— Pilnīgi pareizi, — viņš apgalvoja, — pilnīgi pareizi… Es esmu to izgatavojis, un viss ir kārtībā.
— Kā — viss kārtībā?! — es iebildu. — Bet divdesmit jūdžu apkārtnē nav nevienas neapgāztas siena kaudzes un nesapostīta žoga vai jumta …
— Viss ir pareizi, patiešām. Es, protams, neparedzēju šo mazo negadījumu. Mans prāts bija aizņemts ar citu problēmu, un es vispār nemēdzu pievērst uzmanību šīm praktiskajām blakus parādībām. Bet viss ir kārtībā …
— Mans dārgais ser! — es iesaucos. — Vai jūs neaptverat, ka esat nodarījis postījumus tūkstošiem mārciņu vērtībā?
— Te nu man atliek tikai paļauties uz jums. Es, protams, šādās lietās neko lielu nesaprotu, bet vai jūs nedomājat, ka to varētu noturēt par ciklonu?
— Bet sprādziens?
— Tas nebija sprādziens. Viss izskaidrojams ļoti vienkārši. Kā jau teicu, man ir slieclba ignorēt sīkumus. Tā pati mana dūkšana, tikai lielākā mērogā. Es aiz nevērības izgatavoju šo vielu, šo keivorītu, plānas un platas plāksnes veidā …
Viņš mirkli klusēja.
— Vai jums ir skaidrs, ka šī viela nelaiž cauri gravitāciju, ka tā aiztur priekšmetu savstarpējās pievilkšanās spēku?
— Jā, — es teicu. — Jā.
— Nu, redziet, tiklīdz maisījums atdzisa līdz sešdesmit grādiem pēc Fārenheita un vielas veidošanās process bija galā, gaiss virs tās, jumta, griestu un grīdas daļa, kas atradās virs tās, zaudēja svaru. Es domāju, jūs zināt — mūsdienās to zina visi —, ka gaisam, tāpat kā jebkurai parastai lietai, ir svars, ka tas spiež uz ikvienu priekšmetu zemes virspusē un spiež visos virzienos ar spēku, kas līdzinās četr- padsmitarpus mārciņām uz katru kvadrātcollu?
— Es to zinu, — es apstiprināju. — Turpiniet!
— Es arī to zinu, — Keivors sacīja. — Un šis gadījums tikai pierāda, cik nevērtīgas ir zināšanas, ja cilvēks tās nepielieto. Redziet, virs mūsu keivorīta plāksnes gaiss zaudēja svaru, tam vairs nebija nekāda spiediena, un apkārtējais gaiss, kas neatradās virs keivorīta, iedarbojās uz katru šā piepeši svaru zaudējušā gaisa kvadrātcollu ar četrpadsmitarpus mārciņu lielu spiedienu. Ahā, jūs sākat saprast! Gaiss, kas atradās visapkārt keivorītam, ar milzīgu spēku triecās virsū gaisam virs keivorīta un spieda to augšup mežonīgā plūsmā, virs keivorīta nonākušais gaiss momentā zaudēja svaru, savukārt tika dzīts augšup, izlauzās cauri griestiem un norāva jumtu .. . Saprotiet, izveidojās tāds kā atmosfēras fontāns, it kā skurstenis atmosfērā. Un, ja pati kei- vorīta plāksne nebūtu bijusi vaļīga un netiktu aizrauta šajā skurstenī, vai jūs varat iedomāties, kas būtu noticis?
Es padomāju.
— Man liekas, — es teicu, — ka gaiss vēl tagad trauktos un trauktos augšup virs šās velnišķīgās vielas.
— Pilnīgi pareizi, — Keivors sacīja. — Milzīgs fontāns .. .
— Kas šļācas izplatījumā! Ak dievs! Tas būtu aizrāvis projām visu Zemes atmosfēru! Tas būtu atņēmis pasaulei gaisu! Un visa cilvēce aizietu bojā! Šā mazā keivorīta gabaliņa dēļ!
— Ne gluži izplatījumā, — Keivors iebilda, — bet praktiski… tikpat ļauni. Tas būtu aizrāvis gaisu projām no zemes, kā noloba mizu banānam, un aizsviedis to tūkstošiem jūdžu tālu. Gaiss, protams, atkal pamazām plūstu lejup, bet pa to laiku pasaule jau būtu nosmakusi! No mūsu redzes viedokļa — neko daudz labāk kā tad, ja gaiss vispār nekad neatgrieztos!
Es cieši uzlūkoju Keivoru. Līdz šim es biju pārāk izbrīnījies, lai aptvertu, ka visas manas cerības sabrukušas.
— Ko jūs tagad domājat darīt? — es jautāju.
