7. nodaļa
Bezzobis bija pusaudzis mūsu gados. Viņa māte dzīvoja mūsu alu rajonā, bet, kad tai piedzima vēl divi bērni, viņa vecāko dēlu izsvieda no savas alas,, tā pamezdama viņu likteņa varā.
Jau dažas dienas pirms šī notikuma mums bija iespēja noskatīties ķildās starp māti un vecāko dēlu. Jāsaka, ka šis ķīviņš mūs pamatīgi uzjautrināja un mēs varējām kārtīgi izsmieties.
Bezzobis neparko negribēja iemīļotās mājas atstāt un, izmantojis mātes prombūtni, ne vienu reizi vien mēģināja iekļūt atpakaļ. Bet pārnākšanas prieki nebija ilgi.
Māte, mājās pārnākusi, tādās reizēs pārvērtās par gatavo raganu.
Mēs visi to zinājām un tādēļ katru reizi skrējām noskatīties neredzētajā skatā, jo tad atkal varēja pēc sirds patikas izsmieties, paņirgt un priecāties.
Sākumā alā vienmēr bija dzirdami rūcieni, tad nikni kliedzieni un beigās - sitienu troksnis, Bezzobja vaimanas, mazo bērņuku pīkstēšana un spiegšana.
Galu galā viss beidzās ar to, ka Bezzobis izlidoja no alas kā lavas pikucis, ko izverd mazs vulkāns.
Tracis turpinājās vairākas dienas, līdz beidzot Bezzobis samierinājās ar savu ekspatriāciju.
Palikdams bez uzraudzības un atstāts, pilnīgi paļaujoties uz paša spēkiem, nesaņemdams no ciltsbrāļiem nekādu līdzjūtību, Bezzobis nogūlās uz krasta un labu laiku gaudodams raudāja, bet tad atnāca uz mūsu alu.
Mūsu ala bija maza un šaura, bet, ciešāk saspiežoties, tur varēja dzīvot arī trijatā.
Cik es atceros, tad Bezzobis pie mums pavadīja vienu vienīgu nakti, jo nelaime, kas mūs izšķīra uz mūžu, pienāca gluži negaidīti.
Tas notika ap pusdienas laiku.
Visu priekšpusdienu mēs plosījāmies turpat alu tuvumā un mielojāmies ar burkāniem. Bet spēlēdamies mēs nez kā nonācām mežā.
Es nesaprotu, kā Ļepausis to tik neapdomīgi varēja pieļaut, jo mežā viņš nekad labprātīgi negāja. Mēs dzenājām cits citu, un mūsu priekiem nebija gala.
Lieliem lēcieniem, paši to nemanīdami, mēs bijām iegājuši mežā ļoti dziļi. Mēs sajūsminājāmies par saviem lēcieniem, jo tie nebija zemāki par pieciem metriem. Arī lēciens no divdesmit piecu pēdu augstuma bija mums tīrais nieks.
Grūti pateikt, no kāda augstuma mums dažreiz gadījās nelaimīgi krist, bet arī tam jmēs sevišķu nozīmi nepievērsām.
Tikai vēlāk, kad augām un kļuvām smagāki, mēs tik pārgalvīgi neuzvedāmies.
Bet tais gados mēs nepazinām šķēršļu, jo mūsu ķermeņi bija spēcīgi un elastīgi kā tērauda atsperes.
Veiklības un izmanības ziņā mēs ar Bezzobi gan sacensties nespējām, jo viņš darbojās ar īsti akrobātiskiem numuriem.
Taisnību sakot, mums pat nebija drosmes viņam darīt pakaļ.
Apbrīnojami lunkani un pat ar zināmu grāciju viņš lēca no koka uz koku un tad no divdesmit metru augstuma bez bailēm lēca lejā.
