Tikai tagad es skaidri saprotu, ka mūsu liktenis varēja būt arī citāds, ja nebūtu niecīgu, dažkārt pat nenozīmīgu apstākļu, kuri tomēr ir spēlējuši noteicošo lomu.
Mēs, kā jau sacīju, nezinājām, ka tā ir mūsu upe. Par to nekas neliecināja.
Ja mums nebūtu izdevies atkal pārcelties pār upi pie savas cilts, mēs laikam nekad nebūtu atgriezušies un es, tagadējais "es", kuram bija jādzimst tūkstošiem gadu vēlāk pēc aprakstītajiem notikumiem, saules gaismu nekad nebūtu ieraudzījis.
Mēs abi bijām noilgojušies pēc mājām. Ilgās un mokošās klejošanas laikā mēs bijām mācījušies pazīt ilgas pēc dzimtenes, savas cilts un savas zemes.
Bieži es sapņoju arī par Ātrkājīti - jauno un maigo radījumu, kurš mani arvien bija pie sevis vilinājis, bet kurš tagad mita nezin kur.
Par viņu domādams, es jutu savādu izsalkuma sajūtu; jutu pat tad, kad biju līdz acīm pieēdies un vairāk nespēju ne kumosa norīt.
Un tā nu mēs bijām iznākuši pie upes.
Ēdamā šeit bija pārpilnība. Vajadzēja tikai noliekties pēc ogām un ēdamām saknēm.
Tagad mēs varējām atpūsties. Un, tā atpūzdamies, mēs še nodzīvojām ilgāku laiku.
Kādā dienā Ļepauša galvā pazibēja kaut kāda doma. Sakiet ko gribat, bet es skaidri novēroju šo domas dzimšanas iekšējo procesu.
Ļepauša acīs parādījās man labi pazīstamā žēlā un uztrauktā izteiksme, ko drīz vien nomainīja apmulsums. Likās, tā doma, kas pēkšņi bija radusies, tikpat pēkšņi arī pazuda.
Bet vēl pēc brītiņa Ļepausis atkal tapa domīgs. Viņš ilgi un cieši lūkojās uz mani, tad uz upi un upes pretējo krastu. Viņš mēģināja arī man darīt savu domu saprotamu. Mēģināja vairākas reizes, bet viņa skaņu krājums bija pārāk mazs, lai šo domu izteiktu.
Tas man likās jocīgi. Es sāku smieties un smējos tik ilgi, kamēr vēders sāka sāpēt.
Ļepausis manus smieklus ņēma ļaunā. Viņš noskaitās tik ļoti, ka bez brīdinājuma sagrāba mani pie rīkles un nosvieda augšpēdu.
Tagad neko nevarēja darīt. Bija jākaujas. Un mēs kāvāmies ilgi un pamatīgi. Beidzot Ļepausis uzmuka koka galotnē, kur apbruņojās ar garu zaru, tādējādi piespiezdams mani turēties pieklājīgā attālumā.
Ļepauša acīs doma vairs nemirdzēja. Es šo domu nezināju, bet pats Ļepausis to jau bija aizmirsis.
Bet nākamajā rītā šī doma Ļepauša galvā atkal pazibēja.
Var jau būt, ka tur sava nozīme bija instinktam, kas Ļep- ausi neatturami vilka uz māju. Noteikti es to gan nevaru apgalvot; es tikai saku, ka doma atkal bija radusies un tagad daudz izteiktāka nekā jebkad.
Ļepausis mani aicināja uz upmalu, kur es arī aizgāju. Tur viņš rādīja uz baļķi, kas gulēja ūdenī.
Es nodomāju, ka Ļepausis grib ūdenī paspēlēties, tāpat kā nesen mēs strautā bijām spēlējušies, kad pamanīju, ka Ļepausis nezin no kurienes ar pūlēm velk otru baļķi.
Tikai tad, kad mēs sēdējām uz baļķiem un sparīgi airējām pa straumi lejup, es sapratu sava drauga nodomus.
Pēkšņi viņš meta airēšanai mieru, parādīja uz pretējo krastu, tad sāka ar dubultu spēku airēt un bļaut.
Viņš gribēja mani uzmundrināt, radīt manī spēku, pārliecību un ticību uz pasākuma izdošanos.
Es savu draugu tagad sapratu un ķēros pie darba ar tādu pašu aizrautību kā viņš.
Straume mūs uztvēra un aiznesa uz dienvidu krastu, bet mēs vēl nebijām paspējuši izkāpt krastā, kad vējš un viļņi atkal mūs aizdzina uz ziemeļu krastu.
Redzēdams, ka krasts tik tuvu, es piespiedos ar visu sparu, lai noairētu to niecīgo gabaliņu, jo man briesmīgi gribējās izkāpt krastā.
Bet Ļepausis airēja uz dienvidu krasta pusi.
Baļķi, kurus mēs turējām kopā, bet katrs airējām uz savu pusi, sāka ūdenī griezties un slīdēt pa straumi lejup. Klusi un lēni lielie meži slīdēja mums garām.
Bija krietni jānopūlas, lai baļķus saturētu kopā, bet tas bija jādara, jo, kopā turēti, baļķi ūdenī negrozījās.
Tā kā baļķi bija visu laiku jātur ar rokām, tad mums nebija ne mazākās iespējas izkauties. Bet mēs lamājāmies tik ilgi, kamēr labvēlīgā straume mūs atkal piedzina tuvāk pie dienvidu krasta.
Nu mēs atkal airējām, cik jaudas, un, krastā tikuši, tūdaļ uzrāpāmies kokā.
13. nodaļa
Šīs pašas dienas novakarē mēs dabūjām redzēt Uguns- ļaudis.
Tie bija daži pie šīs cilts piederīgi mednieki, kuri netālu no mūsu koka bija uzkūruši uguni.
Pirmajā brīdī cilvēku balsis mūs manāmi uztrauca, bet drīz vien mēs nomierinājāmies un vēlāk, tumsai topot arvien dziļākai, sajūtām dziņu pietuvoties medniekiem.
Klusi mēs kāpām no koka uz koku, līdz pat tai vietai, no kuras mēs varējām nepamanīti un netraucēti svešiniekus novērot un papriecāties par neredzēto skatu.
Nelielā laukumiņā, koku starpā, netālu no upes dega ugunskurs, ap kuru sēdēja vairāki Ugunscilvēki.
Ļepausis piepeši piespiedās pie manis, un es manīju, ka viņš trīc.
Kas gan Ļepausi būtu varējis sabaidīt?
Es ciešāk ieskatījos Ugunsļaužu ģīmjos. Vienu no medniekiem es pazinu. Tas bija tas pats mazais, klibais vecis, kurš nokāva Bezzobi.
Kad vecis piecēlās, lai ugunskurā piesviestu zarus, es redzēju, ka viņš vienu kāju diezgan krietni pievelk.
Likās, no tā laika, kad mēs veci redzējām pēdējoreiz, viņš ir vēl vairāk izkaltis un salīcis. Viņš bija arī pilnīgi nosirmojis.
Pārējie mednieki visi bija jauni. Es pamanīju, ka visiem bija arī loki un bultas.
Plecus, muguru un gurnus klāja zvērādas. Rokas un kājas bija kailas. Viņi, kā jau es senāk stāstīju, nebija tik spalvaini. Galvas bija mazākas nekā mums, bet piere stāvāka.