— Epidēmija?
— Nē, ir tikai divas saslimšanas. Pagaidām divas. Taču abās rezultāts letāls.
— Un kas tā ir par slimību?
— Mēs paši nezinām. Nav izdevies noteikt ierosinātāju vai pat iemeslu.
— Un kas tad ir noticis?
— Apmēram pirms trim mēnešiem mūsu delfinārijā parādījās slims delfīns — tas nebija mūsu, apmācītais. Neviens viņu nekad nebija trenējis. Bet viņš, kā jau, protams, lielākā daļa mūsdienu delfīnu, ne reizi vien bija ticies ar mūsu audzēkņiem. Bija skaidri redzams, ka viņš ieradies delfinārijā pēc palīdzības. Savvaļnieki bieži vien nāk pie mums, un, ja nepieciešams, mēs viņiem palīdzam. Diemžēl šis vairs nebija glābjams. Viņam sākās paralīze, un pēc dažām dienām viņš nobeidzās. Sekcija neparādīja nekādas patoloģiskas pārmaiņas. Nevienā orgānā. Delfīns bija vēl jauns. Vai tā būtu bojāeja bez acīm redzama iemesla? .. . Viena no mūsu bioloģēm ieinteresējās par šo gadījumu. Viņa ļoti ilgi pētīja beigtā dzīvnieka smadzenes un novēroja delfīnus, kuri bija nākuši kontaktā ar slimo. Tomēr neko nekonstatēja. . . Neviens no mūsu delfīniem nesaslima. Taču viņai izdevās noskaidrot, no kurienes bija ieradies slimais delfīns. Viņa nosūtīja turp kādu no mūsējiem, kas bija audzis delfinārijā. Tam vajadzēja sameklēt slimos, ja tur tādi vēl būtu, un atvest uz Kergelēnu — uz mūsu delfināriju. Viņa gribēja turpināt pētījumus. Viens otrs mūsu biologs pazobojās par viņas entuziasmu, bet .. .
— Bet.. .— Ivs atkārtoja, nezin kāpēc satraucies.
— Bet,— galvenais koordinators turpināja,— pēkšņi viņa saņēma otru pacientu. Tas bija mūsu delfīns — tas, kuru viņa nosūtīja meklēt. Mūsējais nevienu neatveda sev līdzi, acīmredzot nebija sastapis nevienu slimo. Tomēr izrādījās, ka tagad viņam pašam ir tieši tādi slimības simptomi, kādi bija bojā gājušajam pirmajam delfīnam. Un pēc pāris dienām nomira arī viņš. Atkal paralīze — un atkal nekādu redzamu slimības cēloņu.
— Vienīgi viņa ceļojums?
— Jā .. . Bet to vien nevar uzskatīt par cēloni. Mūsu delfinārijā audzinātie delfīni peld pa visiem okeāniem. Mēs jau esam noskaidrojuši citos institūtos: zinātne pirmo reizi saskārusies ar tamlīdzīgu saslimšanu.
— Bet no kurienes bija atpeldējis pirmais delfīns?
— No tālienes. No kaut kādām salām Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā. Tomēr lokalizācija gan varēja būt visai aptuvena. Tā bāzējas uz ziņām, ko viens delfīns nodevis otram.
— Kā sauc to bioloģi, kura nodarbojās ar saslimušajiem delfīniem?
— Vera Rokija.
— Es gribētu ar viņu aprunāties.
— Tas diemžēl nav iespējams. Viņa ir atvaļinājumā — kaut kur Ziemeļu puslodē — un atgriezīsies tikai pēc pusgada.
♦ + ♦
Ivs domāja par šo sarunu visu ceļu no Kergelēnas līdz Mosonai.
Divas neizprotamas saslimšanas. Ierosinātājs nav atrasts. Un atkal — Klusā okeāna ziemeļrietumu daļa. Vilens devis rīkojumu slēgt Guamas pludmales. Bez šaubām — tā var būt nejauša sagadīšanās. Mosonā noteikti jāparunājas ar Vilenu. Viņš droši vien jau būs atgriezies Galvenajā bāzē. Jāsazinās arī ar Dāriju, īvs jau šodien mēģinās to darīt, tiklīdz viņi būs aizlidojuši. No jauna atmiņā uzausa pēdējie mēneši pirms atvaļinājuma. Iva un Irmas grupa apsekoja Japānas dienvidu piekrastē jūras dibenu. Bāze bija ierīkota vienā no Bonina salām pašos ziemeļos. Ieniršana notika katru dienu. «Izķemmējuši» ar «šķīvīti» vienveidīgo, dūņām klāto līdzenumu, viņi atrada dažus nezināmus kuģus, kas bija ar smiltīm un dūņām gandrīz pavisam pārklāti. Tas viss attiecās uz deviņpadsmito gadsimtu. Vienam kuģim bija interesanta konstrukcija, un tas bija nodots zemūdens arheologiem. Pēc tam uzgāja to gaisakuģi, kas bija notriekts pēdējā karā. Tilpnēs bija bumbas ar visādiem draņķiem. Daļa bumbu atradās kritiskā stāvoklī.