Bet vislielāko iespaidu uz mums tomēr atstāja viņa kokos kāpšanas tehnika. Tālākais notika šādi:
Bezzobis tai brīdī demonstrēja vienu no savas akrobātu mākslas viskomplicētākajiem numuriem. Es sēdēju kokā un, muti atplētis, raudzījos viņā, kad izdzirdu Ļepauša brīdinošo kliedzienu.
Es sabijos, atskatījos un ieraudzīju savu draugu slēpjamies aiz koka stumbra.
Bezzobis tūdaļ pārtrauca savu nodarbi, bet līgojošie zari viņu vēl svaidīja, te paceldami augstu gaisā, te nolaizdami gandrīz līdz zemei.
Tad es izdzirdu arī sauso zaru brikšķēšanu un, paskatījies lejup, ieraudzīju Ugunscilvēku. Viņš zagās uz priekšu ar vilka uzmanību, no mūsu koka acu nenolaizdams.
Sākumā es viņu noturēju par zvēru, jo viņa plecus un gurnus sedza skrandaina lāča āda.
Tikai vēlāk es skaidri saskatīju viņa kājas, rokas un sejas pantus.
Viņam un arī viņa cilts brāļiem, kurus es vēlāk redzēju, nebija tik spalvains ķermenis kā mums, bet mūsu ķermeņi savukārt nebija tik ļoti spalvām klāti kā Mežaļaudīm.
Un es visu sapratu. Lūk, ko dūmi vēstījuši! Lūk, kur ir briesmas, ko mūsējie gaida no ziemeļaustrumiem!
Bet mana ziņkārība bija pamodināta. Ugunscilvēks galu galā tomēr neizskatījās tik briesmīgs. Sarkanacainais Glūniķis un pat ikviens mūsu vīrietis atstāja daudz biedinošāku iespaidu. Viņu āriene bija daudz draudošāka.
Un Ugunscilvēks turklāt bija vecs, salīcis zem gadu nastas, sirms un stipri kliboja.
Es nešaubījos, ka skriešanā viņš mūs neveiktu, nerunājot nemaz par kokos kāpšanu. Es biju pārāk pārliecināts par to, ka viņš mūs nekad nenoķertu.
Bet toties viņam rokā bija līdz šim neredzēts daikts: loks un bultas.
Par to pielietošanu man nebija ne vismazākās jēgas. Kā gan es varēju zināt, ka šis saliektais koka gabals slēpj sevī nāvi? Bet Ļepausis to zināja. Acīmredzot viņš ne vienu reizi vien bija ar
Ugunsļaudīm ticies, jo dažas viņu savādības un ieražas labi pazina.
Ugunscilvēks paglūnēja uz Ļepausi un apgāja kokam apkārt. Ļepausis darīja to pašu, cenzdamies turēties tā, lai koks atrastos starp viņu un negaidīto ienaidnieku.
Bet Ugunscilvēks pēkšņi atkāpās no sava plāna; viņš metās atpakaļ, un Ļepausis aiz koka nepaspēja aizsprukt. Šo neveiksmi vecis nekavēdamies izmantoja, raidīdams bultu.
Es redzēju, ka bulta aizlidoja Ļepausim garām un, pret zaru atsitusies, nokrita zemē.
Es nodrebēju priekā. Man tā izlikās kā brīnišķīga spēle - Ugunscilvēks arī spēlējās, gluži kā mēs, lai gan mēs kokus sviedām tāpat, bez savādā daikta palīdzības.
Spēle tomēr sāka ieilgt. Ļepausis kļuva vēl uzmanīgāks un vairs nerādījās Ugunscilvēkam, kurš acīmredzot bija zaudējis cerību uz labu izdošanos.
Es tai laikā izstiepos visā garumā uz horizontāla zara un visnepārprotamākā veidā izrādīju vēlēšanos ar svešinieku papļāpāt. Man tā gribējās ar viņu paspēlēties - noķert un nosviest lejā nepazīstamo priekšmetu.