Kāds varbūt iebildīs, kā gan es iedrošinos apgalvot, ka kritieni un visas citas atmiņas ir rases, bet ne paša tagadējā "es" atmiņas?
Uz šo jautājumu es atbildēšu ar pretjautājumu: kādēļ dažreiz pasaulē rodas dzīvnieki, kuriem vienas galvas vietā ir divas?
Atbilde varētu būt tāda, ka divgalvaini dzīvnieki ir nenormāla parādība.
Tāpēc uz minēto jautājumu es atbildēšu tā, ka arī es esmu nenormāls radījums, jo es esmu cilvēks, kam ir divi "es".
Es gribu, lai jūs mani vēl labāk saprastu.
Visbiežāk sastopamās rases atmiņas ir atmiņas par krišanu. Tas tādēļ, ka mūsu senais "es" lielākajā daļā cilvēku vairs nav tik izteikts. Šis senais "es" glabā vienīgi šo atmiņu. Bet dažiem šis senais "es" vēl ir ļoti spilgti izteikts. Daudzi no jums ir sapņos lidojuši, bēguši no šausmīgiem rāpuļiem, kuri gribējuši jūs nožņaugt. Vārdu sakot, vienam senās atmiņas parādās spilgtāk, otram vājāk. Tas jāsaprot tā, ka rases atmiņas ne visi ir uzglabājuši vienādi.
Manas senās atmiņas ir ļoti spilgtas. Tas nozīmē, ka mans senais "es" arī tagad vēl ir tikpat aktīvs kā toreiz, un es neiebil- dīšu ne vārda, pat piekritīšu, ja kāds mani nosauks par nenormālu radījumu, iedzimtības kaprīzās iegribas produktu.
Ir daudz cilvēku, kuri neatzīst, ka cilvēkam var būt divi "es". Vienu no tiem viņi uzskata par otrā atspoguļojumu un domā, ka šie abi "es" brālīgi dzīvo kopā jau kopš sirmās senatnes.
Bet viņi maldās. Tāda kombinācija ir jāpieņem ar apdomu. Es bieži sevi redzu sapņos klīstam pa mežu, bet, tuvāk apskatoties, pats sevi es nekad neredzu; tā ir gluži cita būtne, kurai no manis ir tikpat niecīga daļa kā man no sava tēva vai vectēva. Šis staigātājs ir mans senais ego, viena no rases koka pirmajām atvasēm, pats būdams to radījumu tāls pēctecis, kuri savā laikā bija ieguvuši locekļus, pirkstus, un iemācījušies pa kokiem kāpelēt.
Nav jau patīkami visu laiku atkārtoties, bet man tomēr jāsaka, ka pēc visu šo faktu iztirzāšanas jūs varat mani uzskatīt par anormālu radījumu. Rases atmiņas man ir sevišķi spilgtas, bet mana galvenā īpašība ir tā, ka es spilgti atceros kāda sava senča biogrāfiju.
Neraugoties uz to, ka tas gadās ļoti reti, to tomēr nevar uzskatīt par kaut ko ārkārtēju un pilnīgi neiespējamu.
Lūgšu mazu jūsu uzmanību savām pārdomām. Instinkts ir rases atmiņas. Labi. Tātad mēs savas atmiņas saņemam no vecākiem, kuri tās savukārt saņēmuši tādā pat kārtā. Līdz ar to mēs varam secināt, ka eksistē kaut kas, kas sekmē šo atmiņu transportēšanu no paaudzes uz paaudzi. Veismans šo atmiņu transportētāju ir nosaucis par šermoplazmu. Un šī šermoplaz- ma tad arī uzglabā visu rases piedzīvojumu atmiņas. Daudz atmiņu ir ļoti bālas, daudz pavisam izzudušas.
Bet dažas šermoplazmu daļiņas ir ļoti spēcīgas šo atmiņu uzglabāšanā. Tām, runājot zinātnieku valodā, piemīt milzīgi ataviski spēki.