Tieši tad viņš kārtējo reizi sastrīdējās ar Irmu. Irma uzskatīja, ka operācija būtu pārāk bīstama.
«Mēs esam atkritumu aizvācēji, nevis pašnāvnieki,» viņa apgalvoja. «Ar mūsu grupas spēkiem vien neko nepanāksim. Viraks jau vairākkārt ir smagi samaksājis par tādu «konfekšu» likvidēšanu. Es negribu tik dumji riskēt un negribu, lai tu arī riskētu. . . Negribu, ka vispār kāds riskētu.»
Ivs domās piekrita Irmai, tomēr grupas vadītāja prestižs lika viņam uzstāt, lai darbi tiktu turpināti. Viņš izstrādāja gaisakuģa tilpņu izkraušanas un kravas iznīcināšanas projektu. Bija paredzama ilgstoša, sarežģīta un bīstama operācija. Vilens projektu atzina par labu, tomēr lūdza nogaidīt ar tā realizēšanu. Sākās taifūnu periods, un darbi tika apturēti. Irma bozās, draudēja, ka braukšot
prom, vairākas dienas nesarunājās. Acīmredzot viņai bija izdevies pārliecināt Vilenu. Ivs negaidot tika izsaukts uz Galveno bāzi, kur uzzināja, ka grupu izformē. Vilens toreiz pieminēja kaut kādus sevišķi steidzamus darbus Atlantikā. Lielākā dala Iva grupas inženieru saņēma norīkojumu uz Atlantijas okeāna ziemeļu zonu. īvu un Irmu Vilens atstāja Galvenajā bāzē. Vairākas nedēļas viņi rekognoscēja maršrutus Mariānu dziļvagas austrumdaļā. Sie maršruti nekā jauna nedeva. Pēc tam — pusgadu atvaļinājumā.
Atvaļinājuma laikā ekspresinformāciju ziņojumos tika pieminēts Iva grupas pēdējais atklājums. Ekonomikas Visaugstākā Padome uzskatīja gaisakuģa izlādēšanu par pārāk bīstamu, un īpaša zemūdens celtnieku vienība izraka grunti zem kuģa un dziļi smiltīs un dūņās paglabāja tā atliekas zem četru kilometru ūdens slāņa. Tagad šī vieta bija parādīta uz visām zemūdens kartēm ar īpašu zīmi, bet okeāna kvadrātu Viraka posteņi speciāli novēroja . . . Varbūt tomēr satraukuma vaininieks ir apbedītais gaisakuģis? Bet kāpēc tas jāslēpj no Iva? .. .
Kaut arī vairāk nekā trīs tūkstoši kilometru atdalīja okeānā noklīdušo Kergelēnu no Austrumantarktīdas ledus krastiem, šis ceļa gabals īvam un Remam šķita pats īsākais. Viraka Kergelēnas bāzes četrvietīgā avionraķete «Kvarks-5», kas bija pielāgota lidojumiem ne tikai atmosfērā, bet arī Zemei apkārtējā kosmosa telpā, arvien straujāk palielinādama ātrumu, aiznesa viņus tālu ārpus Zemes atmosfēras robežām, lai pēc dažām orbitālā lidojuma minūtēm pa milzu parabolas atzarojumu viegli nolaistos pie Enderbiju Zemes fjordiem. Tur uz klinšaina plato, kas bija atbrīvots no ledus un klāts ar mūžvecu Zemes granītu, atradās sestā kontinenta galvaspilsēta — pirmatklājēju, zinātnieku, polārpētnieku pilsēta Mosona, vistālākā planētas dienvidos, tā nosaukta slavenajam ledus kontinenta pētniekam Mosonam par godu.
Pusstundu pēc starta no Kergelēnas «Kvarks-5» viegli nosēdās uz Mosonas lidostas apledojušā betona un ašam, zemam vējputenim pa pēdām pieripoja pie viena no pussfēriskajiem, oranžajiem angāriem, kuri gigantiskā lokā iekļāva tuksnesīgo lidlauku. Aerodroma milzīgā platība bija dīvainā pretrunā ar tur valdošo tukšumu. Signāluguņu iezīmētās starta joslas bija pilnīgi tukšas; nekur nekādas kustības — nedz cilvēku, nedz virszemes transporta —, tikai apledojis betons, smalki, nikni zemā
puteņa virpuļi, angāru klusie, oranžie pusapļi un blāvi pelēkas debesis, kas tajā vietā, kur vajadzēja būt saulei, vizuļoja perlamutra krāsās.
— Nudien, kā viņā pasaules malā!— teica Ivs.— Kāpēc tik milzīga lidosta? Tālo reisu avions šeit, kā redzams, ir retums?
— Sis ir viens no pašiem modernākajiem aerodromiem uz planētas,— Rems iebilda.— Tā tikai izskatās, ka te ir tukšs. Manuprāt, šajā brīdī te ik pēc piecām vai desmit minūtēm nolaižas un paceļas tālo reisu avioni. . . Skatieties, tur aiz mums jau tuvojas kāds starpkontinentu laineris.