Bultu mākonis prasīja upurus. Divdesmit pieciem cilvēkiem bija trāpīts, pieci bija uz vietas pagalam. Pārējie iemuka alās.
Mūsu ala bija pārāk augstu, lai bultas to varētu aizsniegt. Es baiļu nejutu. Mani mocīja tikai milzīga ziņkārība. Es gribēju visu redzēt un tādēļ neslēpos alā. Ātrkājīte, no bailēm trīcēdama un stenēdama, iespiedās alas kaktā. Es savilkos kamolā pie alas ieejas un vēroju.
Cīņa gāja ar pārtraukumiem. Mūsējie visi bija paslēpušies, un Ugunsļaudis acīmredzot kala plānus, kā mūs no alām izdzīt.
Dažreiz kāds no ienaidniekiem iznāca no krūmiem, bet viņu tūlīt sagaidīja akmeņu krusa. Tad pretinieks muka un apšaudīja alas ar bultām.
Starp uzbrucējiem bija arī vecais, stīvais mednieks. Viņš, cik es sapratu, bija vadonis. Visi viņam klausīja, iedami tur, kur viņš pavēlēja.
Neliels ienaidnieku pulciņš iegāja mežā un drīz atgriezās ar sausiem zariem, lapām un zāli. Tad visi tuvojās alām; lielākā daļa uzbrucēju turēja ieročus gatavībā.
Es arvien vēl glūnēju lejup. Ugunsļaudis sakrāva zarus un sauso zāli gar sienu, netālu no pirmā stāva alām, un aicināja sev talkā briesmīgo sabiedroto - uguni.
Sākumā parādījās tievas dūmu strūkliņas, kuras griezdamās stiepās uz augšu. Dūmu strūklas auga augumā, un starp tām, te uzliesmodamas, te dzisdamas, šaudījās liesmu mēlītes. Zari brikšķēja, kļaudamies cits pie cita. Ugunīgās čūskas tos žņaudza.
Dūmi kļuva arvien biezāki un smacīgāki, līdz beidzot ietina visu kalnu pakāji. Es atrados pārāk augstu, dūmi man nekaitēja, tikai retumis koda acīs. Es izberzēju acis un turpināju lūkoties neredzētajā skatā.
Vecais bija pirmais, kuru Ugunsļaudis izsvēpēja no alas. Vējš aizpūta dūmus sāņus, un es varēju šo notikumu novērot no sākuma līdz beigām.
Vecais izskrēja no alas un, rokām mētādamies, skrēja gar ugunskuru. Viņš uzmina kvēlojošai oglei, iekaucās no sāpēm un tad sāka rāpties kalnā. Sāka šņākt bultas. Vecais apstājās, pieplaka pie klints, atplēta muti un sāka kratīt galvu.
īsu brīdi vēlāk visa viņa mugura bija vienās brūcēs. Visur rēgojās spalvainie bultu gali.
Viņš bija vecs, vecāks par jebkuru no mums, bet mirt viņš negribēja. Redzēdams, ka no nāves vairs nevar izbēgt, viņš skumji iekaucās… Te viņa rokas nošļuka gar sāniem, un viņš nokrita no klints.
Man liekas, ka krizdams viņš salauza kaulus. Zemē gulēdams, viņš vēl kustējās, mēģināja pat piecelties. Bet te pie viņa pieskrēja Ugunscilvēks un ar milzīgu vāli sadragāja viņa kailo pauri.
Lūk, tāda bija Vecā nāve! Un tādu pašu galu sagaidīja daudzi no mūsu cilts. Nespēdami paciest kodīgos dūmus, viņi drāzās no alām laukā un krita no ienaidnieku bultām. Dažām sievietēm un bērniem bija bail alas atstāt, un viņi dūmos turpat arī noslāpa.
Kad Ugunsļaudis pirmo stāvu bija iznīcinājuši, viņi sāka gatavoties otrā un trešā stāva aplenkšanai. Kamēr viņi ar malkas un žagaru klēpjiem rāpās augšā, Sarkanacainajam Glūniķim izdevās ar sievu un bērnu izskriet no alas un sasniegt klints augšu.
Ugunsļaudis bija pārsteigti. Būdami pārliecināti, ka, līdz nāvei pārbijušies, mēs paliksim alās, viņi, redzēdami, ka Glūniķis skrien pa nogāzi, negribēja savām acīm ticēt. Bultas viņi atcerējās tikai tad, kad bija jau par vēlu. Klints galu sasniedzis, Glūniķis pagriezās, nikni paglūnēja uz ienaidniekiem, zvērīgi ierēcās un sāka dauzīt krūtis.
Ugunsļaudis laida viņam pakaļ veselu bultu mākoni, bet tās Glūniķi nesasniedza. Nākamajā brīdī viņš pazuda no acīm.
Es redzēju, ka dūmi piepildīja trešo un ceturto alu rindu. Tikai nedaudzi spēja pārrāpties pār klinti. Visi cita krita lejā, kur bija jau daudz līķu.
Man nāk prātā Biezlūpis. Viņš, žēli īdēdams, ar caururbtām krūtīm atskrēja līdz mūsu alas ieejai, pakrita un noplūda asinīm.
Ugunsļaudis nesteigdamies kāpa arvien augstāk. Visas zemākās alas jau bija izkvēpinātas un to iedzīvotāji apkauti.
Mani ciltsbrāļi izmantoja tos brīžus, kad dūmi aizklāja klinti, un muka, cik ātri vien spēja. Kas šādu mirkli palaida garām, bija tikpat kā miris.
Es sapratu, ka arī mums jābēg, bet nevarēju pārvarēt savu ziņkārību.
Pēkšņi Ugunsļaudis pārtrauca savu postošo darbību. Lielais vairums jau bija novākts; pārējie slēpās alās.
Beidzot es paklausīju Ātrkājītes lūgumam un sāku rāpties klints galam pāri. Mūs ieraudzījuši, Ugunsļaudis sāka skaļi kliegt. Izrādījās, ka pie šī uztraukuma vainīga Ātrkājīte.
Ugunsļaudis sāka ātri sarunāties un rādīt uz manu sievu. Viņa drebēja no bailēm, spiedās man klāt un vilka mani augšup. Klints galu sasnieguši, mēs vairs atpakaļ neskatījāmies, bet ieskrējām mežā.
Šis atgadījums mani pārsteidza, un es to bieži vien pārdomāju.
Nav izslēgta varbūtība, ka Ātrkājīte ir cēlusies no Uguns- ļaudīm. Var jau būt, ka viņa tos atstājusi agrā bērnībā, citādi viņa tos atcerētos un tik briesmīgi nebūtu baidījusies. Varēja būt arī tā, ka viņa, piederēdama pie šīs cilts, saules gaismu ieraudzījusi kaut kur tālu no savējiem. Es pats domāju, ka viņas tēvs ir Ugunscilvēks, kurš bija ņēmis sievu no mūsu cilts. Tādā kārtā Ātrkājīte varēja būt jauktene, kura bija vienādi tuva kā mums, tā Ugunsļaudīm. Tādi gadījumi ir bijuši. Ātrkājīte pati par sevi neko nespētu pastāstīt. Nespētu pastāstīt pat tad, ja viņa mācētu runāt.
Mēs pārdzīvojām briesmīgu un neaizmirstamu dienu.
Tie, kas bija vēl dzīvi palikuši, aizbēga uz purvu un noslēpās mežā.
Ugunsļaudis skrēja tiem pakaļ, bez žēlastības kaudami visus, kurus vien varēja sagūstīt.