No upes nākdami, mēs gandrīz vai saskrējāmies ar Sarkanacaino Glūniķi.
Es gāju pa taku aiz sava biedra, kad viņš pēkšņi milzīgā steigā, uz mani pat nepaskatījies, metās sāņus un nogūlās uz kalniņa. Nesaprazdams šīs rīcības iemeslus, es viņam sekoju ar tādu pašu ātrumu, instinktīvi nojauzdams, ka nupat esmu izglābies no kaut kādām briesmām. Lai ziņkārību apmierinātu, es paglūnēju uz taku.
Kā tad, tur jau ļoti cienīgā gaitā nāca Sarkanacainais Glūniķis, bolīdams savas briesmīgi liesmojošās acis.
Ari tas, ka visi citi bērni bija pēkšņi pazuduši, man krita acīs.
Pat pieaugušie lasījās nost no ceļa, pūlēdamies savas bailes slēpt zem vienaldzības maskas.
Pienāca vakars, satumsa un laukumā alu priekšā neredzēja nevienas dzīvas radības. Visi bija devušies pie miera.
Arī mani Ļepausis aicināja uz savu alu.
Diezgan ilgi mēs rāpāmies pa stāvu klinti uz augšu, līdz beidzot sasniedzām iedobumu ar ļoti šauru alas caurumu. Pats es šo spraugu nekad nebūtu atradis. Ļepausis sarāvās kamolā un pazuda no acīm. Ar lielām pūlēm es viņam spraucos pakaļ un atrados mazā un ļoti zemā telpā. Tā varēja būt divas pēdas augsta, trīs plata un kādas četras gara.
Te, viens pie otra piespiedušies, mēs netraucēti pārlaidām nakts melnumu.
6. nodaļa
Kad es otrā dienā redzēju bērnus, kuri spēlēja slēpšanos pie plato alu caurumiem, es nopratu, ka šīs alas nav apdzīvotas un ka tajās neviens neuzdrošinātos naktis pavadīt.
Gulēšanai derēja tikai tās, kurām bija šaura ieeja. Jo šaurāka, jo labāka, jo tās nebija pieejamas dažādiem plēsoņām, kuru priekšā mēs bijām gluži bezspēcīgi.
Jau pašā pirmajā rītā es mācījos pienācīgi novērtēt alu šauro ieeju nozīmi.
Pirmajai gaismiņai svīstot, laukumā bija ieradies Plēsēj- zobs - tīģeris.
Daži mūsējie jau bija pamodušies un izgājuši ieelpot tīru gaisu. Nikno ienaidnieku pamanījuši, viņi sabēga atpakaļ alās.
Bet divi cilvēki, būdami pārāk tālu no drošā patvēruma, bija spiesti meklēt glābiņu citur.
Nezinu, kā lai šo divu cilvēku izturēšanos izskaidro. Varbūt bailes viņus uz to spieda. Varbūt viņi juta tīģera tuvošanos, bet, gluži kā norunājuši, viņi reizē ieskrēja platajā alā, kur vakar vakarā es ar Ļepausi vedu nesekmīgo cīņu.
Tīģerim šī sprauga acīmredzot bija par šauru, jo, neko nepanācis, viņš, ārkārtīgi saniknots, izlēca atkal no alas laukā.
Bija noprotams, ka naktī Plēsējzobam nav bijušas veiksmīgas medības un tādēļ viņš bija licis visas cerības uz kādu neuzmanīgu divkājaini. Tādēļ, pamanīdams abus bēgļus, viņš tiem uz karstām pēdām bija meties pakaļ. Bet bēgļi laimīgi izspruka un brīdi vēlāk lūkojās laukā no otras alas.
Nometnē izcēlās negants troksnis. Alu iedzīvotāji, piespiedušies cits pie cita, brēca un kliedza cik jaudas: kā ārprātīgi viņi žestikulēja un briesmīgi šķobījās un vaibstījās.
Šādi žestikulēt viņus spieda savāds instinkts. Bija ļoti liels niknums, lai gan bailes dominēja. Skaidri atceros, ka arī es tāpat žestikulēju, spārdījos un gaudoju, bet nevis tāpēc, ka tā darīja mani ciltsbrāļi. Nē. Mani uz to spieda savāds iekšējs spēks; tas man pavēlēja žestikulēt un gaudot mežonīgās skaņās, sa- sliet spalvas, un tas pats spēks pildīja manu dvēseli ar mežonīgām bezprāta dusmām.
Ilgu laiku vecais tīģeris skraidelēja ap alu ieejām, bet bēgļi čūskas lunkanumā slapstījās, pārbēgdami caur šauro spraugu uz neapdraudēto pusi.
Tai brīdī arī mēs, it kā būtu norunājuši, uzsākām cīņu.
Tīģerim izlecot no alas, mēs viņu apbērām ar akmens lietu. Tas Plēsējzobu galīgi saniknoja, un viņš vērsās pret mums.
Izstiepdamies visā garumā, viņš taisīja milzīgu lēcienu un sāka rāpties stāvajā klintī.
Mēs visi paslēpāmies alās, bet tīģeris, kurš nespēja pie klints noturēties, nokrita augšpēdus lejā, krītot savainodams kāju.
Mūsu ala bija pašā klints galotnē, tādēļ mēs par Plēsējzobu daudz nebēdājām.
Alā es ilgi nevarēju nociesties. Gribējās paglūnēt uz klints šķautni. Un tas bija tieši laikā, jo es pirmais pamanīju tīģera krišanu un aiz prieka skaļi iekliedzos.
Visa nometne atkal bija kājās, un simtiem roku lingoja akmeņus, ka prieks bija skatīties. Bet bija grūti trāpīt, jo arī ar ievainotu kāju tīģeris lidot lidoja pa laukumu.
Nekad vēl nebiju redzējis šo dižo dzīvnieku tik pazemojošā stāvoklī. Viņa lepnums bija sāpīgi aizskarts. Viņš, atkāpdamies no akmeņu krusas, lēni soļoja uz upmalu un, pie ūdens piegājis, skatījās uz mums ar liesmojošu skatu, rādīja milzīgus ilkņus, nežēlīgi kūla ar asti savus sānus un plātīja rīkli, gribēdams uztvert krītošos akmeņus.
Es nomērķēju un sviedu, trāpīdams pa Plēsējzoba pašu degungalu. Viņš palēcās, no pārsteiguma un sāpēm rēkdams un sprauslodams.
Plēsējzobs bija uzvarēts un to labi apzinājās.
Tomēr viņš atguva pašsavaldīšanos un lepni un nesteigdamies sāka soļot uz mežmalu.
Pāris reižu viņš apstājās, lai apskatītu mūs ar uzmanīgu un izsalkušu skatu.
Mēs atbildējām ar skaļiem bļāvieniem, svilpieniem un smiekliem, labi zinādami, kādas sekas būs šim izaicinājumam. Un mēs nebijām vīlušies.