Bet tas viss vēl piederēja tālai nākotnei.
Mēs, kā jau teicu, attīstījāmies pārāk lēni un savu progresu gandrīz nemaz nemanījām.
Mums nebija ne darbarīku, ne uguns, un mūsu valoda sastāvēja no nedaudzām skaņām.
Visādi izgudrojumi slēpās vēl tik tālā nākotnē, ka pat domas par tādu varbūtību mūs sabaidītu līdz nāvei.
Bet es pats arī gandrīz nonācu pie liela atklājuma.
Lai pierādītu, cik lielā mērā mūsu attīstība bija atkarīga no nevilšiem gadījumiem, iedrošinos apgalvot, ka man pirmajam ienāca prātā, ka suni varētu padarīt par mājas kustoni.
Piebildīšu vēl arī to, ka šī ideja pat Ugunsļaudīm bija gluži sveša. Es skaidri zinu, ka mūsu ienaidnieki, kuri mita ziemeļaustrumu pusē, suņus vēl nebija pieradinājuši.
Šo svarīgo pasākumu man izjauca Ļepausis.
Nezinu, vai tas bija labi vai slikti, bet Ļepauša rīcība uz ilgu laiku aizturēja cilvēces jau tā lēno attīstību.
Rietumos diezgan tālu no mūsu alām bija liels purvs, bet dienvidos atradās nelieli un pilnīgi kaili pakalni.
Mēs turp nekad negājām, jo tur nebija ko ēst un kalnu spraugās mita daudz plēsīgu kustoņu.
Bet reiz mēs ar Ļepausi izgājām pastaigāties un kalnos apmaldījāmies. Tas notika nejauši, un pie tā vainīgs bija mūsu vecs paziņa Plēsējzobs.
Tikai lūdzu nesmejieties, kad es jums teikšu, ka mēs abi tīģeri dzenājām, dzenājām ar aizrautību tādēļ, ka mums nedraudēja ne mazākās briesmas.
Savu veco ienaidnieku mēs, saulei lecot, satikām mežā un, kokā juzdamies pilnīgā drošībā, atļāvāmies uz viņu izgāzt visu naidu, ko jutām.
Lēkdami no zara uz zaru, mēs sekojām tīģerim ar ellīgu troksni, tādā kārtā brīdinādami savus ciltsbrāļus par Plēsēj- zoba ierašanos.
Tādos apstākļos, protams, vecais zēns nevarēja cerēt uz izdevīgām medībām, tādēļ šis varen apskaitās.
Viņš rūca, dauzīja ar asti savus sānus, šad tad apstājās un, uz mums skaizdamies, acīmredzot pūlējās izgudrot paņēmienu, kā dabūt mūs rokā.
Bet mēs smējām arvien skaļāk un apmētājām pretinieku ar zariem.
Tīģera nerrošana bija parastākā cilts izprieca.
Dažreiz gadījās, ka, nenokāpjot no kokiem, tīģeri vai lauvu dzenāja puse no visas cilts.
Tā bija mūsu atriebība par dažu mūsu ciltsbrāļu apēšanu. Ļaunu nedomādami, tie mežā meklēja pārtiku un galu galā paši nokļuva uz kārā zoba.
Ar šo dzenāšanu mēs lepnajiem, spēcīgajiem plēsoņām devām labu mācību. Viņiem šāds troksnis nebija pa prātam, un tādēļ tie, reiz šīs nepatikšanas pārcietuši, turpmāk turējās no alām pieklājīgā attālumā.
Zvēru baidīšana gan nāca vairāk instinktīvi, neapzinīgi; galvenais jau bija lielie prieki un jautrība, kas šādās reizēs neizpalika.
Un tā nu spēlēdamies mēs tīģeri bijām notriekuši vismaz trīs jūdzes.
Beidzot viņš iežmiedza asti kājstarpi un aizskrēja kā nopērts kucēns.
Mēs laidām steidzīgi pakaļ, bet, nonākuši nelielā meža laukumā, pazaudējām tīģeri no acīm.
Mazliet tālāk atradās klinšaini pauguri.
Ziņkārība mūs dzina uz priekšu. Nedomādami par sekām, mēs nolēcām no koka un gājām paugurus aplūkot.
Bet tālu netikām, varbūt kādus simt metrus - kad, apiedami lielam klints bluķim apkārt, pamanījām trīs sīciņus kucēnus draiskojamies.
Viņi mūs nemanīja, un mēs varējām netraucēti tos vērot.
Klints sienā bija redzama plata sprauga. Tur, jādomā, atradās viņu ala.
Vecais suns laikam bija aizgājis medībās.
Ja kucēni būtu paklausīgi, tad viņi pacietīgi gaidītu alā. Bet viņu mazajās krūtīs pukstēja ārkārtīgi enerģiska sirds un dzīves spars nebija valdāms.
Šis pats spars arī mūs bija trenkājis pa kokiem un tagad novedis kalnos, lai meklētu piedzīvojumus. Nav brīnums, ka šis pats nevaldāmais dzīvesprieks bija izvedis saulītē kuslos mazuļus. Māte viņus par šādu nepaklausību būtu stingri sodījusi, to es zināju gluži labi.
Bet kucēni tomēr bija ļoti interesanti.
Ļepausis negaidot paglūnēja uz mani, un mēs, kā norunājuši, klupām kucēniem virsū.
Tie, klusu iekaukdamies, metās uz alu - vienīgo viņiem zināmo patvērumu.
Bet mēs tomēr viņus panācām. Viens kucēns man paskrēja zem kājām, es paklupu, bet kucēnu noķēru.
Kad kucēns man ar saviem sīkajiem zobeļiem iekoda rokā, es, no sāpēm pārsteigts, kodēju izlaidu no rokas.
Acumirkli vēlāk viņš jau bija alā paslēpies.
Ļepausis, kurš cīnījās ar otru kucēnu, šķībi uz mani palūkojās un lika man noprast, kāds neveiklis un muļķis es esmu.
Man kļuva kauns, es ar sparu metos uz priekšu un sagrābu trešo kucēnu aiz astes. Arī šis kucēns iekodās rokā, bet es viņu ar otru roku sagrābu pie rīkles.
Kucēnus rokā paņēmuši, mēs nosēdāmies zemē un ilgi priecājāmies par kucēnu dusmām, rūkšanu un īdēšanu.
Bet te Ļepausis nodrebēja. Viņš bija kaut ko izdzirdējis. Pārbijušies mēs paglūnējām viens uz otru un acumirklī sapratām briesmas. Mēs ļoti labi zinājām, ka pat vismazākais kustonis, savus bērnus briesmās redzēdams, pārvēršas par negantu zvēru.
Nebija šaubu, ka savādo troksni radīja tuvojošies suņi, jo mēs šīs skaņas ļoti labi pazinām. Un kā lai mēs nepazītu šos mums un visiem citiem zālēdājiem bīstamos radījumus!
Mēs bieži novērojām suņus viņu medību gaitās, kad tie, dzenādami bizonu pūļus, atņēma tiem teļus un vecākus, nevarīgākus dzīvniekus.