Mēs dzīvojām klusi un netraucēti un no agra rīta līdz vēlam vakaram kodām riekstus.
Es atceros, ka tajā gadā rieksti bija sevišķi padevušies.
Ķirbjus pieriekstojuši, mēs gājām uz klints nogāzi, kur riekstus varēja labi dauzīt.
Viens no mūsu ciltsbrāļiem bija atklājis, ka riekstu var ielikt akmens bedrītē un tad ar citu akmeni pārsist. Tā kodolus varēja dabūt bez riekstu košanas.
Jaunā metode guva vispārēju piekrišanu, un drīz klintī vairs nebija nevienas bedrītes, pie kuras nesēdētu kāds riekstotājs.
Dzimtenē mēs atgriezāmies rudenī. Arī ziema gadījās silta un panesama.
Es bieži apciemoju mātes mājokli, purvmalu, kur auga mellenes, strautu, kurā mēs iemācījāmies plostot, bet visrūpīgākā meklēšana nedeva nekāda labuma. Ātrkājīte bija pazudusi.
Bet man pēc viņas modās aizvien lielākas ilgas.
Katru reizi, kad es par viņu iedomājos, mani pārņēma savādas jūtas un neizprotama izsalkuma sajūta. Tas tiešām bija savāds izsalkums, un es to jutu arī tad, kad biju paēdis.
Nevaru sacīt, ka mūsu dzīve alā būtu vienmuļa. Nevajag aizmirst Sarkanacaino Glūniķi.
Droši mēs jutāmies tikai savā mazajā aliņā. Neraugoties uz to, ka alas ieeja tagad bija diezgan krietni paplašināta, pat mēs tur varējām iekļūt ar lielām pūlēm. Sarkanacainajam Glūniķim ala bija pilnīgi nepieejama.
Un alai Glūniķis arī vairs netuvojās. Saņemto mācību viņš nebija aizmirsis, jo to viņam pastāvīgi atgādināja milzīgs bumbulis, kurš atradās uz kakla - vietā, kur ķēra sviestais akmens.
Bumbulis bija galvenais iemesls, kura dēļ Glūniķis mūsu alai arvien gāja apkārt ar līkumu.
Man jāatzīstas, ka es uz šo savu varoņdarbu ne vienu reizi vien nolūkojos ar neslēptu prieku. Juzdamies pilnīgā drošībā, es pārgalvīgi smējos, ar saviem smiekliem Glūniķi saniknodams līdz ārprātam.
Neraugoties uz to, ka slavenajā cīņā ar Glūniķi neviens no maniem ciltsbrāļiem man nebija nācis talkā, es jutu, ka viņu simpātijas ir mūsu pusē.
Varbūt arī, ka šinī gadījumā lomu spēlēja ne tik daudz līdzjūtība, kā ienaids pret Sarkanacaino Glūniķi.
Bet tas jau vienalga. Lieta bija tāda, ka ikviens no mūsējiem turēja par savu svētu pienākumu mūs brīdināt, ja Glūniķis mums nepamanīts tuvojās.
Mēs varējām atrasties gan mežā, gan upmalā vai arī alu priekšā - Glūniķis mūs nepārsteigtu.
Šāds atbalsts ievērojami atviegloja mūsu cīņu ar ļaunāko cilts locekli.
Bet reiz tomēr gadījās, ka Glūniķis mani tikko nenosita.
Bija rīta puse, kad gandrīz visi gulēja.
Es biju pārsteigts un sabijies, jo alā iekļūt nebija nekādas iespējas. Pie alas cauruma, zobus atņirdzis, stāvēja Sarkanacainais Glūniķis.
Nekavēdamies es metos iekšā tajā alā, kurai bija divas izejas. Tai pašā alā divi mūsu tautieši bija sekmīgi izturējuši cīņu ar Plēsējzobi. Turpat arī es ar Ļepausi biju iepazinies, pirmo reizi izkāvies un tūlīt pēc kaušanās sirsnīgi sadraudzējies.