Tā šermoplazma, kuras īpašnieks es esmu, arī sevī slēpj šo spēku. Es esmu kaprīzs iedzimtības, atmiņu lietuvēna nomākts indivīds. Sauciet mani tā, kā jums patīk. Es tomēr eksistēju, es dzīvoju, es esmu reāls un dzīvs sabiedrības elements, kuram ir laba, veselīga apetīte un kurš ēd vismaz trīs reizes dienā. Ko jūs man padarīsiet?
Vēl pāris vārdu. Pirms es ķēros pie stāsta, jāsaka kaut kas tiem neticīgajiem Tomiem, kuri mani gribēs izsmiet, vai, labākajā gadījumā, teiks, ka šie sapņi ir garīgas pārpūlēšanās rezultāts un ka arī evolūcijas jēdzienam te ir zināma nozīme.
Visam tam man jāpiebilst, ka uzcītīgs skolnieks es neesmu bijis; klasē es biju pirmais starp beidzamajiem. Mani vairāk vilināja sports, bet it sevišķi - nav tur ko slēpt - es nodevos biljardam.
Tālāk. Pirmo sapratni par evolūciju es guvu tikai jaunekļa gados, bet savus sapņus sapņoju agrā bērnībā; visas senās dzīves sīkumus es pārdzīvoju jau tad, kad nezināju pat vārda "evolūcija" nozīmi.
Šīs detaļas, protams, virknējās neskaidri, nedodamas man nekāda gaiša priekšstata; to nozīmi es sapratu tikai tad, kad skola mani iepazīstināja ar evolūcijas teoriju.
Evolūcija man deva mīklas atrisinājumu; nē, tā pati par sevi ir šis atrisinājums.
Tā deva manām domām pareizu virzienu, savaldīja manu atavisko smadzeņu trakās tieksmes, un es sāku klausīties un vērot, vērot to sen pagājušo laikmetu, kad ļaudis tikko sāka mācīties spert pa zemi pirmos un bailīgos soļus.
Es redzēju pagātni, kad cilvēks, kādu to redz mūsu laikos, vēl nebija izveidojies.
Un es tad zināju, ka jau reiz esmu dzīvojis - dzīvojis tai laikā, kad cilvēce, kurai nebija pagātnes, noteikti virzījās nākotnei pretī.
3. nodaļa
Visbiežāk man rādījās šāds sapnis: maziņš un sarāvies es guļu ligzdā, kura pīta no zariem. Dažreiz es gulēju uz muguras. Nereti es tā gulēju stundām ilgi, vērīgi lūkodamies, kā saules stari rotājas vēja kustinātajās lapās. Bieži vien, kad vēja spars pieauga, koks šūpojās no vienas puses uz otru, šūpoja ligzdu un kopā ar ligzdu arī mani.
Visu to laiku, kamēr es biju tik mazs, ka nedrīkstēju no ligzdas iziet, mani baidīja savāda sajūta. Tā bija nojauta par lielo dziļumu, kurš atradās zem manis.
Es to nekad netiku redzējis, jo pār ligzdas malu nekad neiedrošinājos skatīties. Bet ka zem tās atrodas milzīga, tukša telpa, to es pastāvīgi jutu. Likās, ka tā atplētusi savu milzīgo, nepiepildāmo rīkli, lai mani aprītu. Ne no kā pasaulē es tā nebijos, kā no šīs mūžīgi atplestās rīkles.
Šis sapnis, kurā es drīzāk biju pasīvs, nevis aktīvs dalībnieks un kurš drīzāk attēloja stāvokli, bet ne darbību, man rādījās pašā agrākajā bērnībā.
Bet pēkšņi lielais miers pazuda; tā vietā radās jauni rēgi, kuri bija pārāk briesmīgi. Draudoši notikumi, pērkona negaisi un citi piedzīvojumi, kādi dienā man nenāca ne prātā. Tādēļ šie sapņi mani spieda kā lietuvēns.