Ļepausis man parādīja bultu, kuru es nekavēdamies mēģināju izraut. Bet draugs no nepanesamām sāpēm iekaucās un sagrāba manu roku.
Pār mums ar skaļu svilpienu pārlidoja vēl viena bulta, un tūlīt arī nākamā sašķīda pret klinti smalkās druskās.
Mums draudēja neizbēgama nāve, tādēļ es nedrīkstēju kavēties.
Es rāvu bultu no jauna, un, Ļepausim nežēlīgi gaudojot, šoreiz tas man izdevās.
Minūti vēlāk mēs jau skrējām kā vēja nesti.
Brītiņu vēlāk es atskatījos atpakaļ.
Vecais skrēja klupdams krizdams, it kā pats velns viņam dzītos pakaļ. Bultas viņu neķēra.
Tad es pamanīju, ka no slēptuves izskrien trīs Uguns- cilvēki.
Veco viņi labi redzēja, bet nepievērsa tam uzmanību. Viņš bija vecs un viņa gaļa sīksta. Ugunsļaudīm bija vajadzīgs Plikpauris un mana māsa.
Vēl gabaliņu paskrējuši, mēs atkal paglūnējām uz ienaidniekiem. Tie stāvēja pie ievainotajiem un ar lieliem akmeņiem dragāja tiem galvas.
Viens no tiem bija tas pats vecais un klibais mednieks.
Beidzot mēs sasniedzām mežu un pa kokiem mukām tālāk. Tiešās briesmas nu bija garām, un Biezlūpis nolēma pagaidīt Veco.
Mēs skrējām tālāk.
Lūk, tādos apstākļos Ļepausis pazaudēja sievu.
Nākamo nakti es pavadīju savā alā, un mūsu uz laiku pārtrauktā draudzība atkal atjaunojās.
Cik es varēju noprast, tad sievas nāve Ļepausi pārāk neapbēdināja. Vismaz viņš neizrādīja ne mazāko žēlabu. Daudz vairāk viņš cieta no ievainotās kājas. Kamēr tā sadzija, pagāja ne mazāk par nedēļu. Bet kāja sadzija labi, pat rēta nepalika, un vēlāk Ļepausis lēkāja un skrēja ar senāko ņiprumu.
Vecais bija mūsu cilts vienīgais vecais cilvēks. Dažreiz, kad mana atmiņa darbojās sevišķi spilgti, es saskatīju lielu līdzību starp Veco un mūsu dārznieka tēvu. Arī dārznieka tēvs bija ļoti vecs, krunkains un izkaltis līdz pēdējam. Tais brīžos, kad viņš domīgi sēdēja, stīvi raudzīdamies savā priekšā ar pūžņainām acīm, un kustināja bezzobaino muti, man likās, ka viņš būtu Vecā brālis.
Bērnībā šī lielā līdzība mani šausmīgi baidīja. Manīdams vecā vīra tuvošanos, es tad katru reizi bēgu.
Un tā nu Vecais bija rets eksemplārs mūsu ciltī, jo neviens no mums tādu vecumu nesasniedza. Pat padzīvojuši ļaudis bija ļoti reti.
Reti kāds mira dabiskā nāvē. Ja mums būtu bijušas domāšanas spējas, mēs būtu zinājuši, ka visi mirsim priekšlaicīgā, varmācīgā nāvē.
Katram uznāca kāda liga. Tā nomira mans tēvs, tā nomira Bezzobis, mana māsa un Plikpauris. Nāve mūs pārsteidza negaidot, pašos spēka gados, kad mums vēl bija lielas cerības un daudz neizbaudītu dzīves jaukumu. Dabiskā nāve? Tādu mēs nepazinām, jo tais laikos par dabisko nāvi uzskatīja tieši varmācīgo nāvi.
Vecuma nespēka gadus neviens nepiedzīvoja. Vismaz es neviena tāda gadījuma neatceros. Tādu galu varbūt Vecais būtu sagaidījis, bet arī tas nenotika. Kaut kāda smaga, tagadējos laikos itin viegli dziedināma slimība pļāva cilvēkus kā zāli. Un mūsējie mira pilnīgā vientulībā, kaut kur nomalē, neviena neredzēti, neapraudāti.
Likās, ka ļaudis izdziest. No rīta vēl dzīvs, vesels iziet no alas, bet vakarā vairs neatgriežas. Skaidra lieta - viņš ir miris. Lielākoties mūsējie nozuda nepiepildāmajos plēsīgo zvēru vēderos.
Nesenais Ugunsļaužu uzbrukums bija beigu sākums.
Nepagāja ilgs laiks, kad mēs par to varējām pārliecināties.
Mūsu ienaidnieki sāka parādīties aizvien biežāk.
Viņi nāca ļoti uzmanīgi, nekad pa vienam, bet divatā, trijatā. Bultas viņiem ļāva rīkoties pēc sirds patikas. Viņi nogāza savu laupījumu pat no visaugstāko koku galotnēm. Mums likās, ka bultas ir viņu roku.turpinājums. Ugunsļaudis varēja nonāvēt cilvēku pat simt soļu lielā attālumā.
Tādēļ viņi mums izlikās tik draudoši, daudz briesmīgāki pat par pašu Plēsējzobu.
Bez tam viņi bija ļoti viltīgi, viņiem bija bagātāka valoda un, vissvarīgākais, - viņi saprata vienotas rīcības nozīmi.
Tagad mēs uz mežu gājām ar lielu uzmanību, kļuvām vēl bailīgāki, veiklāki un aizmirsām savu parasto bezrūpību.
Tagad mēs vairs nevarējām nokarāties no zara un kaitināt asinskāros ienaidniekus, kuri uz mums no apakšas glūnēja. Tas jaukais laiks, kad uz katru koku varēja skatīties kā uz nepieejamu cietoksni, bija jau pagājis.
Parasto plēsoņu vietā bija atnākuši citi, vēl briesmīgāki - plēsoņas ar simts pēdu gariem ilkņiem un nagiem; plēsoņas, kuri asinskārībā pārspēja visus senās pasaules zvērus.
Kādā rītā, kad cilts pašlaik taisījās uz mežu, izcēlās šausmīga panika.
Visi paslēpās alās. Mums bija paradums bēgt un tikai vēlāk noskaidrot, kādā veidā briesmas mums draudējušas.
Un ari tagad, kad bijām jau pie alu ieejām, mēs apstājāmies un sākām aplūkot apkārtni.
Brītiņu vēlāk uz laukuma alu priekšā parādījās Ugunscilvēks - tas pats vecais un stīvais mednieks.
Viņš ilgi un uzmanīgi pētīja apkārtni, vēroja mūsu alas, vairāk reižu nogāja gar klinti. Tad mierīgiem soļiem, tomēr ļoti uzmanīgi, nogāja pa taku līdz upei un minūti vēlāk atgriezās pa otru taciņu. Atkal laukumā iznācis, viņš vērīgi apskatīja alas, pagriezās un klibodams iegāja mežā.
Un ilgi vēl mēs neuzdrošinājāmies alas atstāt, bet žēli un bailīgi savā starpā sasaucāmies.
16. nodaļa
Es viņu sastapu turpat pie purva, tai vietā, kur dzīvoja mana māte un kur mēs ar Ļepausi uztaisījām savu pirmo ligzdu.