Ieskrējis spraugā, kura savienoja abas alas, es pamanīju, ka Glūniķis man pakaļ nedzenas. Mani prieki tomēr bija pāragri. Brīdi vēlāk es pie spraugas pamanīju riebīgo Glūniķa pauri.
Es aizlīdu uz otru spraugas galu, kur Glūniķis man nekā nevarēja padarīt.
Vairākas reizes viņš gāja no alas laukā, tad nāca atpakaļ, līdz beidzot lika mani mierā.
Šī slapstīšanās tomēr vilkās līdz pusdienai, bet atnesa man arī zināmu labumu, jo alā es uzgāju vēl vienu slēptuvi, kurā es varēju justies tikpat drošs kā savā alā.
Šai ziemā Glūniķis atkal nežēlīgi nobeidza savu pēdējo sievu.
Ja atceraties, es Glūniķi nosaucu par atavismu, bet patiesībā viņš bija vēl kas sliktāks, jo zemāk par mums stāvošu dzīvnieku tēviņi ar savām mātītēm tik slikti neapgājās, par nonāvēšanu nemaz nerunājot.
Lūk, kāpēc man nāk prātā, ka, neraugoties uz viņa šausmīgajām atavistiskajām īpatnībām, Sarkanacaino Glūniķi var uzlūkot par cilvēku priekšteci, jo vienīgi šo divkājaino dzīvnieku sugas tēviņi ir spējīgi nobendēt savas mātītes.
Pēc sievas slepkavības Glūniķis, kā jau tas bija paredzams, sāka meklēt citu sievu.
Viņš ieskatījās Dziedonē, Plikpaura meitā, Vecā dēla meitā.
Tā bija vēl gluži jauna sieviete, kura, tumšajā alā sēdēdama, bieži mēdza dziedāt vienmuļas melodijas. Viņa nesen bija uzsākusi kopdzīvi ar Līkkāji. Tas bija kluss un mierīgs radījums, kurš nemīlēja ķildas un kaušanos, jo bija mazs, kalsns, pastīvs un slinks.
Tik atbaidošu varmācību no Glūniķa puses es vēl nekad nebiju redzējis.
Tas notika pievakarē, kad cilts parasti sapulcējās uz laukuma alu priekšā, lai še vadītu krēslas stundas.
Noguruši mēs sēdējām smiltīs, kad pamanījām Dziedoni skrienam pa taku. Sarkanacainais Glūniķis viņai dzinās pakaļ.
Dziedone skrēja pie vīra meklēt glābiņu, un nabaga nožēlojamais Līkkājis, lai gan pamatīgi sabijies, pierādīja, ka viņa krūtīs pukst varoņa sirds. Zinādams, ka viņam draud neizbēgama nāve, viņš tomēr nebēga, bet piecēlās, ierūcās, saslēja spalvas un atņirdza zobus.
Glūniķis aiz dusmām iekaucās. Šādu nekaunību viņš uzskatīja par nāvīgāko apvainojumu. Viņš izstiepa roku un sagrāba Līkkāji aiz rīkles. Vārgais pretinieks drudžaini iekodās ienaidnieka rokā, bet, brīdi-vēlāk, locīdamies kā tārps, pakrita ar pārlauztu kaklu gar zemi.
Dziedone sāka šausmīgi vaimanāt; Sarkanacainais Glūniķis sagrāba viņu aiz matiem un ievilka savā alā.
Visu cilti sagrāba nevaldāmas dusmas. Vīrieši sita sev pa krūtīm, slēja gaisā sarus un grieza zobus. To, ka visu cilti ir pārņēmušas kopējas dusmas, man nācās redzēt pirmoreiz. Tā tiešām bija pirmā reize, kad ciltī bija pamodies kolektīvisma instinkts, kas mudināja uz kopīgu un iepriekš apdomātu rīcību, tieksmi pēc kopdarbības.