— Es gribu pats savām acīm redzēt. Es esmu drosmīgs cilvēks. Pie mums visi ir drosmīgi. īsti vīri tikai starp mums vien vairs palikuši. Sievas jau arī, tiesa kas tiesa. Mēs tak visu darām paši. Ar šīm te rokām. Un mēs visu pieprotam . . . Turpretim šie .. .— Viņš nicīgi paskatījās pa labi un pa kreisi.— Ja te kāds šobrīd atslēgtu siltumu un gaismu, un ūdeni, puse bez vārda runas būs pagalam, tāpēc ka neko nemāk darīt. Tāpat kā šī,— viņš pamāja uz jaunās bārmenes pusi.— Viņa tak neko citu neprot kā spaidīt pogas, bet ja pašai būtu jāuzvāra kafija .. ..
— Nav tiesa!— Odija sadusmojās.— Es protu.
— Manuprāt, jūs mazliet pārspīlējat,— īvs teica Fjo- dam Bālam.— Mūsdienu cilvēki, kas pieraduši dzīvot ar ērtībām, daudzējādā ziņā, bez šaubām, ir atkarīgi no tehnikas, no automātiem. Bet viņi taču paši to visu ir radījuši un, ja būs nepieciešams, pratīs salabot, atjaunot.
— Nē, mani jūs nepārliecināsiet,— Fjods Bals drūmi sacīja.— Es visu mūžu esmu paļāvies nevis uz automātiem, bet uz tām te,— viņš pakratīja savas smagās, sarkanās rokas.— Tās mani nekad nav pievīlušas.
— Kāpēc jūs tomēr atbraucāt šurp?— īvs vēlreiz pajautāja.— Ja runājam nopietni.
— Es tak saku, kā ir . . . Paskatīšos, ka nekas neiznāk, un tad kliegšu pa visu pasauli, ka nav saimnieka un ka maitā labu mantu . . . Vai tad ir kas vērtīgāks par ūdeni? Un nu to kubikkilometriem grūdis kosmosā! Ja vēl kādas vajadzības dēļ, bet nē, piedošanu, sunim zem astes .. .
— Sis ūdens gan nekur Zemei nepazudīs,— īvs pasmaidot teica.— It īpaši tad, ja eksperiments neizdosies. Viss nolīs atpakaļ. Uz jūsu fermu arī.
— Manai fermai lieks lietus nav vajadzīgs.
— Lai nu tā būtu .. . Tātad jūs paklaigāsiet, ka zinātnieki nav pareizi rīkojušies,— un pēc tam? Eksperimentu taču tik un tā atkārtos.
— Neatkārtos. Ja visi kliegs — neatkārtos. Un tad mēs ievēlēsim Visaugstākajā Padomē īstus saimniekus.
— Ak tā! Bet cik tad ir tādu kā jūs, Fjod, brīvo fermeru, kas atteikušies no mašīnu civilizācijas,— loti maz!
— Ja jūs tā mētāsieties ar mantu, būs vairāk. Daudzi pievienosies mums.
— Neviens jums nepievienosies!— pēkšņi iesaucās Odija.— Tā nav tiesa, ka jūsu skaits pieaugs. Jaunieši jums nepievienosies. Jaunieši, kas piedzimuši jūsu fermās, bēg no tām uz neatgriešanos. Es jau nu to zinu. Jaunieši pievienojas tiem, kuri rītdien nospiedis pogu tur, uz ledus plato.
— Vai tu redzējies!— Fjods Bals nicīgi atcirta.— Viņa zinot! Kā tu vari zināt!
— Es arī esmu uzaugusi fermā — tikai ziemeļos, Skandināvijā. Mans tēvs — tāpat kā jūs .. . Bet mēs visi, brāļi un es arī,— mēs neturpināsim viņa darbu. Un, kad tēvam kļūs par grūtu, viņš pametīs fermu, dzīvos pie kāda no mums, un viņa fermas lauki atkal aizaugs ar mežu.
Savādi gan — Fjods Bals uzreiz neattapa, ko atbildēt. Viņš uzmeta vēl lielāku kūkumu un pabungoja ar resnajiem pirkstiem pa letes malu. Tad nopūties sāka purpināt:
— Tāpēc ka cilvēki ir muļķi. Tikai tāpēc. Visi skandina, ka cilvēki kļūstot gudrāki, bet vini top arvien dumjāki … Jā . . .
Fjods Bals piecēlās un, pamājis īvam, smagiem soļiem izgāja no kafejnīcas.
īvs paskatījās uz Odiju un iesmējās.
— Re, kāda jūs esat! Paldies par palīdzību!
— Ai, ko nu! Kā tad es jums palīdzēju?
— Strīdā. Jūs viņu pārliecinājāt vairāk nekā es ar visu garo runāšanu.
— Viņa meita arī ir aizbēgusi no fermas. Esmu par to pārliecināta.
īvs piecēlās.
— Jūs jau aizejat,— Odija skumji sacīja.— Būtu vēl pasēdējis . ..
