Vēl pavisam nav satumsis, un līdz gulētiešanas laikam mēs vēl varam kādu brītiņu savā starpā paplosīties.
Šīs krēslas stundas ir tās skaistākās. Ļaudis jūtas pēc dienas darbiem un priekiem noguruši; notālēm klausoties, barā dzirdama tikai klusa murmināšana.
Pat bērni, kuri, liekas, būtu gatavi rotaļāties bez mitēšanās dienu un nakti, tagad spēlējas bez liela prieka un saldi žāvājas.
Jūras vējš ir norimis; rietošā saule sūta pēdējos purpura starus, un melnās ēnas kļūst arvien garākas.
Klusumā neatturami mācas virsū salda snauda.
Bet te no Sarkanacainā Glūniķa alas atskan mežonīgi kliedzieni, žēla stenēšana un dobji sitieni. Tur Sarkanacainais Glūniķis kausta savu sievu.
Pirmajā brīdī mēs paliekam klusu. Šis klusums ir drūms un nospiedošs, bet, kad sitieni un kliedzieni nerimstas, arī mēs pārtraucam savu klusēšanu.
Pūlis sāk rūkt un rēkt arvien skaļāk, vēlēdamies kaut kā izrādīt savas bezspēcīgās dusmas.
Mums, protams, Sarkanacainā Glūniķa izturēšanās izraisīja dziļas dusmas, bet mūsu bailes bija tik lielas, ka nevienam nenāca ne prātā pūlēties Šo briesmoni savaldīt.
Sitieni pamazām kļuva retāki, vaidi apklusa, bet mēs vēl ilgi nevarējām nomierināties.
Pār alu nometni nolaižas bēdīga nakts.
Es jau reiz stāstīju, ka pat vistraģiskākajos notikumos mēs mācējām atrast arī smieklīgo pusi. Bet, kad Sarkanacainais Glūniķis dauzīja savu sievu, neviens nesmējās. Būdami mežonīgi un nežēlīgi, mēs tomēr jutām dziļu līdzjūtību pret Sarkanacainā Glūniķa upuriem.
Ne vienu reizi vien mums gadījās atrast pie Sarkanacainā Glūniķa alas viņa sievu līķus. Alā viņš mirušo upuri nekad neatstāja un aprakt arī pats neapraka, šo darbu atstādams mums.
Un mēs tad parasti līķus sviedām upē, labi tālu no tās vietas, kur smēlām ūdeni.
Sarkanacainais Glūniķis atņēma dzīvību ne vien savām sievām, bet netaupīja arī tos, ar kuriem šīs sievietes bija pirms tam dzīvojušas.
Ja Sarkanacainā Glūniķa tieksmes reiz bija modušās, viņš tās vairs nepūlējās apvaldīt, bet, sievietes vīru nositis, ņēma sievieti pie sevis.
Divus šādus gadījumus es pats novēroju.
Visa cilts to zināja, bet neko nespēja darīt. Mūsu attīstība vēl nebija uz tādas pakāpes, ka spētu radīt kaut ko tiesai līdzīgu. Mēs gan atzinām dažas tradīcijas un bargi sodījām tos, kas pret tām grēkoja. Tādu sodu, piemēram, izpelnījās visi, kas bija saduļķojuši vai padarījuši netīru dzeramo ūdeni. Smagi tika sodīts arī tas, kas bija devis briesmu signālu, kad briesmas nebija gaidāmas.
Vienīgi Sarkanacainais Glūniķis par mūsu tradīcijām nelikās ne zinis, un mēs no viņa tā baidījāmies, ka pret viņu neuzdrošinājāmies neko uzsākt.
Pagāja vēl sešas ziemas, kad es un Ļepausis pamanījām, ka esam krietni paaugušies. Alā mēs varējām ielīst ar lielām pūlēm.
Bet arī tagad šaurā alas ieeja mums nāca drīzāk par labu. Pieaugušie, nespēdami alā ielīst, pēc mūsu mitekļa nekāroja, lai gan tas visā sādžā tika turēts par labāko.
Lai jūs labāk iepazītu mūsu cilts attīstības pakāpi, es piebildīšu, ka nevienam cilvēkam neienāca prātā paplašināt mūsu alas ieeju, kas mīkstajā iezī būtu viegli izdarāms. Vienīgi šādas apķērības trūkuma dēļ mēs varējām netraucēti dzīvot savā alā.
Par alas ieejas paplašināšanu arī mēs nedomājām. Nedomājām pat līdz tai dienai, kad radušies apstākļi mūs par to piespieda domāt.
Tas notika vasaras vidū, kad no labas barības mēs bijām krietni nobarojušies.
Bet mūsu darbs gāja gausi uz priekšu, jo alas caurumu mēs kalām lielāku tad, kad nebija cita ko darīt.
Sākumā mēs iezi plēsām ar pirkstiem, bet nagi nežēlīgi sāpēja, tāpēc es sāku lietot koka gabalu. Tagad darbs gāja raitāk uz priekšu, bet noveda arī pie nevēlama iznākuma.
Kādā rītā, kad no atlauztajiem akmeņiem bija savākusies paliela čupa, es nolēmu alu iztīrīt.
Ar rungas palīdzību es akmeņus izstūmu no alas un no- grūdu lejā.
Pēc īsa brīža es izdzirdu niknu rēkšanu.
Nevajadzēja nemaz alu atstāt, lai paskatītos, kas tur rēc. Akmeņi acīmredzot bija trāpījuši Sarkanacainajam Glūniķim.
No bailēm tikko elpodami, mēs ierāvāmies alas vistālākajā kaktā.
Drīz vien parādījās arī pats Sarkanacainais Glūniķis. Viņa acis dega un kvēloja kā nekad.
Par laimi, viņš bija pārāk resns, lai iekļūtu alā.
Bet negaidot viņš atgāja no alas. Mums tas bija liels brīnums. Pēc mūsu prāta, viņam vajadzēja te tik ilgi gaidīt, kamēr pārestība nebūtu atriebta.
Mazliet pagaidījis, es pierāpos pie ieejas un, paglūnējis ārā, ieraudzīju Sarkanacaino Glūniķi. Viņš nāca ar milzīgu rungu.
Cik es varēju aptvert, tad viņa plāns bija ar šīs nūjas palīdzību izdzīt mūs no alas ārā.
Diemžēl es nebiju kļūdījies.
Viņa sitieni bija briesmīgi. Mēs piespiedāmies pie alas sānu sienas, kur varējām justies puslīdz droši.
Bet arī te mūs runga šad tad ķēra, un tad bija ko ciest.
Nespēdami sāpes paciest, mēs rēcām un kliedzām, pie tam Glūniķis uz katru mūsu bļāvienu atbildēja ar jautru rēcienu, ņemdamies ar rungu vēl sparīgāk.
Bet tad arī man dusmas pieauga. Manī pamodās liela dūša, lai gan jāatzīstas, ka tā bija lamatās iedzīta upura varonība.
Es sagrābu rungu, kuru Glūniķis rāva no alas laukā ar tādu sparu, ka tā aizvilka mani līdz pat izejai. Tad viņš izstiepa savu briesmīgo roku un sagrāba mani aiz pleca, bet es, atstādams viņa rokā prāvu ādas gabalu, atkal atlēcu no sienas.