Ikviens no mums neskaidri juta sevī briestam šo kopējas rīcības nepieciešamību, bet nespēja šīs jūtas darīt zināmas citiem, jo nebija līdzekļu, ar kuriem šīs jūtas izteikt, - nebija vārdu.
Mēs bijām nožēlojami, garīgi sašķelti, jo mūs nevienoja tā spēcīgā saite, ko sauc par valodu, saite, kura kopējas idejas dara pieejamas visai civilizētajai pasaulei, apvienojot visus cilvēkus vienā saimē.
Nepieciešamo vārdu trūkuma dēļ mēs nevarējām saprasties un tādēļ ari Glūniķim nespējām nekā padarīt.
Zemapziņā nojauzdami, ka mums kaut kas jādara, mēs tomēr arvien mēdzām atsacīties no kopējo mērķu sasniegšanas, jo trūka iespējas šīs idejas darīt visiem zināmas. Valoda un vārdi, šie ideju simboli, vēl atradās tālā nākotnē, un to izgudrošana bija ilgs un grūts process.
Un tomēr mēs pūlējāmies izteikt domas ar kaut kādām skaņām, domas, kuras zibensātrumā bija radušās visu klātesošo galvās.
Plikpauris sāka pirmais "runāt". Ar mežonīgām, nesakarīgām skaņām, kuras plūda kā straume, viņš izteica savu ienaidu pret Sarkanacaino Glūniķi un vēlēšanos viņam atriebties. Viņam savas jūtas attēlot izdevās puslīdz labi - mēs viņu sapratām. Bet, kad jūtu izskaidrošanas vietā viņš mēģināja skaidrot, kas, pēc viņa domām, būtu darāms, cilts viņu vairs nesaprata.
Tad, pieri saraucis un nemitīgi krūtis dauzīdams, sāka "runāt" Platģīmis, bet viņa runa ilgi nevilkās, jo iesāka bļaut visi. Katrs gribēja izkliegt savu sašutumu. Pastarpām bija dzirdama arī Vecā vārgā balss.
Te nejauši kāds sagrāba rungu, sākdams dauzīt koka stumbru. Viņam izdevās uztvert zināmu ritmu, un mūsu kliegšana negribot turpinājās šai ritma taktī. Ritmiskā kliegšana atstāja uz mums savādi nomierinošu iespaidu. Mēs aizmirsām savas dusmas un arī šo dusmu iemeslu un korī vilkām kaut kādu nejēdzīgu, no divdesmitā gadu simteņa cilvēku redzes viedokļa pilnīgi mežonīgu meldiņu, kurš mums izlikās ļoti skaists.
Šis gadījums vislabāk pierāda mūsu domu pasaules nabadzību un nespēju domas ilgi koncentrēt uz vienu lietu. Un, ja jau domas nevar koncentrēt, tad, protams, nevar būt ne runa par aktīvu darbību, kuru šī doma diktētu.
Vēl pirms dažām minūtēm mūsu cilts pirmo reizi jutās vienota no kopējām jūtām un tieksmēm, bet primitīvais ritms, kurā mēs ieklausījāmies, visas jūtas bija izkliedējis. Mēs aizmirsām visu. Sabiedriskais instinkts tomēr jau pastāvēja. To pierāda tas apstāklis, ka mēs dzīvojām grupās. Bet šis instinkts vēl bija ļoti vājš; to varēja apmierināt ar kopēju dziesmu, kopējiem smiekliem.
Tālākus panākumus mēs šī instinkta izkopšanā nesasniedzām, bet man gribētos domāt, ka šīs pulcēšanās ir bijušas pamatakmens aizvēsturisko cilvēku apspriedēm un civilizēto laiku nacionālajām sapulcēm un starptautiskiem kongresiem.
Mums, jaunradošās pasaules skatītājiem un viņas pirmajiem aktīvajiem dalībniekiem, vēl trūka valodas, tādēļ mēs, bieži pulcēdamies, apmierinājāmies ar šādu kakofoniju - kakofoniju, ar kuru salīdzinot Bābeles kakofonija bijusi muzikāla.
Lai nu kā, jēdziens par ritmu, kurš taču ir viens no nākamās mākslas elementiem, mums bija radies. Var sacīt, ka es esmu bijis aculiecinieks mākslas dzimšanai.
Un tā nu mēs sākām savu dziesmu. Katrs, turēdamies pie kopējā ritma, vilka pats savu meldiju un, neapmierinādamies ar dziesmu vien, rēca, rūca, gaudoja, kliedza, žestikulēja un dejoja. Ikviens bija pats ar sevi tā nodarbināts, ka, aizmirsdams visus klātesošos, iedomājās sevi par pasaules centru, būtni, kura krasi atšķiras no saviem ciltsbrāļiem, kuri atkal savukārt iedomājas par sevi to pašu.
Dusmas uz Sarkanacaino Glūniķi sen bija pārgājušas, un mēs rēcām, lēkājām un ālējāmies tik ilgi, kamēr bailes no tumsas mūs piespieda mesties alās.
Bailes pārņēma mūs visus vienā laikā, un acumirklī laukums kļuva kluss.
Tikko mēs bijām alās nolīduši, pie debesīm iedegās zvaigznes, meža un klinšu ēnas padarīdamas vēl melnākas.
Mēs baidījāmies ne tikai no tumsas. Nekādu reliģisku jūtu mums nebija - trūka pat visniecīgākā jēdziena par citu, neredzamu pasauli.
Mēs pazinām tikai redzamo pasauli, un viss, no kā mēs baidījāmies, bija tikpat reāls un pilnīgi konkrēts. Mūs baidīja plēsīgi zvēri - radījumi ar miesu, asinīm un kauliem. Tikai viņu dēļ mēs slēpāmies no tumsas, jo, gaismā nerādīdamies, šie plēsoņas naktis bija neierobežoti valdnieki. Viņi mūsu dvēselēm lika bailēs drebēt, bet šīs bailes arī bija tikai konkrētas. Nekā mistiska tajās nebija.
Pilnīgi iespējams, ka šīs reālās bailes, pakāpeniski pārveidodamās, ir pārvērtušās par abstraktām bailēm un tādējādi radījušas spēcīgu un neuzveicamu priekšstatu par citu, nepazīstamu pasauli, kurā mīt mums naidīgas būtnes - būtnes, kurām nav miesas un asiņu.
Tikai vēlākās paaudzes, pavirzīdamās uz priekšu vispusīgas attīstības ziņā, būs attīstījušas sevī lielākas bailes no nāves, tumsu pārvērzdamās par pasauli, kurā mīt spoki un gari.
Man liekas, ka Ugunscilvēki šādas bailes jau pazina. Kas attiecas uz mums, tad jāsaka, ka mēs baidījāmies no nakts melnuma un slēpāmies alās vienīgi tādēļ, ka baidījāmies no tādiem ienaidniekiem kā Plēsējzobs, lauvas, vilki, suņi un citi plēsoņas.
15. nodaļa
Nākamajā ziemā Ļepausis paņēma sievu. Man šī lieta bija gluži negaidīta, jo par savu nodomu viņš man nekad nebija ieminējies.