— Nē, man jāiet.
— Bet rītdien?— Odijas balss iedrebējās.— Jūs droši vien būsiet tur? . . . Tālu . . .
— Jā, tur.
— Ak!— Odijas acis atkal iedzirkstījās.— Bet vai jūs nevarētu …
— Ko es nevarētu?
— Paņemt mani sev līdzi.
īvs paplēta rokas.
— Nu nekas,— Odija skumji noteica,— tad vismaz ienāciet . . . atpakaļceļā, kad tas viss būs cauri. . .
— Labi!— īvs pamāja, nenojauzdams, ka nespēs izpildīt savu solījumu.
♦ + ♦
Ap pusdienas laiku komandpunktā viss bija sagatavots. Pēc dažām minūtēm bija jāsākas Antarktikas eksperimentam. Komisijas locekļi jau sēdēja pusapaļajā pazemes zālē, kas bija izkalta granīta nunatakā[1] simt kilometru no palaišanas epicentra. Seit bija sapulcējušies visu augstāko orgānu pārstāvji, kam Zemes tautas bija uzticējušas planētas pārvaldi,— slaveni inženieri, izcili zinātnieki, gudri administratori. Ivs starp viņiem bija viens no visjaunākajiem, un tomēr viņam tika piedāvāta vieta pirmajā rindā — turpat, kur Remam, kas sēdēja blakus komisijas priekšsēdētājam — Vispasaules Zinātņu Akadēmijas viceprezidentam. Uz vadības pults tieši viceprezidentam pretī atradās četras lielas, sarkanas pogas. Tās bija ledus masīvu palaišanas pogas. Tomēr šodien bija paredzēts nospiest tikai vienu — tāda bija Viraka prasība —, un īvs te pārstāvēja šo svarīgo organizāciju, kas bija viņu pilnvarojusi un kas bija atbildīga par Zemes iedzīvotāju dzīvību un veselību.
Spilgti apgaismotajā zālē valdīja saspringts klusums. Klātesošo sejas bija ļoti nopietnas, dažas pauda satraukumu. Pat Akadēmijas viceprezidents ar pūlēm slēpa nemieru un, aplūkodams no sarauktu sirmo uzacu apakšas pārējos, nervozi berzēja tuklās, sārtās rokas.
— Atlikušas piecas minūtes . . .— vienā no skaļruņiem atskanēja neizteiksmīga balss. Visi sastinga, un daudzu skatieni pievērsās vadības pults lielajam centrālajam ekrānam, uz kura pagaidām bija redzams vienīgi sniegots līdzenums zem koši zila debesjuma.
— Laiks sāk maitāties,— kāds ieminējās.— Pieņemas vējš, un apvārsnis nomācas.
— Pagūsim,— sacīja viceprezidents — it kā pats sev.— Sinoptiķi prognozēja laika maiņu pēc pusotrām stundām, bet mums pietiks ar desmit minūtēm.
— Ja viss noritēs veiksmīgi,— aiz muguras atkal kāds ierunājās.
— Patlaban nav vajadzīgi lieki vārdi,— viceprezidents pieklājīgi iebilda, un visi no jauna apklusa. Kļuva dzirdami metronoma tikšķi, kas skaitīja pēdējās sekundes pirms palaišanas.
— Atlikušas divas minūtes,— aizskanēja zem nolaidenajām velvēm.
Atkal visi sastinga, un tagad skatieni pievērsās centrālajam ekrānam.
— Kā Mosona?— viceprezidents paklusi vaicāja.
— Mosona ir simtprocentīgi sagatavojusies,— nekavējoties atsaucās viens no skaļruņiem.
— Pateicos . . .
Un no jauna — metronoma tikšķi, kas tagad skanēja kā gonga sitieni.
Ivs uzmeta ašu skatienu Remam, kurš vienīgais šķita nesatraucams. Viņš pat neskatījās uz centrālo ekrānu. Atbalstījis zodu plaukstā un mazliet piemiedzis acis aiz tumšajām brillēm, Rems vēroja kontrolaparātu mērījumus.
— Minūte!
Zālē atskanēja smaga nopūta. īvam iešāvās prātā doma, ka nopūtušies reizē visi klātesošie. Viņš aizturēja elpu. Pēdējās sekundes . .. Skaitļu rinda, un, kad parādījās pēdējā, viceprezidents nospieda uz pults pogu.
Vispirms īvam šķita, ka nekas nav noticis, bet tajā pašā brīdī baltais klajums ekrāna centrā sāka mest kūkumu, virs tā pamazām auga ledus kupols, ātri pār- vērzdamies augstā, zilganā kolonnā. Tā arvien straujāk cēlās augšup, un pēkšņi zem tās izlauzās milzīgi tvaika mutuļi, nozibsnīja žilbinoša liesma, ekrānā sāka virmot nepieredzēts virpuļviesulis, aizslēpdams gan ledus klaju, gan zilās debesis virs tā.