
Es paspēru trīs soļus no verandas Keivora mājas virzienā, un tūlīt pat mani sagrāba vējš. Vienā momentā svārku stērbeles bija uzrautas man uz galvas, un es pilnīgi pret savu gribu pa kaklu pa galvu tiku nests uz Keivora pusi. Tai pašā acumirklī svelpjošais gaisa vilnis sagrāba izgudrotāju, apsvieda apkārt un atrāva no zemes. Es redzēju, ka viens manas mājiņas skursteņa jumtiņš nokrīt sešus jardus no manis, palēkdamies aizkūleņo kādas divdesmit pēdas un tiek aizrauts virpuļa centra virzienā. Keivors, ķepurodamies ar visām četrām, noplanēja atkal zemē, kādu gabalu vēlās velšus, tad pierausās kājās un tika pacelts un aiznests pa gaisu milzīgā ātrumā, līdz beidzot nozuda starp sapluinītajiem, sakropļotajiem kokiem, kas locījās pie viņa mājas.
Liels dūmu un pelnu mākonis un zilgani spīdošs kvadrātveida priekšmets uzšāvās tieši stāvus debesīs. Man garām aizlidoja prāvs žoga posms, krita sāniski lejup, atsitās pret zemi un nogāzās plakaniski. Un tad ļaunākais bija pāri. Gaisa kustības spēks strauji samazinājās, nu jau vējš bija tikai tāds kā stiprā vētrā, un es atkal sajutu kājas zem sevis. Atliecoties pret vēju, man izdevās apstāties, un es varēju sākt kaut cik saprātīgi domāt.
Šai īsajā brīdī viss pasaules vaigs bija pārvērties. No rāmā saulrieta vairs nebija ne miņas, debesis klāja tumši, trauksmaini mākoņi, viss apkārt izskatījās vētras saplacināts, un ik krūmiņš locījās tās brāzienos. Es pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai mana mājiņa vēl stāv savā vietā, tad steberēju tālāk uz kokiem, starp kuriem bija nozudis Keivors.
Cauri to garajiem, kailajiem zariem plaiksnījās liesmas no viņa degošās mājas.
Es labu brīdi klaiņāju pa nelielo birzīti, pārskrie- dams no koka pie koka un turēdamies pie to stum- Iniem, bet Keivoru nekur neatradu. Beidzot salauzītu zaru un žoga zedeņu kaudzē, kas bija sablīvējusies pret viņa dārza sētu, es pamanīju kaut ko kustamies. Skriešus metos turp, bet, iekams piesteidzos, no kaudzes izrausās brūns kamols, izslējās uz divām dubļainām kājām un pastiepa divas ļenganas, asiņojošas rokas. Ap vidusdaļu tam nokarājās dažas drēbju skrandas, kas plivinājās vējā.
Pirmajā mirklī es šo zemes pikuci nepazinu, bet lad redzēju, ka tas ir Keivors, no galvas līdz kājām novārtījies ar dubļiem, pa kuriem bija vēlies. Viņš noliecās uz priekšu pret vēju un izberzēja dubļus no acīm un mutes, pēc tam izstiepa netīro roku un grīļodamies paspēra soli uz manu pusi. Viņa seja v.iibstījās aiz saviļņojuma, un no tās joprojām bira mazas sakaltušu dubļu piciņas. Viņš izskatījās tik sapluinīts un nožēlojams, kādu es nevienu dzīvu radījumu neatceros redzējis, un tādēļ viņa pirmie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza.
— Apsveiciet mani! — viņš izdvesa. — Apsveiciet mani!
Apsveikt jūs? — es iesaucos. — Žēlīgās debesis! Kāpēc gan?
— Es esmu to izgatavojis!
— Patiešām esat. Bet kādēļ notika šis sprādziens?
Vēja brāzma aizrāva projām Keivora atbildi.
Šķiet, viņš sacīja, ka tas vispār neesot bijis sprādziens. Vējš uzgrūda mani viņam virsū, un mēs stāvējām, pieķērušies viens pie otra.
— Mēģināsim tikt atpakaļ uz manu māju! — es iebļāvu Keivoram ausī. Viņš mani nedzirdēja un kliedza kaut ko par «trīs zinātnes mocekļiem» un vēl kaut ko par «nelādzīgu sagadīšanos». Tobrīd Keivors domāja, ka viņa palīgi gājuši bojā virpulī. Par laimi, tā nebija noticis. Tūlīt pēc Keivora aiziešanas viņi visi trīs bija devušies uz Limpnas krodziņu, lai pie spirdzinošas glāzītes pārspriestu krāšņu aprūpē- šanas jautājumu.
Es atkārtoju savu priekšlikumu iet atpakaļ uz manu mājiņu, un šoreiz Keivors saprata. Cieši saķērušies rokās, mēs devāmies ceļā un ar lielām pūlēm beidzot nokļuvām zem jumta, kāds nu tas man vēl bija palicis. Uz brīdi mēs elsdami, pūzdami atkritām atzveltņos. Visi logi bija izsisti un vieglākās mēbeles samētātas lielā nekārtībā, taču nelabojamu postījumu nebija. Par laimi, virtuves durvis bija izturējušas spiedienu, tā ka mani trauki un saimniecības piederumi nebija cietuši. Petrolejas plītiņa vēl joprojām dega, un es atkal uzliku vārīties ūdeni tējai. Kad tēja bija gatava, es varēju pieprasīt Keivoram paskaidrojumus.