Cilvēks mani ieraudzīja, bet nepiegrieza man vērību, sākdams darboties ar Bezzobi, kurš vēl arvien zara galā šūpojās.
Bulta iešņācās, un Bezzobis no pārsteiguma un sāpēm iekaucās - viņš bija.ievainots.
Nu es uz šo lietu sāku raudzīties citādi.
Vēlme spēlēties pazuda, un es trīcēdams piespiedos pie sava zara.
Gaisā uzlidoja otra un trešā bulta, kuras Bezzobi neķēra, bet, caur zariem izskrējušas, slaidā līkumā nokrita zemē.
Atkal iežvadzējās uzvilktā aukla, bulta aizlidoja, un, briesmīgi iekliegdamies, Bezzobis palaida zaru vaļā.
Gaisā viņš pārmeta vairākus kūleņus, un es paspēju ievērot, ka bulta stāv kā iesprausta viņa krūtīs.
Viņš krita no divdesmit metru liela augstuma un nāca stāvus lejā kā akmens. Pret zemi atsities, viņš divas reizes palēcās uz augšu un tad izstiepās.
Bet viņš vēl bija dzīvs, sāka raustīties un konvulsīvi ar rokām kašņāt zemi.
Es vēl atceros to, ka Ugunscilvēks, pacēlis lielu akmeni, pieskrēja pie Bezzobja un sadragāja viņa galvu.
Vairāk es neko neatceros.
Visā manā bērnības laikā par meža dzīvi sapņodams, es, nonācis līdz šim sapņa posmam, arvien uzmodos. Un katru reizi es modos pats no sava izmisuma un baiļu pilnā kliedziena. Uzmodies es vienmēr redzēju pār sevi noliekušos māti un aukli, kuras maigi glāstīja man galvu un mierināja, ka viņas taču ir šeit un man ne no viena nav jābaidās.
Šis ir viens no maniem sapņiem. Nākamais arvien sākas tā, ka es un Ļepausis skrienam mežā iekšā. Ugunscilvēks, Bezzobis un nāves daikts bija pazuduši. Bet mēs abi, neraugoties uz lielām bailēm, pūlēdamies valdīties, uzmanīgi pa koku zariem turpinām savu ceļu.
Šis sapnis man vienmēr tā iesākas un šai sapnī es arvien kājā jūtu dedzinošas sāpes. Tās bija no bultas, ar kuru Ugunscilvēks bija mani ievainojis.
Sāpes bija ļoti mokošas un mana iešana apgrūtināta, tādēļ ar bultu kājā es Ļepausim nevarēju tikt līdzi.
Beidzot sāpes man laupīja visus spēkus, un es apsēdos uz zara.
Ļepausis turpināja savu ceļu. Es viņu pasaucu - klusā un sāpju pilnā balsī.
Viņš apstājās, pār plecu palūkojās uz mani un devās tālāk.
Bet tad viņš atgriezās, pienāca pie manis un sāka apskatīt kāju caururbušo bultu.
Viņš mēģināja bultu izvilkt, bet tā bija iegājusi ļoti dziļi. Atskabargas neļāva bultu izvilkt.
Es nevarēju paciest šausmīgās sāpes, kuras radās, Ļepausim bultu kustinot, un sagrābu viņu aiz rokas.
Labu laiku mēs sēdējām koku zaros, slēpdamies no varbūtējā ienaidnieka.
Ļepausis no bailēm drebēja un izrādīja nepārprotamu vēlēšanos bēgt. Viņš nemierīgi glūnēja lejup un tikai retumis pameta kādu skatu ari uz mani. Es visu laiku klusiņām vaidēju.
Savas bailes Ļepausis arī nemaz necentās slēpt, bet tomēr no manis neatkāpās ne soli. Šī viņa izturēšanās pret mani tagad man liekas kā mājiens par vēlāko laiku altruismu un mīlestību, kas cilvēku padarīja par spēcīgāko un ievērojamāko dabas radījumu.
Ļepausis vēlreiz mēģināja bultu izvilkt, bet es atkal pretojos.
Tad viņš noliecās pie manas kājas un, bultu cieši sagrābis, ņēmās to grauzt pušu.
Šo darbu viņš veica ar tādu veiklumu un prasmi, ka bulta pat nekustējās un tādēļ sāpju neradīja.
Es atceros šo skatu un, protams, atcerēšos vienmēr.
Tas notiek pirms daudziem gadu simteņiem. Mēs esam divi. Divi mazi un nožēlojami pusaudži, no kuriem viens pūlas savaldīt savas pārliecīgās bailes, nospiest egoistisko instinktu, kurš dzen viņu uz priekšu glābties, bet paliek pie otra, neaizsargāta, ievainota, kuram vajadzīga palīdzība. Un ik reizes, kad šis skats man nāk atmiņā, gara acu priekšā mostas arī citas gleznas. No šīm gleznām manī noraugās Glābšanas Armijas darbinieki, Sarkanā Krusta varoņi un mocekli, misionārs Da- miāns, kurš savu dzīvi apracis Havaju salu lepras slimnieku kolonijas klusumā, pats Kristus un visi tie ļaudis, kuru garīgais spēks un izturība ir atvase no Ļepauša, Lielzobja un citu mums nepazīstamu senās pasaules iedzīvotāju garīgā cēluma.
Kad bulta bija pārgrauzta, tā viegli iznāca no ievainojuma vietas.
Es gribēju jau doties ceļā, kad Ļepausis pats mani apturēja. No ievainojuma plūda asinis. Ļepausis saplūca sauju zāļu un lapu un apsēja ievainojumu. Tas līdzēja, jo asiņošana mitējās.
Steigšus mēs turpinājām ceļu un drīz sasniedzām savu šauro mitekli alā.
8. nodaļa
Es labi atceros pirmo ziemu pēc manas aiziešanas no mājām. Bieži sapņoju, ka es sēžu zemē, no aukstuma sarāvies. Ļepausis, cieši spiezdamies pie manis, arī ir kamolā savilcies. Mūsu ģīmji ir no aukstuma zili nosaluši un zobi klab kā drudzī.
Sevišķi grūti bija pārciest rīta stundu vēsumu; tad mēs gandrīz nemaz negulējām, bet nospiestā garastāvoklī kā sastinguši gaidījām sauli, kura mūs sasildīs.
Zāle bija nosarmojusi un pa to staigāt nebija patīkami.
Kādā rītā mēs upmalā pamanījām ledu. Bija aizsalusi pat strauta tērcīte, pie kuras mēs parasti gājām dzert.
Šis jaunums mūs ļoti uztrauca.
Pat visvecākais no mums, kuru saukšu par Veco, neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojis. Es atceros viņa nemierīgo, uztraukto skatu (mūsu acu skatienam vienmēr bija tāda izteiksme, ja mēs kaut ko nespējām saprast vai arī jutāmies kāda noslēpumaina, nenojaušama spēka varā).
Tāpat kā visi, arī Sarkanacainais Glūniķis izskatījās ļoti nelaimīgs.
Dažreiz viņš skumji skatījās uz ziemeļaustrumu pusi, it kā arī viņš turētu Ugunscilvēkus par šīs nelaimes vaininiekiem.