īvam bija gadījies būt Viraka bāzē Kergelēnā, un nu viņš par salām pastāstīja Remam, kas pirmo reizi lidoja uz turieni:
— Kādreiz — pagājušā gadsimta sākumā un vēl agrāk — Antarktikas ūdeņos Kergelēnā salu sektorā mita milzum daudz vaļu, bet uz piekrastes klintīm bija jūras ziloņu, kotiku apmetnes, tur ligzdoja miljoniem putnu. Divdesmitā gadsimta vidū tie visi bija gandrīz pilnīgi iznīcināti. Biologiem izdevās atjaunot daļu no sektora faunas. Viņi strādāja ciešā kontaktā ar mūsu bāzi .. . Jāatzīmē, ka vaļi un delfīni ilgu laiku vairījās no Kergelēnā salu sektora. Pat jaunie delfīni, kas bija izaudzēti Kergelēnā salu delfinārijos, pameta šo akvāriju, līdzko tiem tika dota vaļa. Biologi ilgi nespēja izskaidrot cēloņus. Tos uzrādīja delfīni paši. Jauns zobenvalis, kas bija palaists brīvībā no delfinārija, vairākas reizes atgriezās stacijā, ar nosacītu signālu izziņodams trauksmi. Sākumā zobenvali nesaprata, bet tad uzminēja, ka viņš aicina sev līdzi. Tika nosūtīta zemūdens laiva, un zobenvalis pētniekus aizveda uz kvadrātu, kas atradās dažus desmitus jūdžu uz dienvidiem no arhipelāga. Tur viņš ienira, norādīdams, kur viņam jāseko. Zemūdene iegremdējās, un biologi atklāja okeāna dibenā īstu tuksnesi. Milzīgā platībā viss dzīvais bija iznīcināts. Sīs kapsētas centrā atradās dziļi dūņās iestidzis kuģa vraks. Tomēr neizdevās noskaidrot, vai kuģis ticis torpedēts pēdējā kara laikā vai speciāli nogremdēts, lai apglabātu okeāna dzelmē briesmīgo kravu, kas uz tā bija. Daudzus gadus turpinājās pagājušā gadsimta «dāvanas» likvidēšanas darbi. Aizgāja bojā vairāki Viraka inženieri, aizgāja bojā arī zobenvalis, kas bija uzrādījis nogrimušo nāves kuģi. Viņiem visiem — cilvēkiem un zobenvalim — biologu pilsētiņā Galvenās salas dienvidu krastā uzcelts piemineklis. Ja vēlaties, mēs rītdien varam to apskatīt.
— Jā, noteikti to apmeklēšu,— Rems domīgi sacīja. — Tagad man nāk prātā, ka esmu dzirdējis par šo gadījumu. Tas bija diezgan sen.
— Apmēram pirms četrdesmit gadiem.
— Es vēl mācījos skolā .. .— Rems, mazliet apmulsis, pavīpsnāja.— Es taču, Iv, esmu par jums daudz vecāks.
— Man ir divdesmit deviņi,— sacīja Ivs un nezin kāpēc arī samulsa.
— Re nu: gandrīz divas reizes. Es jūs mazliet apskaužu . . .
Kādu brīdi abi klusēja, vērodami mazo aviona ēnu, kas aši slīdēja pa nebeidzamo mākoņu slāņa klājienu.
— It kā jau būtu klāt Antarktika,— Ivs klusu ieminējās.
— Līdz tai vēl tālu. Bet līdz Kergelēnai?
Ivs uzmeta skatienu pulkstenim.
— Vēl jālido divas stundas .. .
— Tikpat, cik lidojām līdz Kolombai.
— Mēs žigli pierodam pie arvien lielākiem ātrumiem,— Ivs sacīja.— Vakardienas ātrumi jau šķiet pārāk mazi. Bet šis avions taču lido ašāk par skaņu.
— Mūsu pēctečiem arī gaismas ātrums liksies niecīgs.
— Ja viņi dosies uz citām galaktikām .. .
— Viņi katrā ziņā turp lidos,— Rems pamāja.— Bet tas būs īpašs lidojums. Viņi atradīs veidu, kā sašaurināt telpu.
— To ir grūti iedomāties .. .
— To vispār nav iespējams iedomāties — mūsu smadzenes ir noskaņotas uz trīsdimensiju kategorijām. Tomēr matemātiski to jau var pamatot. Atliek ar īpašu aparātu izvērst formulas projektā, un turpmākais jau ir tehnoloģijas darbs.
— Fotonu kuģa projekts pastāv jau gandrīz divsimt gadu,— Ivs iebilda.— Un tomēr tāds kuģis vēl nav uzbūvēts.
— Nav uzbūvēts galvenokārt tāpēc, ka nav lielas vajadzības pēc tā. Ar to vienai paaudzei nav iespējams sasniegt zvaigznes. Bet Saules sistēmas robežās mēs veiksmīgi iztiekam bez tā. Fotonu kuģi droši vien tiks radīti, taču tie neizraisīs revolūciju kosmiskajos lidojumos. Manuprāt, cilvēce sāks apgūt zvaigžņu trases ar principiāli jaunu tipu aparātiem. Bet tas nenotiks agrāk kā nākamā gadsimta otrajā pusē, kad mūsu mazbērni būs saveduši kārtībā Zemi un apguvuši tuvo kosmosu.
