Pat ar manu palīdzību bija grūti kaut ko noteikti izlemt, un pa to laiku mēs cītīgi strādājām, atjaunodami laboratoriju. Bija jāpadara vēl ļoti daudz, iekams vajadzēja galīgi izšķirties par mūsu otrā mēģinājuma precīzo formu un metodēm. Vienīgais kavēklis bija mūsu trīs strādnieku streiks — viņi iebilda pret to, ka esmu kļuvis par darbu vadītāju. Bet pēc divām dienām šis jautājums nokārtojās.
3. NODAĻA
Lodes būvēšana
Es ļoti skaidri atceros to brīdi, kad Keivors man izstāstīja savu ideju par lodveida ķermeni. Viņš jau iepriekš bija noņēmies ar šo domu, bet radās tāds iespaids, ka tā nākusi pār viņu kā spēja atklāsme. Mēs atgriezāmies mājās uz tēju, un pa ceļam Keivors sāka dungot. Tad piepeši viņš iesaucās:
— Jā, jā! Tikai tā! Iespēja ceļot! Nolaižami aiz- vari!
— Ceļot — uz kurieni? — es jautāju.
— Izplatījumā — visur! Uz Mēnesi.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Teikt? Saprotiet, tai jābūt lodei! To es gribu teikt!
Es it nekā nesapratu un ļāvu viņam netrauceti runāt savā manierē. Man tobrīd nebija ne mazākās jausmas par Keivora domu gaitu. Bet vēlāk, kad bijām padzēruši tēju, viņš man visu paskaidroja.
— Redziet, kas par lietu, — viņš sacīja. — Pagājušo reizi es šo vielu, kas nelaiž cauri gravitāciju, kausēju plakanā, daļēji nosegtā tvertnē. Kad kausējums atdzisa un veidošanās process bija galā, notika šī jezga — viss, kas atradās virs keivorīta, zaudēja svaru, gaiss spēcīgā plūsmā traucās augšup, daļa mājas tika aizrauta līdzi, un, ja arī pats keivo- rīts nebūtu aizlidojis, es nezinu, kas būtu noticis! Bet iedomājieties, ka šī viela ir zem atklātas debess un var netraucēti pacelties augšup.
— Tā momentā uzlidotu gaisā!
— Pilnīgi pareizi. Un nesaceltu vairāk nemiera kā šāviens no lielgabala.
— Bet kāds no tā labums?
— Es pats došos šai lidojumā.
Es noliku savu tējas tasi un platām acīm vēros Keivorā.
— Iedomājieties dobu lodi, — viņš skaidroja, — pietiekami lielu diviem cilvēkiem un viņu bagāžai. Tā būs taisīta no tērauda un iekšpusē izklāta ar biezu stiklu. Tajā būs prāvi krājumi kondensēta gaisa un barības koncentrātu, ūdens destilācijas aparāts un tā tālāk. Un no ārpuses tēraudu klās .. .
— Keivorīts?
— Jā.
— Bet ka jus tiksiet iekša?
— Līdzīga problēma bijusi ar mīklā ceptu ābolu.
— Jā, zinu. Bet kā?
— Tas ir pavisam vienkārši. Vajadzīga tikai hermētiski noslēdzama lūka. Tai, protams, jābūt mazliet komplicētākai, apgādātai ar vārstuli, lai nepieciešamības gadījumā varētu izsviest lietas, nezaudējot daudz gaisa.
— Kā Zila Verna grāmatā «Ceļojums uz Mēnesi»?
Bet Keivors nebija daiļliteratūras cienītājs.
— Es sāku saprast, — es lēni sacīju. — Jūs ielī- dīsiet tur iekšā un aizskrūvēsieties, kamēr keivorīts vēl būs silts, un, tiklīdz tas atdzisīs, gravitācija uz šo lodi vairs neiedarbosies un jūs aizlidosiet…
— Pa tangenti.
— Jūs lidosiet taisnā līnijā… — es aprāvos. — Kas var aizkavēt šādu priekšmetu lidot pa taisnu līniju izplatījumā mūžīgi? — es jautāju. — Jūs nekur nevarēsiet nokļūt, un, ja arī tas izdotos — kā jūs tiksiet atpakaļ?
