Neaizmirstiet, ka es atceros un stāstu tikai to, ko tiku pats savām acīm redzējis.
Pat ja māte būtu redzējusi tēva pēdējo stundiņu, viņa man nespētu neko pateikt. Visā visumā mūsu ciltij bija ne vairāk par trīsdesmit, četrdesmit skaņām, kuras veidoja mūsu valodu.
Es mūsu saziņas līdzekļus saucu par skaņām, nevis par vārdiem, jo īstenībā tie tādi arī bija. Šīm skaņām nebija noteiktas nozīmes, un tās katrs varēja lietot pēc patikas.
Šīm parastajām skaņām mēs ar intonāciju, garumu un akcentu centāmies piedot sevišķu un konkrētu nozīmi. Deklinācijas mēs, protams, nepazinām. Par laiku, kurā atstāstāmais notikums bija gadījies, mēs spriedām tikai apmēram. Mūsu sarunas skāra tikai konkrētus priekšmetus. Lielā mērā mums palīdzēja arī mīmika. Viss abstraktais atradās ārpus mūsu apziņas robežām.
Ja kādam šāda abstrakta doma arī ienāca prātā un viņš gribēja šo domu darīt citiem zināmu, tad tas nebija izdarāms, jo nebija attiecīgu skaņu. Nožēlojami sīkais vārdu krājums bija pārāk nepietiekošs, un jaunizgudrotās skaņas citiem nebija saprotamas.
Tādos gadījumos nācās ķerties pie žestiem, un, vēlēdamies savu domu izteikt, cilvēks žestikulēja, cik enerģiski vien spēdams, bezgala atkārtodams vienu un to pašu jaunizgudroto skaņu.
Šādā kārtā mūsu vārdnīca pamazām auga, dodama iespēju labāk saprasties un izteikt vēlēšanos.
Toreiz mēs dzīvojām vienkāršu, elementāru dzīvi, bet zinājām un mācējām daudz ko tādu, kas tagadnes cilvēkam ir gluži svešs.
Mēs varējām kustināt ausis uz visām pusēm, atslābināt, tad atkal sasliet. Varējām ar roku un kāju pakasīt tādas vietas, kuras tagad cilvēkiem nav gandrīz sasniedzamas. Smagus akmeņus mēs sviedām ne tikvien ar rokām, bet arī ar kājām. Likās, ka mums nav mugurkaula, jo mēs locījāmies tik veikli, kā tagad nespēj neviens akrobāts. Arī putnu ligzdas mēs postījām ar tādiem panākumiem, ,uz kādiem neviens 20. gadsimta palaidņa puika nevar cerēt.
Olas gan mēs neņēmām kolekcijai, bet, lai remdinātu badu.
Atceros…
Nu, nav vērts pārāk steigties. Pastāstīšu par Ļepausi un mūsu draudzību.
No mātes es šķīros agrā bērnībā.
Nav izslēgta varbūtība, ka pēc mana tēva nāves viņa ieguva sev jaunu dzīvesbiedru.
Par savu patēvu es neko daudz neatceros, un šīs atmiņas arī nav visai saistošas.
Patēvs bija vieglprātīgs radījums, kurš pie tam kustējās kā ūdenszāle. Viņš nevarēja ne brīdi palikt mierā.
Viņš runāja vienā runāšanā, un tādēļ vien es viņu nevarēju ne acu galā ciest.
Par solīdu kungu viņu nevarēja saukt nekādā ziņā. Viņa rīcība un izturēšanās arī bija tukša un nepārdomāta.
Šajā ziņā viņš ļoti atgādināja pērtiķus, kādus tagad redzam zooloģiskajos dārzos.
Viņš mani sāka nīst, es savukārt no viņa baidīties un mukt. Viņam ierodoties, es katru reizi spiedos pie mātes. Bet es taču augu un visu mūžu uz mātes aizstāvību nevarēju cerēt.
Uz šo apstākli tad, liekas, Pļāpa arī stipri cerēja.
Jāpiezīmē, ka vārdā mēs viens otru nesaucām. Savā stāstā es tos lietoju tikai tāpēc, lai daudzie manis aprakstīties indivīdi jums nesajuktu.
Savu dārgo patēvu es nosaucu par Pļāpu, jo šis vārds viņu labi raksturo.
Sevi pašu es saukšu par Lielzobi, jo šie kožamie rīki man bija sevišķi labi attīstīti.
Un tagad atgriezīsimies pie Pļāpas. Viņš mani vajāja, cik spēdams, knieba un dauzīja ar dūrēm.
Māte man bieži nāca palīgā, un tad es ar neizsakāmu prieku noraudzījos šai "laulības idillē".
Galu galā mūsu ģimenē valdīja bezgalīgas ķildas un dūru cīņas, kurām par iemeslu mūžīgi biju es.
Jā, mūsu ģimenes dzīve nebija laimīga. Šo teikumu rakstīdams, es sirsnīgi smejos. Ģimenes dzīve! Ģimene! Aizvēsturiskajos laikos tā iestādījuma, ko tagad sauc par ģimeni, taču nebija. Bars nepazina ne ģimenes, ne radniecības, ne dzimto māju.
Es dzīvoju mātes aizsardzībā, bet mātei taču nebija pastāvīgas dzīvesvietas.
Viņas galvenās rūpes bija, lai naktis nebūtu jāpavada zemē. Pārējais viņu neuztrauca. Viņa piederēja pie tās senās paaudzes, kas dzīvoja kokos. Mūsu cilts garīgi augstāk stāvošie locekļi dzīvoja pie upes, bet māte bija pārāk konservatīva, neatzina nekādus jaunievedumus, visādi pēla liberālo jaunatni un turējās pie meža dzīves.
Mums, protams, bija pašiem savs koks, kur mēs pavadījām lielāko daļu no dzīves. Retumis gadījās, ka nakts mūs pārsteidza ari citur. Tad mēs gulējām tur, kur bija biezāki zari.
Mūsu pastāvīgais mājoklis bija liela ligzda; rupja, no zariem pīta grīda, uz kuras bija samestas sausas lapas. Tā gan bija daudz primitīvāka par putnu ligzdu, bet ligzdu tomēr atgādināja.
No īstas ligzdas to atšķīra ērts, biezs, no liānām un zariņiem taisīts jumtiņš.
Šī nojume gan maz atgādināja tos mājokļus, ko tagad taisa cilvēks. Vislielākais nemākulis tagad spētu uztaisīt labāku jumtu, bet mēs, lūk, arhitektūras laukā bijām tikai pionieri.
Uz krustām samestiem zariem bija uzmests sausas zāles un liānu slānis. Jumtu balstīja četri collu resni stabi. Tā bija visa labiekārtošana. Jāatzīstas, ka lietainā laikā ūdens caur jumtu tecēja kā caur sietu.
Bet es esmu novirzījies no temata. Es taču gribēju stāstīt par Pļāpu. Viņa dēļ mūsu dzīve kļuva par nastu. Runādams par ģimenes dzīvi, es, protams, nerunāju par uzturēšanos ligzdā, bet par mūsu attiecībām.
Šai ziņā Pļāpa savu nepastāvīgo raksturu neizrādīja. Viņš vajāja mani nemitīgi, lai gan nespēja man pievērst uzmanību ilgāk par piecām minūtēm. Lietu sarežģīja vēl tas apstāklis, ka ar laiku māte mani sāka mazāk aizstāvēt. Varēja redzēt, ka ģimenes nesaskaņu dēļ māte sāka mani nīst.