Pirms Ādama
1. nodaļa
Tēli un rēgi! Neskaitāmu un neparastu tēlu virkne! Jau tad, kad man tas viss vēl bija mikla, es bieži mocījos ar jautājumu: no kurienes viņi nāk un kas rada tos savādos rēgus, kas dzīvo un darbojas manos sapņos? Šie sapņi taču ne mazākā mērā neatgādina to dzīvi, tos apstākļus, kuros es patlaban atrodos.
Šie tēli ir sabojājuši man bērnību, pārvērzdami manus sapņus par nebeidzamu murgu virkni. Un vēlāk viņi mani pārliecināja pat par to, ka es krasi atšķiros no visiem citiem, ka es esmu pretdabisks un nolādēts radījums.
Es dzīvoju, biju apmierināts un priecīgs. Bet tas bija tikai dienā. Manas naktis bija baiļu pilnas - drausmīgu mokošu un nepārvaramu baiļu pilnas.
Es iedrošinos apgalvot, ka neviens cilvēks nav cietis tik milzīgas bailes. Nē, neviens, vai tas būtu mūsdienu vai senais cilvēks.
Jo, raugi, šīs bija iedzimtas bailes - bailes, kādas cilvēks varēja just tikai sirmā senatnē, kad pasaule vēl bija jauna, nesen radīta. Tās bija bailes - lielas bailes, kuras visā garajā periodā, kuru sauc par vidējo aizvēsturisko periodu, no cilvēka nav atkāpušās ne soli.
Ko es ar to gribu teikt?
Šeit nepieciešams mans paskaidrojums, citādi mani sapņi jums nebūs saprotami. Bet man šie sapņi taču ir tik tuvi, tik skaidri.
Šai brīdī, kad es rakstu šīs rindiņas, kā dzīvi manā priekšā stāv visi tie radījumi, kuri mīt tai svešajā pasaulē. Es atrodos it kā burvīgas fantasmagorijas varā, bet jūtu un apzinos, ka šīm būtnēm, šiem rēgiem jūsu acīs nav nekādas nozīmes, nedz iekšēja vai ārēja satura.
Nu, sakiet, kāda jūsu acīs ir nozīme manai draudzībai ar Ļepausi? Vai jums šī draudzība kaut ko izskaidro? Vai Ātrkājī- tes skaistums un neizsakāmā grācija? Vai Sarkanacainā Glūniķa nevaldāmās kaislības un viņa ataviskais spēks? Ko šie fakti jums izsaka?
Gluži neko - tukša skaņa. Par tādu pašu "neko" jūs uzskatīsiet arī Ugunsļaužu un Mežaļaužu dzīvi un darbību. Ko jūs sapratīsiet no viņu mežonīgās valodas - vienbalsīgiem kliedzieniem -, kuru tonim, noskaņai un skaļumam bija jāattēlo runātāja domas un garastāvoklis?
Un kā gan jūs lai tos arī saprastu? Jums taču nav pazīstami tie apstākļi, kuros šīs, jums pilnīgi nenozīmīgās, skaņas ir radušās. Jūs taču neesat izbaudījuši, ar kādu prieku viņi atpūtās drēgnajās alās jūras malā! Jūs nepazīstiet arī to patīkamo pašsajūtu un kluso mieru, kurus tik labi pazīstu es - es, kas ne vienu reizi vien esmu no rīta līdz vakaram gulējis jūras, upes vai ezera krastā. Jūs nekad neesat arī izjutuši rīta vēja dzestro pieskārienu kailajai miesai, sēžot koka galotnē. Arī jauno kociņu mizas garša jums nav pazīstama.
Bet laikam jau stāstu vajadzētu sākt no pašiem manas bērnības laikiem.
