Un čūskas! Ilgi pirms tam, kad es par viņām dabūju zināt, tās mani sapņos bija šausmīgi vajājušas.
Viltīgi un uzmanīgi noslēpušās, viņas, likās, mani gaidīja meža pļaviņās,-locīdamās metās laukā no savām slēptuvēm un vizēdamas steigšus rāpoja prom pa saulē izdegušo zāli un kailajām klintīm. Bieži tās mani vajāja līdz pat koka galotnei un dzina mani arvien augstāk, vīdamās ap koku zariem ar savām muskuļainajām un atbaidoši spīdošām miesām. Baidīdamies no viņu stindzinošā skata, es lēcu no zara uz zaru; tie krakšķēja un locījās, un es sajutu reālas bailes no tā reibinošā dziļuma, kurš atradās zem manis.
Čūskas! Cik labi es pazīstu viņu žuburoto mēli, pērļu acis, mirdzošo ādu, šņākšanu un atbaidošo čaukstēšanu, kad tās rāpo pa sausām lapām. Pirmo reizi tās dzīvas ieraugot cirkā, es jau labi pazinu viņu drausmīgo un hipnotizējošo spēku. Man tās bija jau senas paziņas vai, pareizāk sakot, manas vecas ienaidnieces, kas mani ik naktis sapņos baidīja.
Un meži, lielie meži! Meži, kuriem nav ne sākuma, ne gala. Tajos ir tik tumšs un tik baigi. Kas zina, kas var pateikt, cik gadu simteņu es pa tiem esmu klejojis? Klejojis kā bailīgs, iebiedēts radījums, kuram katrs mazākais troksnītis rada bailes un kurš trīc no paša ēnas. Mani nervi pastāvīgi bija saspringti, es vienmēr biju gatavs bēgt, lai izvairītos no briesmām, kuras uz mani glūnēja ik uz soļa, jo es taču biju pilnīgi neaizsargāts un viegli pieejams laupījums visiem tiem briesmoņiem, kas mita šais mežos. Tāpēc es arī dzīvoju vienās nepārtrauktās bailēs.
Piecu gadu vecumā es pirmo reizi nokļuvu cirkā un no turienes pārnācu mājās slims. Ne saldumi, ne limonāde nebija cēlonis manai slimībai. Mēģināšu jums stāstīt visu pēc kārtas.
Tai brīdī, kad mēs iegājām cirkā, atskanēja draudošs rūciens. Es izrāvu savu roku no tēva rokas un, lauzdamies caur pūli, skriešus devos uz izeju, bet pie durvīm pakritu, bļaudams no bailēm. Tēvs mani piecēla un sāka mierināt. Viņš norādīja uz pārējiem cilvēkiem, kuri nemaz nelikās izbijušies no lauvas rūciena, un apgalvoja, ka mums nekādas briesmas nedraud.
Bet tikai ar lielām pūlēm tēvs mani pierunāja pieiet pie lauvas krātiņa. Trīcēdams un no bailēm sastindzis, es piegāju un tūlīt arī pazinu savu seno ienaidnieku.
Jā, tas bija viņš, briesmīgais zvērs. Senās atmiņas vienā acumirklī mani aiznesa uz citu pasauli…
Lūk, svelmainās pusdienas saules stari mirdz un laistās garajā zālē. Milzīgs savvaļas vērsis mierīgi plūc zāli. Te pēkšņi zāle pašķiras un gaisā spēcīgā lēcienā pazib brūns ķermenis. Briesmīgais zvērs ir jau vērsim mugurā. Dzird lauvas rūcienu, vērša māvienu un kaulu brikšķēšanu.
Te vēl kāda aina. Kluss upes līcis, kur dzīvnieki nāk padzerties. Savvaļas zirgs stāv līdz ceļiem ūdenī un, lēni baudot, dzer ūdeni. Te pēkšņi atkal zvērs - tas pats brūnais zvērs. Lēciens, izmisuma pilns zviedziens, it kā aprautas vaimanas - un atkal kaulu brikšķēšana.
Un vēl viena aina: dabā valda sērīgs vakara klusums. Nekust ne lapiņas. Te pēkšņi dziļo klusumu pārtrauc spēcīgs rēciens - brīvs, mežonīgs rēciens no pilnas krūts, skanēdams kā pastarā bazūne. Biezoknī sākas nemierīga lapu čabēšana. Es un mani ciltsbrāļi skraidām kā izbiedētas skudras. Trīcam, sastingstam no bailēm un spiežamies cits pie cita: briesmīgais zvērs ir tuvumā.
Un tagad, redzot, ka šis briesmonis ir nekaitīgs, mani pārņem nāvīgas dusmas. Es griežu zobus kā ārprātīgs un skraidu gar būri, izrādīdams lauvam savu nicināšanu ar savādām, sapņos bieži dzirdētām skaņām.
Lauva pieceļas, piespiež purnu pie krātiņa stieņiem un nespēcīgās dusmās vēro mani ar liesmojošu skatu.
Viņš, protams, ir mani pazinis. Noteikti, jo viņš pazina manus saucienus - šīs senās un viņam tik labi pazīstamās skaņas.
Mani vecāki pārbijās.
"Bērns ir slims," māte sacīja.
"Nieki, neliels nervu uzbudinājums," tēvs noteica.
Es nekad viņiem netiku stāstījis īsto iemeslu, un viņi to nezina līdz pat šai dienai.
Es redzēju arī čūsku dīdītāju. Tai vakarā nekas cits nespēja saistīt manu uzmanību. Mani pārveda mājā slimu un uzbudinātu. Es saslimu no apziņas, ka mani nakts mocītāji tagad ir ielauzušies arī manā reālajā dzīvē.
Es biju sevī noslēdzies un noslēpumains.
Tikai vienu reizi es savas bailes izstāstīju kādam savam vienaudzim. Man toreiz ritēja devītais gads. Savu sapņu iepaidā es savam biedram diezgan skaidri aprakstīju to sen zudušo pasauli, kurā es, pēc manas pārliecības, kaut kad biju dzīvojis. Stāstīju par Ļepausi un mūsu izpriecām; stāstīju par Ugunsļau- dīm, viņu dzīvi un mājokļiem. Mans biedrs smējās, vēderu turēdams, un savukārt sāka stāstīt par spokiem un miroņiem, kuri naktī atdzīvojoties.
Jo vairāk es stāstīju, jo vairāk mans biedrs smējās. Es viņam zvērēju pie visiem svētajiem, ka sapņos redzēto es nepārspīlēju ne ar pušplēstu vārdu. Viņš apklusa, nolūkojās manī ar savādu skatu un atstāstīja mūsu sarunu, protams, stipri sagrozītu, pārējiem biedriem, kuri kopš tā laika sāka no manis vairīties.
Tāds pavērsiens man bija rūgta mācība. Es jutos atgrūsts, un tiešām - es taču nebiju normāls radījums, jo citi mani nesaprata, bet es viņiem nespēju izskaidrot savas dubultās dzīves esošo dabu.
Kad manā klātbūtnē ļaudis sarunājās par spokiem un gariem, es klusēju, bet sevī ironiski smējos, jo tad iedomājos savas naktis.
Es zināju, ka manas bailes nav iedomātas, ka tās ir tikpat īstas kā dzīve, kurai nav nekā kopēja ar šādiem iedomu tēliem un naivas fantāzijas radīto spoku pasauli.