Mēs šausmīgi sabijāmies, jo tuvumā nebija alu ar šauru ieeju, kurā mēs varētu paslēpties.
Par laimi, mēs atradāmies uz ūdens, pēdu divdesmit attālumā no krasta.
Šo apstākli apjauzdami, mēs nedaudz nomierinājāmies.
Glūniķis nokāpa no koku kaudzes un, pie ūdens pienācis, sāka nikni sist sev pa krūtīm.
Mūsu baļķi atradās blakus. Baļķus kopā turēdami, mēs sākām Glūniķi kaitināt.
Sākumā mūsu smiekli skanēja nedroši, bet, redzēdami, ka mūsu ienaidnieks mums netiek klāt, mēs smējāmies aizvien skaļāk.
Nav šaubu, ka agri vai vēlu mūsu cilts šo problēmu būtu atrisinājusi, bet Ugunsļaužu uzbrukumi un manu ciltsbrāļu paniskā bēgšana mūsu attīstību apturēja uz gadu simtiem.
Grūti pateikt, cik daudz posta un nelaimes mūsu ciltij atnesa šī bēgšana un tas, ka Ugunsļaudis ieņēma mūsu teritoriju.
Manas personīgās domas ir tās, ka šī bēgšana mūsu cilti ir iznīcinājusi, jo visi, kas vien varēja, aizgāja uz upes ieteku pie aukstās jūras un tur izmira.
Apstākļi jaunajā vietā nebija tādi, lai varētu viegli izdzīvot.
Rodas jautājums: kā gan es varēju šo krīzi pārdzīvot?
Bet ko tur steigties? Stāstīšu visu pēc kārtas.
12. nodaļa
Man nav ne mazākās jēgas par to, cik ilgi mēs abi klejojām pa svešo zemi.
Mēs bijām kā jūrnieki, kuri, kuģim bojā ejot, izsviesti svešā un tuksnešainā krastā.
Mēs pametām krastmalu un daudz dienu, nedēļu un varbūt pat mēnešu klejojām pa apgabalu, nesastapdami nevienu savu ciltsbrāli.
Par šo klejošanu es nekā noteikta nevaru pastāstīt, jo notikumu hronoloģiskais virknējums man ir izzudis no atmiņas.
Šis laiks man ir kā miglā, tikai atsevišķi gadījumi saglabājušies atmiņā tik dzīvi, it kā kopš tiem nebūtu pagājuši desmiti tūkstoši gadu.
Es ļoti labi atminos, ka mēs, ceļodami uz kalniem, kuri atradās starp Garo un Tālo ezeru, cietām badu. Atceros arī, ka mēs ķērām teļu, kurš gulēja zem koka.
Arī par Mežaļaudīm, kuri apdzīvoja mūžamežus starp kalniem un lielo ezeru, man saglabājušās spilgtas atmiņas.
Sākumā, pazaudējuši upi no acīm, mēs virzījāmies uz rietumiem un sasniedzām nelielu upīti, kura tecēja pa purvainu apvidu.
Tur mēs pagriežamies uz ziemeļiem, apgājām purvus un pēc vairāku dienu ceļa nonācām pie ezera, kuru es nosaucu par Lielo.
Ēdamā te netrūka, un tādēļ mēs še nodzīvojām dažas dienas.
Tepat mēs arī nejauši sastapām Mežaļaudis.
Tie, vārda pilnā nozīmē, bija īsti pērtiķi. Jā, mežonīgi un nikni pērtiķi. Bet caurmērā jau mēs no viņiem sevišķi neatšķī- rāmies.
Viņu ķermeņi, tiesa gan, bija spalvaināki, kājas muskuļainākas un līkākas, acis mazākas, kakls īsāks un resnāks, bet nāsis atgādināja caurumiņus ģīmja vidū.
Viņu sejas, delnas un pēdu apakšas bija bez spalvām.
Viņi runāja tādā pašā skaņu valodā kā mēs, lietodami uzsvarus, īsu un garu skaņu izrunu.
Vārdu sakot, mēs no viņiem gandrīz ne ar ko neatšķīrāmies.
Pirmais, ko es sastapu, bija mazs, kalsns un izdēdējis cilvēciņš ar grumbainu seju un pūžņojošām acīm.
Es viņu uzskatīju par savu likumīgo laupījumu.
Tajos laikos mēs nepazinām nekādu žēlastību. Katrs svešinieks bija arī ienaidnieks.
Un šis cilvēks taču nepiederēja pie mūsu cilts un turklāt bija arī ļoti vecs.
Viņš sēdēja, piespiedis muguru pie koka. Jādomā, ka tas bija viņa mājoklis, jo koka zaros bija redzama veca, pusizju- kusi ligzda. Tajā vecais laikam pavadīja naktis.
Es parādīju veci Ļepausim, un mēs tūlīt metāmies viņam virsū.
Viņš mēģināja uzsprukt kokā, bet nepaspēja to izdarīt; es viņu notvēru aiz kājas un norāvu zemē.
Nu tik sākās prieki. Mēs vecim kniebām, vazājām viņu aiz ausīm pa zemi, plēsām matus, sitām ar rungu, visu laiku par viņu smiedamies. Un, veča bezspēcīgās dusmas redzot, mums bija jāsmejas līdz asarām.
Pūlēdamies atdzīvināt sen izdzisušo jaunības sparu un gadiem līdzi aizgājušos spēkus, viņš bija traki komisks.
Kādā karstā dienā, kad mēs, no bada novārguši, knapi vilkām kājas, mēs sasniedzām pēdējo kalnu grēdu.
No pēdējā kalna virsotnes mēs ziemeļu pusē pamanījām ezeru, bet austrumu pusē melnas mežu kontūras.
Bet nogurums bija tik liels, ka ezeru mēs spējām sasniegt tikai pēc divām dienām.
Ezermalā mēs piepeši ieraudzījām teļu, kurš koka ēnā snauda.
Teļu nonāvēt bija ļoti grūti, jo citu ieroču nebija, kā vienīgi kailās dūres.
Gaļu mēs ēdām ar lielu apetīti, bet atlikumu aiznesām uz mežu, kur to paslēpām kokā.
Vēlāk gan mēs pie noslēptā krājuma neatgriezāmies, jo strauts, kurš ietecēja ezerā, čumēja un mudžēja no lašiem, kur šie laida ikrus.
Ezera rietumpusē atradās lielas pļavas, kur varēja saskatīt milzīgus bifeļu pulkus. Bez bifeļiem tur skraidīja arī suņu bari. Tie mums varēja atnest nepatikšanas, tādēļ mēs negājām pār pļavām, bet virzījāmies gar strautu uz ziemeļu pusi. Vēlāk, īsti neatceros, kāda iemesla pēc, mēs atkal mainījām virzienu un devāmies uz austrumiem un dienvidaustrumiem caur milzīgu un tumšu mežu.
Es jūs neapgrūtināšu ar mūsu vienmuļā ceļojuma aprakstu, bet aprobežošos tikai ar dažām piezīmēm, lai jūs saprastu, kādā veidā mēs sasniedzām Ugunsļaužu zemi.
Staigādami mēs nonācām pie upes, bet, protams, nezinājām, ka tā ir tā pati upe, kuras krastā atrodas mūsu alu nometne.