— Esmu par to domājis, — Keivors sacīja. — Tieši to es gribēju teikt, kad runāju par iespēju ceļot. Iekšējā stikla lode, izņemot lūkas vietu, būs viengabala noslēgts veidojums, bet tās ārējais tērauda apvalks sadalīts sektoros, un katru sektoru varēs pacelt un nolaist līdzīgi aizkariem. To viegli iespējams izdarīt ar atsperēm, kuras darbinās elektrība, kas tiks pievadīta pa stiklā iekausētiem platīna vadiem no lodes iekšpuses. Tas viss ir tikai detaļu izstrādāšanas jautājums. Tātad, redziet, lodes ārējais, ar keivorītu klātais apvalks sastāvēs no logiem jeb aizvariem, kā nu jums tiktos tos dēvēt. Un, kad visi šie logi jeb aizvari būs aizvērti, ne gaisma, ne siltums, ne gravitācija — nekāda staru enerģija neiekļūs lodes iekšienē un tā lidos izplatījumā pa taisnu līniju, kā jūs sakāt. Bet atveriet vienu logu, iedomājieties, ka jūs atverat vienu logu! Tad tūlīt jebkurš smags ķermenis, kas pagadīsies tajā virzienā, mūs pievilks …
Es sēdēju, pūlēdamies to aptvert.
— Vai saprotat? — Keivors jautāja.
— O, es saprotu.
— Praktiski mēs varēsim manevrēt izplatījumā, kā mums patiksies. Ļaut pievilkt sevi vienam ķermenim, tad atkal kādam citam.
— O, jā. Tas man ir skaidrs. Tikai…
— Lūdzu?
— Es īsti labi nesaprotu, kāpēc mums tas būtu jādara! Patiešām — tikai aizlidot projām no Zemes un atkal atgriezties?
— Protams! Varētu, piemēram, aizceļot uz Mēnesi.
— Un ja mēs tur nokļūtu? Ko mēs tur atrastu?
— Tad jau redzētu … Nu, vismaz uzzinātu kaut ko jaunu.
— Vai tur ir gaiss?
— Iespējams.
— Tā ir laba ideja, — es teicu, — tomēr tāda mēroga pasākums mani mulsina. Uz Mēnesi! Es vispirms labāk gribētu pamēģināt kaut ko mazāku.
— Tas ir izslēgts, uz Zemes mēs neko nevaram uzsākt aizplūstošā gaisa kustības dēļ.
— Kāpēc nepielietot šo ideju par aizvariem — ar atsperēm regulējamiem keivorīta aizvariem stiprās tērauda kastēs — smagumu celšanai?
— Tur nekas neiznāks, — Keivors palika pie sava. — Galu galā lidot izplatījumā nav daudz bīstamāk, varbūt pat ne tik bīstami kā piedalīties polārā ekspedīcijā. Bet cilvēki dodas polārās ekspedīcijās.
— Ne jau veikalnieki. Turklāt par piedalīšanos polārā ekspedīcijā maksā. Un, ja atgadās kas slikts, tiek sūtītas glābšanas komandas. Bet šeit — par neko dzīties projām no Zemes.
— Tā būs zinātniska izlūkošana.
— Citādi to nevar nosaukt… Varbūt vēlāk par to varēs uzrakstīt grāmatu, — es sacīju.
— Es nešaubos, ka uz Mēness ir minerāli, — Keivors teica.
— Piemēram?
— Nu, sērs, rūdas, varbūt zelts, iespējams, arī kādas jaunas vielas.
— Bet transporta izdevumi? — es sacīju. — Jūs neesat praktisks cilvēks. Mēness atrodas ceturtdaļ- miljona jūdžu attālumā.
— Man šķiet, ka jebkura smaguma aizgādāšana jebkurā attālumā neko daudz nemaksātu, ja tas būtu ievietots keivorīta kastē.
Par to es nebiju iedomājies.
— Bezmaksas piegāde pircējam, ko?
— Nav jau teikts, ka mums jāaprobežojas ar Mēnesi.
— Jūs domājat. ..
— Mēs varētu doties arī uz Marsu — dzidra atmosfēra, neparastas ainavas, pacilājoša viegluma sajūta. Būtu patīkami tur nokļūt.