Viņi nestaigāja, uz priekšu saliekušies, kā mēs to mēdzām darīt, bet toties viņu kustības nebija tik elastīgas un vijīgas. Viņu mugurkauls un ceļi nelocījās ar tādu vingrumu kā mums. Rokas arī bija daudz īsākas, un, kā es novēroju, viņi ejot uz tām neatbalstījās. Muskuļi man likās pilnīgāki un simetriskāki un sejas izteiksme maigāka. Lūpas bija plānākas, un zobi nemaz neatgādināja ilkņus. Pleci viņiem tomēr nebija platāki par mūsējiem, un viņu svars, jādomā, nebija lielāks par mūsu pieaugušo vīriešu svaru. Vispār ņemot, viņi no mums atšķīrās daudz mazāk kā mēs no Mežaļaudīm. Personīgi es nebūt nešaubījos, ka šīs trīs ciltis bija radniecīgas.
Ugunij, ap kuru mednieki sēdēja, piemita kaut kāds neizteicami valdzinošs spēks.
Mēs abi sēdējām kokā ilgu laiku un, acu nenovērsdami, lūkojāmies gan uz dūmiem, gan uguni.
Ne vienu reizi vien es sajutu nevaldāmu kāri pieiet tuvāk, to apskatīt, noteikt, kas tā ir par tādu lietu, bet tas nebija iespējams.
Ja mēs gribējām izbēgt no nāves, mums bija rūpīgi jāslēpjas.
Ugunsļaudis sasēdās ap ugunskuru un drīz aizmiga. Viņi gulēja sēdus, nolaiduši galvas uz ceļiem.
Bet viņi gulēja ļoti modri, un viņu ausis pastāvīgi kustējās. Brīžiem viens vai otrs piecēlās, lai iemestu ugunskurā sausos zarus.
Bet tumsā ārpus gaismas aploka staigāja plēsīgie zvēri.
Mēs viņu tuvumu nojautām pēc sevišķām, mums ļoti labi pazīstamām skaņām.
Visvairāk tur bija suņu un hiēnu.
Viņu mežonīgā riešana un kārā smilkstēšana uzrāva visus medniekus kājās.
Uguns uzliesmoja gaišāk, un tūliņ iestājās klusums.
Tad ieradās lauvu tēviņš un mātīte. Zem mūsu koka apstājušies, viņi, krēpes un spalvu sacēluši un acis piemieguši, kāri glūnēja uz burvīgās uguns pusi.
Tēviņš no nepacietības drebēja un acīmredzot ar pūlēm valdījās. Bet lauvene bija apdomīgāka un mierināja savu krē- paino biedru.
Lauvene pamanīja arī mūs, un abi nezvēri, nāsis izpletuši, sāka uz mums raudzīties.
Viņi saprata, ka arī te viņiem loms nav sagaidāms, un tādēļ, pametuši vēl reizi skatu uz ugunskuru, pazuda tumsā.
Mēs vēl ilgi sēdējām kokā, acu no uguns nenovērsdami. Tā mūs bija pilnīgi apbūrusi.
Brīžiem mežā atskanēja izsalkušu plēsoņu vaidi, un, tumsā ieskatījušies, mēs manījām viņu acu fosforisko mirdzumu.
Meža biezoknī nodārdēja lauvas rūciens un tūlīt pat arī sagūstītā dzīvnieka baiļu kliedziens. No upmalas nāca savāda klusa rukšķēšana. Tie bija degunradži, kuri upmalā bradāja pa niedrēm.
Sāka svīst gaismiņa.
Mēs bijām ilgi un cieši gulējuši. Mednieku vairs nebija.
Mēs nokāpām no koka un, apkārtni rūpīgi pārmeklējuši, piegājām pie izdzisušā ugunskura.
Zem pelniem vēl gailēja ogles. Es visādā ziņā gribēju izpētīt, kas uguns ir, kam tā līdzinās, ko viņa atgādina, un tādēļ paņēmu kvēlojošo ogli rokā.
Manu baiļu, izbrīna un sāpju kliedzienu izdzirdējis, Ļepausis metās bēgt. Pamanījis viņu koka galotnē, es arī nespēju vairs valdīt bailes un metos draugam pakaļ.
Šis nelaimīgais eksperiments uz mani atstāja dziļu iespaidu, un no tā laika es ugunij nekad klāt neķēros.
Mūsu bailes tomēr drīz pārgāja. Mēs atkal nokāpām no koka un, līdzīgi Ugunsļaudīm, apsēdāmies pie pelnu gubas. Arī galvu mēs atbalstījām uz ceļiem kā viņi un izlikāmies aizmiguši. Vēlāk mēs sākām imitēt Ugunsļaužu valodu, ar lielu aizrautību izkliegdami dažādas skaņas, kādas vien mums ienāca prātā.
Te es nejauši atcerējos, ka klibais vecis daudzreiz bija pelnus ar koku rušinājis. Es arī tāpat sāku rīkoties un sacēlu gaisā veselu dzirksteļu un pelnu mākoni.
Šis neredzētais skats mūs pamatīgi pārsteidza, un mēs ilgi sēdējām, elpu aizturēdami. Burvīgās uguns spēks mums likās tik brīnišķīgs, tik neizprotams.
Bet klibais vecis taču ar pelnu rušināšanu vien nebija noņēmies, viņš bija arī zarus ugunī metis.
Mēs ķērāmies pie tā paša darba.
Sākumā mēs metām mazus zariņus un sausas lapas.
Lieta gāja uz priekšu. Zari aizdegās, un mēs nevaldāmā priekā sākām ap uguni dejot.
Liesma šāvās ļoti augstu, un mēs metām zarus bez apstājas. Tas bija panākums, kuru nedrīkstēja atstāt neizmantotu, un tādēļ mēs vēlām ugunī veselus koku stumbrus.
Dūmu stabs sniedzās pāri meža galotnēm. Malka sprēgāja, un uguns rūca. Mēs jutām, ka šis ir dižākais darbs, kādu vien mūsu rokas ir veikušas, un tādēļ bijām uz sevi briesmīgi lepni.
"Arī mēs esam Ugunsļaudis," mēs nodomājām un mežonīgā dejā riņķojām ap uguni.
Priecādamies mēs nepamanījām, ka aizdegās arī nokaltusi zāle un koku brikšņi. Aizdegās arī mežmala. Mēs pārbijušies saskatījāmies un atkāpāmies no uguns.
Koki aizdegās cits pēc cita, līdz beidzot viss apkārtējais mežs bija liesmās.
Mēs briesmīgi pārbijāmies. Šausmīgais un nevaldāmais elements bija pasprucis vaļā, un tā priekšā mēs bijām spiesti atkāpties.
Ļepauša acīs es pamanīju pazīstamo žēlo un uztraukto izteiksmi. Droši varu sacīt, ka arī manās acīs viņš redzēja tādu pašu.
Kā arvien nelaimes brīžos, mēs piespiedāmies viens pie otra un nekustēdamies stāvējām uz vietas tik ilgi, kamēr uguns mūs dzina tālāk. Likās, ka no karstuma mums sāka svilt mati.
Tā mēs uguns priekšā atkāpāmies soli pa solim, virzīdamies uz austrumu pusi.
Pusdienas laikā mēs nonācām līdz tai vietai, kur upe meta lielu līkumu, radīdama kaut ko pussalai līdzīgu. Šī pussala bija kalnaina, un no kalnu galotnēm mēs varējām labi pārredzēt mežu, kurš tagad izskatījās pēc īstas ugunsjūras. Liesmu viļņi lēni vēlās uz austrumu pusi.