Bet šī tomēr bija pirmā un vienīgā reize, kad mēs dabūjām ledu redzēt. Citas ziemas nebija tik bargas. Vismaz es vairs nevienas citas tik bargas ziemas neatceros.
Mana personīgā pārliecība ir, ka šī ziema bija priekštecis tām bezgala garajām ziemām, kuras tuvojās no ziemeļu puses ar lielajiem ledus blāķiem, kas apklāja arvien lielākus un lielākus apgabalus.
Bet šīs ziemas mēs vairs paši nepiedzīvojām.
Daudz paaudžu izmira, pirms mūsu pēcteči bija spiesti atkāpties bargā klimata priekšā un doties uz dienvidiem, ja negribēja vai nespēja piemēroties jaunajiem apstākļiem.
Ja neņem vērā rūpes, ko mums šī bargā ziema radīja, var sacīt, ka mūsu dzīve ritēja ļoti bezrūpīgi.
Mums jau nebija nekādu mērķu, un vēl mazāk bija gribas pēc tiem censties.
Mēs ēdām, kad bijām izsalkuši, dzērām, kad slāpa, bēgām no plēsīgiem zvēriem, naktis pavadījām alā, bet dienas centāmies vadīt izpriecās un jautrībā.
Mūsu ziņkārība tomēr bija bezgala liela, netrūka mums arī zināmas atjautības un asprātības.
Uz dzīvi gan neviens nopietni neskatījās, izņemot varbūt tos gadījumus, kad tieši draudēja briesmas vai kad mūs pārņēma dusmas. Bet šis dusmu izvirdums gāja kā nācis, tikko bija izzuduši tie apstākļi, kas to bija izraisījuši.
Mēs bijām ari ārkārtīgi nekonsekventi savos darbos, jo visu darījām, vadoties no acumirklīgām iegribām vai ari instinkta. Par savas rīcības sekām rūpēties mums nenāca ne prātā.
Kā jau teicu, mums nekādu noteiktu mērķu nebija, un šai ziņā mēs stāvējām daudz zemākā attīstības pakāpē par Uguns- ļaudīm, kuriem pastāvība piemita daudz lielākā mērā.
Bet dažreiz arī mēs bijām spējīgi censties pēc viena konkrēta mērķa, sevišķi tas sakāms par mūsu jūtu pasauli.
Uzticība, kas turēja kopā monogāmos pārus, pierāda šos manus vārdus. Un mana ilgā pieķeršanās Ātrkājltei un mūžīgais ienaids pret Sarkanacaino Glūniķi ir tāda paša rakstura parādības.
Visvairāk man nepatika mūsu garīgā aprobežotība un ne- konsekventā izturēšanās.
Kādā rītā es atradu pāršķeltu meloni, kurā bija iekrājies lietus ūdens. Es padzēros, un tas man likās ļoti gards. Tad es izdzēru to visu, paņēmu meloni, iesmēlu tajā no upes ūdeni, dzēru atkal un pacienāju arī Ļepausi. Bet tad es meloni nosviedu, nemaz neiedomādamies, ka to var piepildīt ar ūdeni un aiznest uz alu. Un naktī taču bieži slāpa, sevišķi tad, kad vakarā es biju saēdies sīpolus.
Protams, ka slāpes nemocīja tikai mani vien; tās juta visi, jo nevienam nebija drosmes naktī iziet no alas, lai dotos uz upi padzerties.
Reiz es uzgāju sakaltušu ķirbi, kurš dīvaini grabēja, kad es to kratīju. Tas bija jauks grabulltis. Ar sauso ķirbi es ilgi spēlējos, bet beidzot viņu nosviedu, nemaz neiedomādamies, ka tas man varētu lieti noderēt.
Bet tai laikā visa cilts bija sākusi lietot ķirbjus ūdens uzglabāšanai. Bija vien jāatsakās no izgudrotāja goda, to dabūja Vecais; viņš laikam pie šī jaunieveduma bija nonācis pēc ilgu gadu nepārtrauktas prātošanas.
Saki, ko gribi, bet tā tas ir. Vecais pirmais sāka lietot ķirbjus ūdens nešanai un uzglabāšanai. Ik dienas viņš nesa ūdeni uz alu, kurā viņš dzīvoja un kura piederēja viņa dēlam Plikpaurim.
Sākumā cilts par Vecā rīcību ļoti brīnījās, bet vēlāk, pateicoties mūsu īpatnējai imitēšanas tieksmei, paši to izmēģinājām, un nepagāja ilgs laiks, kad jaunievedums jau bija ieguvis vispārēju atzinību.
Reiz Vecais saslima un ilgu laiku nevarēja no alas iziet. Tad ūdens nešanas pienākumu uzņēmās Plikpauris, kurš pēc dažām dienām nosprieda, ka ūdeni tikpat labi var atnest viņa dēls Biezlūpis. Biezlūpim šis pienākums tad arī palika turpmāk. Viņš apgādāja alu ar ūdeni arī tad, kad Vecais jau bija vesels.
Tā nemanot radās tradīcija, un pieaugušie vīrieši, izņemot dažus, vairs pēc ūdens negāja, bet sūtīja bērnus un arī sievietes.
Es un Ļepausis bijām ne no viena neatkarīgi, tādēļ mēs ūdeni nesām vienīgi sev un zobojāmies par citiem bērniem, kuriem bieži bija jāpārtrauc spēlēšanās, lai atnestu pieaugušajiem ūdeni.
Mūsu attīstība gāja uz priekšu visai gausi. Neko labāku nevarējām izdomāt, kā vienīgi spēlēšanos, kurā mēs imitējām pieaugušos. Maz gan mums bija to zināšanu, un tās pašas mēs ieguvām šādā ceļā.
Pārāk negribu cilti kritizēt, bet jāatzīstas, ka vienīgais svarīgais notikums visā tajā laikā bija jau minētā ķirbju piemērošana ūdens nešanai.
Sākumā, kā to no Vecā bijām noskatījušies, mēs ķirbjos glabājām tikai ūdeni. Bet kāda sieviete bija nākusi pie slēdziena, ka ķirbī var turēt arī mellenes. Šī gudrība izplatījās pa visu ciemu, un visas sievietes sāka ķirbjos nest no meža ogas, riekstus un sakņaugus.
Šī laimīgi uztvertā ideja ātri tika apgūta un vispusīgi attīstīta, par ko mums jāpateicas vienīgi sievietēm.
Skaidri nav zināms, kā tas notika, bet nav izslēgts, ka kāda sieviete, iedama uz mežu ogot, bija savu ķirbi aizmirsusi alā, tāpēc no divām lielām lapām ar sausām smilgām bija savārstījusi kaut ko tarbai līdzīgu un šajā primitīvajā kurvī atnesusi mājās salasītās mellenes. To redzēja citas sievietes un cītīgi darīja pakaļ, bet tālākus soļus šai virzienā viņas netika spērušas. Kurvjus pīt no klūdziņām nevienam vēl nebija spēju izgudrot.
Paretam gan gadījās, ka viens otrs ieprātojās aiznest uz alu lielo paparžu sausās lapas, kur gulēt.
Man liekas, ka pēc mums līdz kurvju pīšanai netika vēl ne divdesmitā paaudze.
Par vienu lietu es nešaubos: ja būtu sākusies kurvju pīšana, tad, pakāpeniski progresējot, šī ideja būtu novedusi pie audumu izgatavošanas, un tas savukārt būtu ļaudis novedis pie drēbju lietošanas. Drēbes atkal būtu zināmā mērā veicinājušas kautrības sajūtu.