Lunkanā zara kustības bija pārāk spēcīgas - Ātrkājīte nokrita zemē.
Krītot viņai izdevās tā pagriezties, lai nokristu uz kājām. Parastos apstākļos šāds kritiens tai neko nenozīmētu. Bet tagad, kā jau teicu, viņa bija nomocīta un nespēja noturēties kājās. Tās saliecās, viņa pakrita un zaudēja samaņu.
Sarkanacainais Glūniķis metās viņai klāt.
Ar ķetnu sagrābis Ātrkājītes matus, viņš pacēla galvu un ierēcās. Viņš laikam gribēja cilts priekšā palielīties ar uzvaru.
Šajā acumirklī es no dusmām pazaudēju galvu, aizmirsu apdomību un vēlēšanos dzīvot.
Sarkanacainais Glūniķis vēl rēca, kad es viņam no koka uzlēcu virsū. Tas bija tik negaidīti, ka Glūniķis nespēja noturēties kājās. Redzēdams savu pretinieku guļam, es viņā ieķēros ar rokām un kājām, gribēdams ilgāk noturēt pie zemes. Tas diez vai man būtu izdevies, ja viena Glūniķa roka nebūtu sapinusies Ātrkājītes matos.
Bet te man pēkšņi bija radies palīgs. Tas bija Platģīmis, kuru mans piemērs bija dziļi iedvesmojis. Cilts apspiedējs ir jāpārmāca, un tādēļ Platģīmis nolēca no koka un iekodās Glūniķa krūtīs.
Brīdis bija ļoti izdevīgs, ja citi būtu nākuši talkā, mēs ar Glūniķi būtu viegli tikuši galā. Bet neviens nenāca. Visi sēdēja kokos un aiz bailēm drebēja.
Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Glūniķis mūs abus pieveiks. Pagaidām mūsu stāvokli atviegloja tas apstāklis, ka Ātrkājīte stipri traucēja Glūniķa darbību. Viņa bija drusku atpūtusies un tagad sāka pati pretoties.
Glūniķis negribēja laist vaļā viņas matus. Ar brīvo roku viņš sagrāba mani un vilka sev klāt, gribēdams man pārkost rīkli.
Gals bija tuvu. Glūniķis atplēta muti un manā plecā dziļi ielaida savus nagus. Šis ievainojums līdz mūža beigām bija sāpīgi sajūtams.
Te pēkšņi nāca negaidīts pavērsiens. Tik pēkšņi, ka mēs nepaspējām apdomāties. Mums visiem četriem uzgāzās virsū milzīgs zars, kurš mūs izmētāja uz visām pusēm. Platģīmis briesmīgi iebļāvās. Es nezināju, kas notiek. Man likās, ka es būtu manījis tīģera strīpaino ādu, un tādēļ vienā acumirklī atrados kokā.
Tas bija vecais paziņa - Plēsējzobs. Troksni izdzirdis, viņš bija nepamanīts pienācis.
Ātrkājīte uzrāpās otrā kokā, un es viņai tūlīt piebiedrojos. Viņa klusi raudāja un šņukstēja. Es viņu apkampu un cieši piespiedu pie sirds.
Apakšā brikšķēja kauli. Tur Plēsējzobs tiesāja vakariņas. Netālu no mums uz zara sēdēja arī Sarkanacainais Glūniķis. Man bija bail skatīties viņa ugunīgajās acīs, ar kurām viņš nikni raudzījās uz Plēsējzobu - briesmoni, kurš bija stiprāks par viņu pašu.
Mēs abi ar Ātrkājīti ilgi kokā nesēdējām, bet devāmies uz alu. Ciltsbrāļi palika kokos. Viņi tīģeri lamāja un apmētāja ar zariem. Tīģeris kūla asti, rādīja ilkņus un turpināja savas dzīres.
Lūk, tādā kārtā mēs izglābāmies no Glūniķa. Mūsu laimi bija izpircis Platģīmis ar savu dzīvību.
Ja Plēsējzobs nebūtu ieradies, tad es Glūniķa ķetnās būtu beidzis savu dzīvi. Tad nebūtu radies arī mans otrs "es", kurš skatās un tūkstošiem gadu tālā pagātnē redz savu tālo senci, lasa avīzes un žurnālus, dzīvo elektrības laikmetā un raksta par sen pagājušiem un nevienam nezināmiem notikumiem.
17. nodaļa
Viss, kas šajā nodaļā ir aprakstīts, notika nākamā rudens sākumā.
Neizdevušās medības acīmredzot uz Glūniķi bija atstājušas zināmu iespaidu, jo viņš uz Ātrkājīti vairs neglūnēja, bet paņēma sev citu sievu, kura, visiem par lieliem brīnumiem, nodzīvoja līdz pat rudenim. Notika vēl arī cita negaidīta lieta: šī sieva Glūniķim dāvāja bērnu. Tas bija Glūniķa pirmais bērns, jo neviena agrākā sieva pie viņa tik ilgi nebija nodzīvojusi, lai spētu viņam kādu bērnu dāvināt.
Šis gads bija neparasti veiksmīgs. Laiks bija silts un mīlīgs. Barības ļoti daudz. Es atceros, ka sevišķi daudz bija kāļu…
Lazdas lūza no riekstiem, bet plūmes bija lielas un saldas kā vēl nekad.
Ar vārdu sakot, tas bija zelta gads. Vēl jaukāks tas man šķiet, kad iedomājos nākamā gada sākumu.
Notika kaut kas briesmīgs. Notika tas, ko mums jau sen vajadzēja gaidīt, ja tikai mēs būtu bijuši mazliet apķērīgāki.
Notikumi sākās agrā rītā, kad visa cilts vēl bija alās. Rīts bija vēss un miglains. Daži bija izgājuši pēc barības un dabūjuši galu.
Es ar sievu vēl gulēju alā. Lielais troksnis mani uzmodināja. Mūsu ala, kā jau zināms, atradās pašā kalna galā. Mēs metā- mies pie izejas un bailīgi paglūnējām lejā.
Viss laukums bija pilns ar cilvēkiem. Tie bija Ugunsļaudis.
Viņu kliedzieni un kaukšana saplūda kopā ar cilts vaimanām.
No pirmā acu uzmetiena jau varēja spriest, ka Ugunsļaužu vidū valda zināma kārtība, ko par mūsējiem nevarēja sacīt.
Katrs no mums rīkojās uz savu roku, nesaprazdams, cik lielu ļaunumu viņš atnes pārējiem. Katrs par savu dzīvību cīnījās, kā nu mācēdams, pavairodams vispārēju paniku.
Kamēr mēs atjēdzāmies un sākām sviest akmeņus uz Ugunsļaudīm, tie bija sapulcējušies pie kalna pakājes.
Pirmajai akmeņu kārtai, liekas, bija panākumi. Ugunsļaudis steidzīgi atkāpās, atstādami trīs ievainotos. Drīz gan viņi mēģināja ievainotos pievākt, bet ari tad mēs viņus aiz- dzinām.
Man Ugunsļaužu darbošanās bija labi redzama. Viņi bija neganti saniknoti, bet, neraugoties uz dusmām, rīkojās ļoti uzmanīgi, turējās pa gabalu un apbēra mūs ar bultām. Bultas mūs iedzina alās.