— Zēl, ka tas nebūs tik drīz . ..
—: Jūs, Iv, to sagaidīsiet. . .
īvš neatbildēja. Viņš pēkšņi atkal atcerējās starpgadījumu Kolombas lidostā… «Zemūdens atkritumu izgāztuve, konteineri ar aizvēsturiskām indēm … Tā viņi tur strādā .. .» Rūgtums un satraukums, kas viņu tobrīd bija pārņēmis, nepārgāja. Interesanti, kas ir šis cilvēks? Ivs viņu tā arī nebija ieraudzījis. Droši vien pazītu pēc balss, ja abiem būtu lemts kādreiz tikties. Cilvēks runāja amerikāņu slengā, taču ar izteiktu akcentu. Augsta, spalga balss. Tāda kā čērkstoša, bet tonis — lielmanīgs, pat naidīgs. Daudziem Zemes iedzīvotājiem, it īpaši no ražošanas zonām, lai cik savādi tas būtu, par Viraka darbiniekiem bija aplams uzskats, lāgiem pat ironisks, un viņi nelaida garām izdevību uzsvērt savu pārākumu, tomēr ar tik klaju nelabvēlību Ivs nebija sadūries.
Atbilstoši tam, kā Viraka darbs pārvērtās par kārtējo tīrīšanas procedūru sēriju un kontroli pār atmosfēras un planētas ūdeņu stāvokli, Zemes iemītnieku pamatmasas interese par viņiem pamazām noslāpa. Stingrie noteikumi, pēc kuriem vadījās Viraka kontrolieri, arvien biežāk izraisīja aizvainojumu, dusmas, pat pretestību no to puses, kuru plāni un darbi Virakam bija jāuzmana. To zināja Ekonomikas Visaugstākā Padome, zināja Vispasaules Zinātņu Akadēmija, zināja Nākotnes plānošanas Visaugstākā Padome — noteicošais koordinācijas orgāns visas planētas mērogā, kosmiskā «kuģa»—Zemes — galvenais «stūrmanis». Pēc veca nolikuma Viraks bija šīs pēdējās — galvenās — instances kontrolorgāns, lai gan tā ieņēma pašu augstāko pakāpi hierarhijas kāpnēs un koncentrēja sevī visas organizācijas, kurām Zemes tautas bija uzticējušas planētas pārvaldi. Taču Viraks, kā šķita, nedeva neko pretī, jo jaunajām paaudzēm gaisa tīrība un ūdens dzidrums bija kļuvis pierasts un dabisks. Ar eļļainu naftas plēvi pārvilkti okeāni, netīra, smacējoša smoga dūmaka virs pilsētām Zemes iedzīvotājiem bija vēstures atribūts — gandrīz tāds pats kā inkvizīcijas sārti un kari … Kas gan viss nenotika pagājušajos laikos, iekams cilvēce nebija nostājusies uz jaunas ēras sliekšņa!
«Mēs esam kā kondicionētājs dzīvojamā telpā,» Vilens bieži atkārtoja, «kamēr tas ir kārtībā, to nemaz neievēro.» Protams, blakus tiem, kuri strādā zinātnes priekšējās pozīcijās, kuri rada materiālas vērtības, rada
enerģijas jūru, planētas atkritumu aizvācēji ir gandrīz nemanāmi. Un tomēr . . .
— Par ko esat aizdomājies, Iv?— Rema balss skanēja neparasti maigi.— Vai par oponentu Kolombā?
Ivs no pārsteiguma pat satrūkās .. . Vai Rems spēj lasīt domas? Izbrīnījies viņš paskatījās uz savu ceļabiedru.
— Jūs uzminējāt — arī par viņu.
— To nu nav vērts paturēt prātā. Paies vēl ne mazums laika, iekams gudrība kļūs par visu Zemes cilvēku īpašumu. Gudrība un reizē ar to — patiesa smalkjūtība un savstarpējo attiecību harmonija .. . Tas būs vislielākais sasniegums laikmetā, kas tikai nupat ir sācies. Taču, kā man šķiet, pat pēc gadu simteņiem cilvēku savstarpējās attiecībās vēl būs atsevišķas «anomālijas». Ikviens no mums ir pārāk sarežģīts, bet tas, kā domājams, nav nemaz tik ļauni.
— Bez šaubām, jums taisnība,— īvs domīgi sacīja. — Un tomēr. .. Skolās šiem jautājumiem tiek veltīta liela uzmanība.
— Velta gan . . . Bet tik un tā pirms visiem nopietniem pārbaudījumiem — gan pirms atbildīgiem izmēģinājumiem, gan gatavojoties darbam ārpusplanētas stacijās — nākamo radošo kolektīvu locekļi iziet psiholoģiskās saderības pārbaudi. Es atkārtoju: ikviena cilvēka intelekts ir bezgala neizdibināms, neaptverams, turklāt tas slēpj sevī kaut kādās formās arī neskaitāmu pagājušo paaudžu pieredzi ar to pozitīvajām un negatīvajām pusēm .. . Dažu paaudžu īsās dzīves laikā nav iespējams to visu radikāli pārveidot, nav iespējams ar skolas audzināšanas sistēmu vien — kaut arī tā būtu ļoti pilnīga — strikti norobežoties no pagātnes reminiscencēm.