Bērns būdams, es dienā ne ar ko neatšķīros no citiem bērniem. Bet naktī, sapņos, es pārvērtos par citu, man pašam nepazīstamu radījumu. Un šajos sapņos dominējošais faktors bija bailes - briesmīgas, nesaprotamas bailes. Tikai retumis manos sapņos pamirdzēja gaišāks bezrūpīga prieka stariņš. Ja tā nebija, tad sapņi bija nepārtrauktu briesmu - savādu, ārprātīgu un normālam cilvēkam pilnīgi nesaprotamu baiļu pilni.
Arī dienā man dažreiz uzmācās baiļu momenti, bet šīm bailēm nebija nekā kopēja ar tām, ko es pārdzīvoju naktī, sapņos. Šīs bailes stāvēja pāri manam saprātam.
Es biju tipisks pilsētnieku bērns, kuram par lauku dzīvi un dabu bija ļoti miglains un, protams, neobjektīvs priekšstats. Bet pilsētas un to lielos namus es sapņos nekad neredzēju. Vēl vairāk, manas sapņu valstības robežas nepārkāpa pat neviens cilvēks.
Uz kokiem dzīvē es lūkojos pilsētas parkos un žurnālu ilustrācijās, bet sapņos es klejoju pa bezgalīgiem mūžamežiem. Un koki šais mežos man nebūt neizlikās neskaidri, nenoteikti, nē - to kontūras bija asi un konkrēti veidotas. Es redzēju katru zaru, katru žuburīti, redzēju pat katru lapu. Un es jutu, ka mani no šā pirmatnējā meža un tā dzīves nekas nešķir, ka esmu tam tuva un radniecīga būtne.
Es nekad neaizmirsīšu lielo pārsteigumu, kurš mani pārņēma, pirmo reizi ieraugot ozolu. Ieraugot tā lapas, zarus un žuburoto kroni, es pēkšņi atcerējos, ka šo pašu koku es jau neskaitāmas reizes esmu redzējis sapņos.
Vēlāk, kad man nācās pirmo reizi redzēt priedi, bērzu un lauru koku, es vairs nebrīnījos un nejutos pārsteigts. Jā, šos kokus es jau sen pazinu, jo biju jau tos redzējis un katru nakti sapnī turpināju tos skatīt.
Jūs, liekas, jau esat pārliecinājušies, ka šis fakts neatbilst parastajiem sapņu "pamatlikumiem".
Mēs taču zinām, ka sapņos katrs no mums pārdzīvo tikai to, ko viņš ir redzējis un pārdzīvojis savā reālajā dzīvē.
Sapņi ir viskomplicētākais nomodā pārdzīvoto un izjusto iespaidu attēlojums. Bet mani sapņi, lūk, šo pamatlikumu ignorē. Manu sapņu saturam nav nekā kopēja ar reālo dzīvi. Tās bija divas pilnīgi nošķirtas dzīves, kuru vienīgā saikne biju es pats. Jā, es biju vienīgais dzīvais tilts starp šīm divām svešajām pasaulēm.
Bērna gados es zināju, ka riekstus un ogas piegādā augļu tirgotāji. Bet jau sen pirms šādu zināšanu iegūšanas es sapņos biju šķinis riekstus no koka vai arī uzlasījis tos no zemes zem kuplas lazdas. Tāpat es arī biju lasījis ogas un plūcis no kokiem augļus, lai gan patiesībā man par augļu ievākšanu nebija ne mazākās jēgas.
Es labi atceros un nekad neaizmirsīšu to dienu, kad pirmo reizi redzēju uz galda mellenes. Šīs ogas es iepriekš nekad nebiju redzējis un tomēr no pirmā acu uzmetiena tās pazinu un atcerējos, ka sapņos neskaitāmas reizes esmu klejojis pa mežiem, šīs ogas lasīdams.
Es vēl nebiju apēdis nevienu ogu, bet jau it labi zināju, kāda viņām garša. Māte man pasniedza bļodu ar mellenēm. Un es nebiju maldījies, tā bija tā pati mazliet kodīgā garša, ar kuru es jau tūkstošiem reižu sapņos biju iepazinies.