Beidzot mēs nonācām pie liela ozola.
Nogaidījis, kamēr Ātrkājīte uzkāpj ozolā, es viņai sekoju un beidzot viņu ligzdā noķēru. Tā bija tā pati ligzda, ko es pirms trim gadiem biju nesekmīgi meklējis.
Izrādījās, ka hiēna mums visu laiku bija sekojusi. Tagad viņa nosēdās zem koka un no izsalkuma rēca. Neņemdami vērā viņas rēkšanu, mēs par hiēnu pasmējāmies. Beidzot viņa aizgāja.
Bija pavasaris un gaisā vibrēja dažnedažādas skaņas.
Kā jau parasti šai gadalaikā, dzīvnieku starpā notika sīvas cīņas.
Savā augstajā ligzdā mēs dzirdējām meža zirgu nikno zviegšanu, ziloņu ilkņu smagos belzienus un lauvu rūkšanu.
Gaiss bija silts; augstu pie debess spīdēja mēness, un ligzdā mums bija tik labi, tik patīkami.
Ap rīta pusi mēs pamanījām divus putnus, kuri kāvās ar tādu aizrautību, ka es varēju tiem nepamanīts tuvoties un pārgriezt kaklus.
Putni bija ļoti trekni, un tādēļ mūsu kāzu maltīte bija sevišķi garda. Ēdamā mums netrūka, jo pavasarī putnus bija viegli noķert.
Dažas dienas vēlāk mēs, mēnesim spīdot, novērojām šādu skatu. Sakāvās divi briežu tēviņi. Troksni bija izdzirdis lauvu pāris. Abi klusu piezagās un cīnītājus nobeidza.
Cik ilgi mēs ligzdā dzīvojām, es skaidri nezinu. Reiz ozolā iespēra zibens, sadedzināja koka galotni un iznīcināja arī mūsu mitekli. Es ķēros pie darba, bet Ātrkājīte man negribēja palīdzēt. Vēlāk es dabūju zināt, ka viņai no zibens ļoti bail un ka tādēļ viņa vairs nav gribējusi vecajā vietā palikt. Tā iemesla dēļ arī mēs aizgājām uz alu, lai nodzīvotu tur savu medusmēnesi.
Ļepausi es izvācu no alas tādā pašā veidā kā nesen viņš mani.
Es ar Ātrkājīti paliku alā, un Ļepausis aizgāja uz spraugu.
Tūlīt pēc mūsu ierašanās sākās nepatikšanas.
Dziedoni Sarkanacainais Glūniķis jau bija aizraidījis pie senčiem. Dziedonei bija sekojušas vēl dažas Glūniķa sievas.
Patlaban Glūniķis dzīvoja ar mazu un bailīgu sievietīti, kura nemitīgi raudāja, neskatoties uz to, vai vīrs viņu dauzīja vai ne.
Lieta bija skaidra - viņas nāve bija tikai laika jautājums. Bet vēl viņa nebija mirusi, kad Glūniķis jau meta skatus uz Ātrkājīti un pēc sievas nāves sāka tai uzmākties.
Par laimi, viņa tieksmju objekts bija būtne, ko es ne velti biju iesaucis par Ātrkājīti. Viņa bija ātrākā skrējēja visā apmetnē, bet arī tad viņai vajadzēja pielikt visus spēkus, lai izmuktu no Sarkanacainā Glūniķa ķetnām.
Es viņai nekādi nespēju palīdzēt. Pie pirmā mēģinājuma briesmonis mani saraustītu gabalos. Es vairījos no viņa, cik spēdams, jo plecā taču man vēl bija briesmīgās rokas atstātā zīme.
Un nu es dabūju vēl otru zīmi klāt.
Kad Glūniķis mani ievainoja, Ātrkājīte bija slima. Es domāju, ka viņai bija drudzis, jo mūsējie ar šo kaiti bieži slimoja. Lai kas tas arī būtu, viņa bija ļoti nogurusi un vārga. Muskuļi bija zaudējuši savu vingrumu. Mukt no Glūniķa nebija viegli, sevišķi tad, kad viņš sekoja jūdzēm tālu.
Parasti Ātrkājīte tādos gadījumos glābās mežā, kur apmeta līkumu un tad atgriezās uz alu.
Šoreiz to izdarīt bija daudz grūtāk; kurp vien viņa skrēja, Glūniķis arvien bija priekšā. Vajadzēja palikt mežā.
Un tad sākās bezgala ilgas medības. Abi joņoja pa kokiem, sasniegdami mežmalu; tad Ātrkājīte devās atpakaļ un Glūniķis uz pēdām pakaļ.
Uztrauktā cilts vēroja šīs medības. Kad Glūniķis bija tālu, visi neganti rēca, bet, viņam tuvojoties, atkal apklusa. Nevienam nebija drosmes skaļi protestēt.
Galu galā mēs visi bijām nespēcīgu aculiecinieku lomā. Mātītes asi un spiedzoši kliedza, tēviņi slēja spalvu un dauzīja ar rokām pa krūtīm.
Bet Ātrkājītes liktenis no tā neuzlabojās. Visvairāk noskaities bija Platģīmis, bet, GlUniķim tuvojoties, arī viņa balss aizrāvās.
Savu izturēšanos nevaru saukt par varonīgu. Atzīstos, ka mans stāvoklis bija kaunpilns.
Bet ko tad es varēju darīt? Tas nejaukais briesmonis taču bija daudz spēcīgāks par mani. Cīņa pret viņu būtu ārprāts. Viņš mani nosistu, bet Ātrkājītei ar to nebūtu līdzēts.
Mana nāve viņai labuma neatnestu. Tādā kārtā es biju spiests skatīties, niknoties par savu nespēku, kad Glūniķis bija tālu, un vākties no ceļa, kad viņš bija tuvu.
Jau bija pagājis labs laiciņš; nāca vakars, bet Glūniķis vēl arvien turpināja savas medības. Viņš laikam bija nodomājis Ātrkājīti nogurdināt, lai tad viņu bez pūlēm dabūtu rokā. Kā rādījās, viņa nodoms izdosies, jo Ātrkājīte tiešām sāka pagurt. Bija redzams, ka ārprātīgajām medībām drīz būs gals.
Bet te Ātrkājītei ienāca labs padoms prātā. Viņa uzrāpās koka galotnē, kur pa tievajiem zariem Glūniķis nevarēja sekot. Še viņa butu varējusi atpūsties, ja Glūniķis nebutu izdomājis jaunu plānu.
Viņš pakāpās kokā un sāka to no visa spēka kratīt. Mana sieva nespēja noturēties un atlaida zaru vaļā. Krizdama viņa aizķērās zem zemāka zara, un tas viņu glāba. Otro reizi
Glūniķis viņu iesvieda blakus esošā koka zaros. Ari tagad viņa noturējās. Bet drīz vien viņa pazaudēja pēdējos spēkus.
Medības turpinājās. Cilts ļaudis arvien vēl spiedza, kliedza, dauzīja krūtis, ņirdza zobus. Visi redzēja, ka gals klāt. Bija jau galīgi satumsis.
Ātrkājīte iekārās tievā zarā pēdu trīsdesmit no zemes. Viņa bija ārkārtīgi nogurusi.
Sarkanacainais Glūniķis šūpojās kā pulksteņa pendele, karādamies pie tā paša zara.
Ātrkājītei piekļūt viņš nespēja. Tā atkal bija no zara jānokrata. Un to viņš arī izdarīja.