— Visupirms, ja jūs man aizdosiet dārza liekšķe- rīti, es kaut cik notrausīšu zemi, ar kuru esmu no- mūrējies, un tad, ja atļausiet izmantot jūsu mājas ērtības, nomazgāšos vannā. Pēc tam mēs varēsim lēnā garā parunāties. Man šķiet, būtu prātīgi, — viņš uzlika zemjainu plaukstu uz manas rokas, — ja šis pasākums paliktu mūsu noslēpums. Es zinu, ka esmu nodarījis lielus postījumus — iespējams, ka šur tur apkaimē pat dzīvojamās mājas ir drupās. Bet, no otras puses, es nevaru samaksāt par šiem postījumiem, un, ja to patiesais cēlonis nāktu zināms atklātībā, tas tikai radītu skaudību un mēģinājumus kavēt manu darbu. Saprotiet, nav iespējams paredzēt visu, un es, risinot tik svarīgu teorētisku problēmu, nevaru atļauties ne mirkli sevi apgrūtināt ar praktiskiem apsvērumiem. Vēlāk, kad jūs liksiet lietā savu praktisko prātu un keivorīts tiks laists apgrozībā — tā to saka, vai ne? — un dos mums tādus ienākumus, kā jūs cerat, mēs varēsim norēķināties ar cietušajām personām. Bet ne tagad, ne tagad. Ja nebūs cita izskaidrojuma, cilvēki šais laikos, kad meteoroloģijas zinātne ir tik zemā līmenī, to visu piedēvēs ciklonam. Varbūt tiks vākti ziedojumi un, tā kā mana māja ir sagruvusi un nodegusi, es saņemšu krietnu summu kompensācijas, kas būs ārkārtīgi noderīga, lai turpinātu mūsu pētījumus. Bet, ja kļūs zināms, ka es esmu vainīgais, nekādi ziedojumi netiks vākti un visi būs saniknoti. Man nekad vairs nebūs iespējas mierīgi strādāt. Mani trīs palīgi varbūt ir gājuši bojā, varbūt arī nav. Tas ir sīkums. Ja viņi ir pagalam, tas nav nekāds lielais zaudējums: viņi bija gan centīgi, bet ne visai spējīgi, un par šo priekšlaicīgo rezultātu mums galvenokārt jāpateicas viņu kopīgajai nolaidībai, jo acīmredzot krāsns netika pienācīgi kurināta. Ja viņi nav gājuši bojā, šaubos, vai šiem vīriem pietiks inteliģences, lai izskaidrotu notikušo. Viņi noticēs, ka tas bijis ciklons. Un, ja es pa to laiku, kamēr manā mājā nav iespējams mitināties, varētu apmesties vienā no jūsu neapdzīvotajām istabām…
Viņš apklusa un cieši pavērās manī.
Cilvēks ar tādām iespējām nebija parasts viesis, ko viegli uzņemt savā mājā.
— Varbūt tagad labāk sameklēsim to liekšķeri, — es teicu, pieceldamies kājās, un aizvedu Keivoru pie siltumnīcas izkaisītajām atliekām.
Un, kamēr viņš mazgājās, es vienatnē visu apsvēru. Bija skaidrs, ka sadarbība ar misteru Keivoru varēja sagādāt nepatikšanas, kādas es nebiju paredzējis. Viņa izklaidība, kuras dēļ zemeslode tik tikko nekļuva par neapdzīvotu tuksnesi, jebkurā brīdī varēja novest pie kāda cita nopietna sarežģījuma. No otras puses — es biju jauns, atrados spaidīgos materiālos apstākļos un tādēļ biju gatavs uz pārdrošu dēku, ja tā deva izredzes kaut ko nopelnīt. Es savā prātā biju cieši nolēmis, ka man jādabū vismaz puse no tā, ko ienesīs Keivora izgudrojums. Laimīgā kārtā es dzīvoju mājiņā, kuru, kā jau minēju, biju noīrējis uz trim gadiem, neuzņemoties atbildību par tās remontēšanu, un manas nedaudzās steigā uz kredīta iegādātās mēbeles bija apdrošinātas, tā ka es neko zaudēt nevarēju. Galu galā es nolēmu turēties kopā ar misteru Keivoru un piedalīties viņa pasākumā, lai kā tas beigtos.
Protams, mans viedoklis tagad bija stipri izmainījies. Es vairs nešaubījos par šīs vielas milzīgajām iespējām, bet tās izmantošana lielgabalu lafetēm un patentētiem brīnumzābakiem man sāka likties apšaubāma.
Mēs tūlīt ķērāmies pie darba, lai atjaunotu Keivora laboratoriju un turpinātu eksperimentus. Tagad, prātojot par to, kādā veidā keivorītu vajadzētu izgatavot šoreiz, Keivors runāja man saprotamākā valodā nekā jebkad iepriekš.
— Protams, mums tas atkal jāizgatavo, — viņš sacīja tik jautrā tonī, ka es jutos pārsteigts, — protams, mums tas jādara. Viegli mums varbūt neies, bet viss teorētiskais daibs jau ir aiz muguras. Mēs, protams, centīsimies nenodarīt ļaunu šai mūsu mazajai planētai, ja tas būs iespējams. Taču … risks noteikti būs! Tam jābūt. Eksperimentējot vienmēr pastāv risks. Un te nu jums kā praktiski domājošam cilvēkam jāsaka arī savs vārds. Es domāju, ka varbūt vajadzētu to gatavot vertikālas un loti plānas plates veidā. Bet īsti vēl nezinu. Man ir arī kāda cita neskaidra ideja, taču to es pagaidām vēl nevaru precīzi izklāstīt. Dīvaini, ka šī doma man ienāca prātā tieši tai brīdī, kad es, vēja dzīts, vēlos pa dubļiem, nezinādams, kā tas viss beigsies.