Pārdabiskās būtnes mani nebaidīja un, par tām domādams, es nejutu ne mazākā satraukuma.
Toties citas bailes man bija labi pazīstamas. Es labi zināju, ko nozīmē kritiens no koka galotnes, niknu čūsku pakaļdzīšanās un mežonīgu suņu kārā smilkstēšana un asie skati, kuri man lika drebēt, kad, no tiem izmucis, es sēdēju uz zara. Mana senā dzīve bija pilna ar konkrētām un reālām briesmām - briesmām, kurām ir miesa un asinis.
Vilkači un meža gari, ja tos salīdzina ar manu baiļu izraisītājiem, kuri mani terorizēja agrā bērnībā un terorizē vēl tagad, kad esmu pieaudzis un rakstu savas atmiņas, nav nekādi ļaundari, un viņus varētu dēvēt pat par sirsnīgiem draugiem.
2. nodaļa
Kā jau es jums sacīju, savos sapņos es cilvēku nekad netiku redzējis. Šo faktu es jau sen biju pamanījis, un tādēļ man līdzīgo radījumu trūkums mani ne mazums mocīja. Pat visagrākā bērnībā, mozdamies no saviem sapņiem, es jutu, ka man būtu daudz vieglāk ap sirdi, ja es redzētu kaut vienu vienīgu cilvēku. Man bija tāda nojauta, ka šis cilvēks darītu maniem mocošajiem murgiem galu. Un ik vakaru pirms gulētiešanas mani šī nojauta mierināja. Es sapratu, ka mans glābiņš ir atkarīgs no tā, vai es sapnī redzēšu cilvēku.
Es sapratu, ka mani abi "es" ir kaut kādā sakarā. Mans "es", kurš darbojās naktī, dzīvoja tais laikos, kad cilvēks savā tagadējā veidolā vēl nebija sastopams. Mans otrais "es" - tas, kas darbojās dienā, dzīvoja tagad.
Iespējams, ka psihologi, šķirstīdami manas piezīmes, iebildīs pret manis lietoto terminu "personības dalīšanās". Es zinu, kādu nozīmi viņi šim nosaukumam piedēvē, bet, tā kā nevaru iedomāties ko labāku, lietoju šo pašu terminu. Galu galā, galvenais nav terminoloģija, bet gan pats stāsts.
Tikai tad, kad sāku iet skolā, es sāku saprast, apjēgt savu sapņu nozīmi un raksturu. Līdz tam es domāju, ka maniem sapņiem nav nekāda sakara un jēgas. To cēloņi man nebija skaidri. Bet skolā es iepazinos ar evolūcijas mācību, psiholoģiju un uzzināju daudzu man nesaprotamu garīgu procesu cēloņus.
Piemēram, man bieži gadījās sapņot, ka es no liela augstuma krītu zemē. Šāds sapnis, domāju, būs pazīstams katram. Reti kurš nebūs tādu sapni redzējis.
Mans skolotājs izskaidroja, ka šādi sapņi rodoties no mūsu rases atmiņām vai, pareizāk sakot, no rases pārdzīvojumiem. Tas bieži varēja atgadīties mūsu tālajiem senčiem, kuri dzīvoja mežos un kokos. Kritiens no koka slēpa sevī vislielākās briesmas. Daudzi no viņiem droši vien šādā veidā gājuši bojā.
No koka krist gadījās visiem, bet lielais vairums glābās tādā veidā, ka paspēja pieķerties pie zemāk esoša zara.
Pilnīgi saprotams, ka šāds briesmīgs, bet laimīgi beidzies kritiens var atstāt uz kritēju savu iespaidu, bet tas savukārt var izaicināt molekulārās pārmaiņas smadzeņu šūniņās.
Šīs molekulārās pārmaiņas varēja pāriet uz tuvāko un tālāko pēcteci, galu galā veidodamas rases īpatnības.
Un tiešām, ja kāds no mums miegā krīt no liela augstuma un, sirdij stipri pukstot, uzmostas vienu acumirkli pirms drošas nāves, viņš pārdzīvo tikai atmiņas. Atmiņas par to, kas varēja būt noticis ar mūsu senci, kurš dzīvoja kokā. Šajā faktā ir redzams iedzimtības lielais spēks. Šajā faktā nav nekā sevišķa, tāpat nav nekā sevišķa ari mūsu instinktā. Instinkts nav nekas cits kā ieradums, kurš iedzimtības ceļā ir palicis par mūsu neatņemamu īpašumu. Man varbūt teiks, ka, sapnī krītot, nevienam neizdodas zemi sasniegt, ka mēs uzmostamies, kā saka, atrazdamies bezdibeņa malā, mirkli pirms nāves, jo atsišanās pret zemi nozīmētu beigas. Tie mūsu senči, kuriem gadījās krist, protams, mira uz vietas. Arī viņu smadzeņu šūniņās norisinājās zināmi procesi, palika neizdzēšami iespaidi, šie iespaidi palika, kur bijuši, un beidza eksistēt ar viņu nesēja nāvi. Mēs esam cēlušies no tiem, kam nācās krist, bet tomēr nenokrist - tie izglābās; lūk, kādēļ mēs, par krišanu sapņodami, zemi nekad nesasniedzam.
Tātad nu mēs esam vaigu vaigā ar "personības dalīšanos". Nomodā būdami, mēs nekad nevaram pārdzīvot kritiena sajūtu. Mūsdienās mūsu "es" šādu sajūtu nepazīst. Tātad - un tas ir neapgāžams pierādījums - eksistē vēl otrs "es", kurš darbojas neatkarīgi no tā "es", kura darbība norisinās dienā; un šis otrais "es" ir tas kritērijs, tam krišanas sajūta ir labi pazīstama, jo viņš par šo senču piedzīvojumu ir saglabājis gaišas atmiņas. Kā mūsu "es", kurš darbojas dienā, glabā visas atmiņas par tagadējo dzīvi, tā "es", par kuru es naktī pārvēršos, cieši glabā aizvēsturisko laiku atmiņas.
Pēc ilgas domāšanas pie šāda slēdziena nācis, es apmierinājos, jo tagad savādie sapņi mani vairs nebaidīja. Man likās, ka galējā nezināšanas tumsā ir iedegusies gaisma, kura apspīd un parāda to, kas man licies tik briesmīgs, pretdabisks un, no prāta redzes viedokļa, pilnīgi neiespējams. Tagad es saprotu, ka naktī mani vada mans otrs "es", kurš pirmajam ir pilnīgi svešs, lai gan saviem īpatnējiem piedzīvojumiem bagāts.
Bet kas tad ir šis naktīs dzīvojošais "es"? Kad tad īsti viņš dzīvojis? Kad viņš savācis šo lielo atmiņu blāķi?
Uz šiem jautājumiem atbildi dod mani sapņi.
Naktīs eksistējošais "es" ir dzīvojis tūkstošiem gadu tālā pagātnē, kad pasaule vēl bija jauna; viņš ir dzīvojis vidējā aizvēsturiskā periodā. Ne vienu reizi vien viņš ir no koka kritis, bet, zemi nesasniedzis, palicis dzīvs. Viņš ir drebējis, klausīdamies lauvas rūkšanu, viņu ir vajājuši visādi plēsoņas, ieskaitot arī čūskas. Ar sev līdzīgiem viņš ir sapraties ar to nedaudzo skaņu palīdzību, kuras tā vēl šaurais prāts bija izgudrojis. Viņš bija arī nožēlojams un paklausīgs Ugunsļaužu vergs.