Bija redzams, ka viņi rīkojas ar iepriekšēju nodomu.
Viņu skaits bija pieaudzis, dzīve tiem kļuvusi neērta. Tādēļ arī viņi bija nodomājuši mūs iznīdēt. Viņi savu mērķi sasniedza. Jā, citādi tas nevarēja būt, jo, salīdzinot ar viņiem, mēs bijām muļķīga un neattīstīta suga. To, kas bija noticis, nevar saukt par kauju. Tā bija slepkavība, grautiņš. Zvērīgie pretinieki nežēloja nevienu un, pūlēdamies iekarot sev teritoriju, netaupīja ne lielus, ne mazus.
Mums likās, ka pasaulei pienācis gals, un mūsu izmisumam nebija robežu. Mežā nonākuši, mēs rāpāmies kokos, bet arī te neatradām patvēruma, jo Ugunsļaudis ielenca mežu un slaktēja vienu bēgļu pulciņu pēc otra.
Nekad vēl man nebija nācies pieredzēt tik daudz briesmu. Visu dienu mani kratīja drudzis.
Mēs abi nepalikām ilgi vienā vietā. Šis apstāklis mūs glāba. Bet mēs sākām noprast, ka uz glābšanos ir ļoti maz cerību, ka mūs drīz panāks. Ugunsļaudis skraidīja pa mežu. Viņi meklēja mūsu pēdas, apreibuši no izlietajām asinīm, un savā nežēlībā pārspēja visu, ko vien es varēju iedomāties.
Mēs varējām iet, kurp vien gribējām, visur mēs redzējām viņu nežēlības upurus.
Es nezinu, kas notika ar manu māti, bet es redzēju Pļāpu, kurš, bultām caururbts, nokrita pie mana dzimtā koka. Šo skatu redzēdams, es no priekiem skaļi iesmējos.
Pirms es šo nodaļu beidzu, jāpasaka kāds vārds par Sarkanacaino Glūniķi.
Ugunsļaudis viņu noķēra kokā, netālu no purva. Es ar Ātrkājīti atrados drošībā un tādēļ varēju viņu novērot.
Ugunsļaudis bija pārāk aizņemti ar Glūniķa ķeršanu, lai pievērstu mums uzmanību. Arī biezie koku zari mūs aizsedza skatienam.
Zem koka, kurā sēdēja Glūniķis un viņa ģimene, bija salasījušies ap divdesmit Ugunscilvēku. Viņi laida bultas uz labu laimi. Nokritušās viņi uzlasīja un laida atkal.
Sarkanacaino Glūniķi es neredzēju, bet retumis dzirdēju viņa rēkšanu. Pēc brīža ari rēkšana apklusa, jo Glūniķis bija ierāpies dziļumā. Glūniķa sieva dobumā neiekļuva, bulta viņu norāva zemē.
Viņa bija smagi ievainota un nespēja kājās piecelties.
Bet bērnu viņa pūlējās visiem spēkiem sargāt. Viņa lūdzās Ugunsļaudīm žēlastību, bet tie tikai smējās, dauzīja sievieti ar rungām un skrāpēja ar garajiem nagiem.
Sieviete raidīja uz viņiem lūdzošus skatus un, pie sevis piespiedusi, sargāja savu bērnu.
Te pie viņas pienāca kāds vīrs ar lielu vāli. Sieviete to ieraudzīja, visu saprata, bet turpināja lūgties, līdz saņēma pēdējo triecienu.
Glūniķis sēdēja dobumā pilnīgā drošībā.
To apzinādamies, Ugunsļaudis noturēja īsu apspriedi.
Viens no medniekiem uzrāpās kokā.
Tālāko es nedabūju redzēt, bet dzirdēju niknas cīņas troksni un redzēju, ka pūlis ir satraucies.
Pēc īsa brīža Ugunscilvēka ķermenis nokrita no koka zemē un palika guļot. Pārējie viņam pieskrēja klāt. Viens pacēla kritušā galvu, bet tā gļēvi nokarājās uz sāniem. Ar savu vajātāju Glūniķis bija ticis ātri galā.
Ugunsļaudis noskaitās.
Pamanījuši kokā plaisu, viņi to piepildīja ar sausām lapām, zāli un pielaida uguni.
Redzēdami jaunas briesmas, mēs abi nolēmām mukt.
Ugunsļaudis turpināja savu darbu. Biezi dūmi apņēma degošo koku.
Pēkšņi viņi atlēca no degošā koka. Sarkanacainais Glūniķis jau bija viņiem rokā.
Nekad vēl es nebiju Glūniķi redzējis tik niknu. Mētādamies ar garajām rokām, viņš vienā mirklī tuvākajam medniekam pārplēsa seju. ja atceras Glūniķa milzīgo spēku, par to nav nekāds brīnums. Sagrābis otru mednieku, viņš tam pārkoda rīkli.
Ugunsļaudis kliegdami atkāpās, bet tad metās no jauna Glūniķim virsū.
Bet te Glūniķim izdevās sagrābt vāli, ar kuru viņš sāka dragāt ienaidnieku galvas.
Ugunsļaudis atkal atkāpās. Glūniķis notīrīja sev ceļu un rēkdams ieskrēja mežā. Pakaļ raidītās bultas viņu nepanāca.
Mēs nekavēdamies devāmies ceļā, bet sastapām otru Ugunsļaužu pulciņu. Mums nācās atkāpties purvā. Šo vietu mēs labi pazinām un tādēļ bez bailēm devāmies uz priekšu pa staigno purvu. Ienaidnieks mums neiedrošinājās sekot, un tādēļ mēs mierīgi turpinājām ceļu uz mežu, kurš atradās starp mazo un lielo purvu.
Mežiņā mēs sastapām Ļepausi. Nezinu, kā gan viņš bija spējis no nāves paglābties. Laikam tāpēc, ka iepriekšējā nakti nometnē nebija bijis.
Mežiņš nebija liels, bet diezgan biezs. Kādu laiku te mēs varējām slēpties. Bet Ugunsļaudis vajāja mūsu cilts vēl dzīvi palikušos ar nedzirdētu neatlaidību. Varēja noprast, ka viņi ir nolēmuši mūs visus izkaut.
Pusdienas laikā mēs pamanījām Spalvaino, kurš kopā ar sievu gāja uz austrumiem. Viņi gāja steigšus, bet ļoti uzmanīgi, un viņu sejās bija lasāmas mežonīgas bailes.
No tās puses, no kuras tie bija nākuši, drīz sāka skanēt kliedzieni. Ugunsļaudīm bija izdevies pārkļūt pār mazo purvu.
Mēs visi trīs devāmies Spalvainim pakaļ. Lielo purvu sasnieguši, mēs apstājāmies, jo šeit nezinājām nevienas takas.
Mēs bijām ārpus mūsu teritorijas, vietā, no kuras mūsu cilts vienmēr bija vairījusies. Neviens no mums tik tālu nekad nebija bijis. Ja ari bija, tad nekad nebija atgriezies. Lielais purvs sevi slēpa neredzamas briesmas.
Un tā nu mēs drebēdami stāvējām purva malā. Ugunsļaužu kliegšana skanēja arvien tuvāk.
Spalvainis metās uz priekšu un, pārskrējis pār pirmo staignāju, sasniedza cietu vietu.
Viņa sieva tam sekoja. Viņa paspēra dažus soļus, bet sabijusies atnāca atpakaļ.