Glūniķis turpināja savu melno darbu un trāpīja man atkal ar rungu pa plecu. Ļepausis nepretojās, bet, sitienus saņemdams, rēca un vaidēja.
Es nevarēju un arī negribēju būt par šādu kaujamo zosi. Tāpēc sāku lūkoties pēc kaut kā, ar ko varētu pretoties.
Alā nekā nebija, izņemot pēdu garu un collu resnu zara gabalu.
Es metu ar to pašu, lai gan netrāpīju, tikai saniknoju Glūniķi vēl vairāk.
No alas sienas atdalījās prāvs akmens. Es atvēzējos un trāpīju ienaidniekam pa krūtīm.
Šis panākums cēla manu drosmi. Es biju tikpat satracināts kā Sarkanacainais Glūniķis un aizmirsu visas bailes.
Bet vairāk akmeņu nebija. Man ienāca prātā plēst akmeņus no sienas un sviest Glūniķim smiltis acīs.
Jādomā, ka kāds metiens bija labi ķēris, jo, izmisumā rēkdams, viņš nosvieda rungu un atlēca no ieejas.
Viņš izskatījās briesmīgs. Ģīmis sarkans no dusmām un zobi klabēja kā drudzī.
Es lūrēju pie alas cauruma.
Glūniķis ilgi berza savas acis. Izberzis viņš mani ieraudzīja un ierēcās.
Tad viņš mainīja taktiku.
Rungu aizsviedis, viņš plēsa klints gabalus un laida tos alā.
Es pievācu akmeņus un devu atpakaļ. Mani metieni mērķi sasniedza vieglāk, jo tieši alas cauruma priekšā atradās sarkanais purns, kurā tad arī triecās visi mani akmeņi.
Negaidot viņš atkal pazuda, un, laukā palūkojies, es manīju, ka Sarkanacainais Glūniķis kāpj pa klinti lejā.
Visa cilts bija izlīdusi no alām un nomākti lūkojās mūsu cīņā.
Bailīgākie atkal paslēpās. Arī Vecais laidās, cik spēka.
Glūniķis lēca lejup. Pēdējais lēciens bija vismaz trīsdesmit pēdu augsts.
Tad viņš panāca kādu sievieti, kura no bailēm sāka rāpties pa klinti uz augšu.
Te pēkšņi viņa iekliedzās. Bērns, kurš tai bija apķēries ap kaklu, noripoja no viņas muguras un nokrita Glūniķim pie kājām.
Māte pagriezās un izstiepa pēc bērna roku.
Bet Glūniķis bija veiklāks. Viņš pirmais sagrāba bērnu, un brīdi vēlāk mazais, vārgais ķermenītis sašķīda pret klinti.
Es nosviedu Sarkanacainā Glūniķa nūju viņam pakaļ. Gribēdams rungu pacelt, Sarkanacainais Glūniķis uzdūrās uz Veco, kurš, zemu saliecies, līda alā.
Briesmonis sagrāba Veco aiz matiem. Man nebija šaubu, ka viņš Vecajam apgriezīs rīkli. Un arī Vecais, kā rādās, bija samierinājies ar likteni. Viņš saliecās vēl vairāk un aizklāja seju. Bet Sarkanacainais Glūniķis nez kādēļ kavējās.
Vēl tagad šī aina man stāv acīs.
Vecais par aizsargāšanos nedomāja. Nespēdams kājās noturēties, viņš pakrita zemē un padevīgi gaidīja nāvi.
Alas priekšā stāvēja arī Plikpauris. Viņš neiedrošinājās tuvoties, bet ar dūri dauzīja krūtis it kā mēģinādams sevi iedrošināt, un spalva tam bija sacēlusies.
Te Sarkanacainais Glūniķis, padodamies neizprotamai dīvainībai, palaida Veco vaļā un pacēla savu rungu.
Es ieraudzīju, ka viņš atkal rāpjas augšup.
Ļepausis no bailēm ietrīcējās un ieskrēja alā.
Vairs nebija šaubu, ka Glūniķis ir nolēmis mūs nosist, lai tur vai kas.
Mani pārņēma izmisums, dusmas un tajā pašā laikā arī pilnīgs miers.
Sarkanacainais Glūniķis vēl ir tālu. Pa to laiku var savākt akmeņus.
Ienaidnieks atrodas vairākus metrus zem manis un pagaidām vēl nav redzams.
Glūniķis kāpj nesteigdamies, un, kad viņa atbaidošā galva parādās pie alas cauruma, es nekavēdamies metu ar lielu ieža gabalu, kurš, par nožēlošanu, netrāpa mērķī, bet sašķīst pret klinti.
Putekļi un smiltis tomēr atkal Glūniķim uz brīdi laupa redzes spēju, un viņš uz brīdi pazūd.
Cilts vēl arvien noskatās. Ir dzirdami apspiesti smiekli un priecīga murmināšana. Beidzot taču atradies viens, kam nav trūcis drosmes stāties Glūniķim pretī.
Manīdams pūļa atbalstu, Glūniķis paskatījās uz pūli un atņirdza zobus.
Acumirklī iestājās dziļš klusums.
Uzbudināts no šādiem saviem panākumiem, Glūniķis atkal pacēla galvu un, zobus griezdams, pūlējās mani tāpat iebaidīt kā pūli.
Viņš šķobīja ģīmi, rauca pieri un saslēja matus uz pieres gaisā.
Jāatzīstas, ka es no bailēm sastingu, bet mēģināju atgūt pašsavaldīšanos. Tādēļ es, lielu akmeni pacēlis, savukārt sāku ienaidniekam draudēt.
Redzēdams, ka ienaidnieks taisās no jauna uzbrukt, es metu akmeni, kurš diemžēl netrāpīja.
Otrs sviediens guva lielākus panākumus. Šoreiz es trāpīju pa Glūniķa kaklu.
Briesmonis atkal pazuda aiz klints raga.
Es nenocietos un, no alas izlīdis, palūkojos lejup.
Glūniķis ar vienu roku turējās pie klints raga, bet ar otru berzēja sasisto vietu.
Es pacēlu rungu un laidu lejup.
Viņš vairs augšā neatgriezās, bet klusēdams kāpa lejā.
Es nogūlos pie ieejas un gaidīju.
Vēl ilgi Glūniķis kāsēja un šņāca. Beidzot viņš nolēma iet uz upi.
Pa klinti viņš kāpa ļoti lēni, reizēm apstādamies, kaklu staipīdams un berzēdams.
Pamanīdams viņu tuvojamies, pūlis bļaudams izklīda.
Arī Vecais, kurš nebija alā nocieties, tagad atkal muka, cik jaudas.
Glūniķis uz pūli nepameta ne acu. Viņš nokāpa lejā un iegāja savā alā.
Es paskatījos uz Ļepausi. Acumirklī mēs viens otru sapratām.
Nezaudēdami ne sekundes, mēs klusi un uzmanīgi pārrāpāmies pār klints galotni.
No turienes mēs palūrējām lejā. Nometne bija klusa. Izņemot Sarkanacaino Glūniķi, kurš bija savā alā, visa cilts bija iemukuši mežā.
Arī mums te vairs nebija palikšanas.
Mēs pārgājām pār pļavu, purvu un, nedomādami par čūskām, kuras zālē bija redzamas ik uz soļa, iesprukām mežā.