— Viņa pēc iespējas ātrāk jānosūta uz Maskavu,— sacīja Vilens.— Tiklīdz būs iespējams viņu pārvietot.
— Seit ir ieradies vesels mediķu konsilijs no Maskavas, Tokijas, Sanfrancisko,— teica Mikijs.— Viss būs labi.
«Bet delfīni taču aizgāja bojā,» nodomāja īvs. Viņš gribēja to pastāstīt, tomēr juta, ka šajā brīdī nespēj.
Mikijs palielināja ātrumu un nogriezās no autostrādes vienā no atzarojumiem. Pēc pāris minūtēm elektromobilis apstājās veca parka dziļumā pie nelielas kubveida ēkas no tumša stikla un metāla.
— Lūdzu,— sacīja Mikijs un nospieda pogu, atvērdams mašīnai visas durtiņas.— Mazliet parunāsimies tepat, bet tieši astoņos būs apspriede pie akadēmiķa Tora. Viņš atlidoja vakar un ir apmeties blakushotelī.
— Tātad arī Tors ieradies . . .— Vilens apmierināts pamāja.— Tas ir lieliski!
— Ir atbraukuši visi, kurus jūs nosaucāt,— sacīja Mikijs, pastiepdams roku uz villas stikla durvju pusi.
— Lieliski!— Vilens atkārtoja.
Paklausīdamas Mikija žestam, durvis bez trokšņa atbīdījās.
īvs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit divas minūtes. «Mūsu rīcībā ir tikai divdesmit minūtes,» īvs nodomāja, ieiedams Vilenam līdzi vēsajā, krēslainajā hallē. Tur Mikijs viņus vēlreiz sveicināja, pēc savas dzimtenes senā paraduma zemu palocīdamies. Vilens ļoti nopietni atkārtoja izsmalcināto pieklājības rituālu, un īvs bija spiests sekot viņa paraugam."
— Tātad?— Vilens jautājoši iesāka, kad viņi visi trīs bija apsēdušies pie zema galdiņa, uz kura bija servētas vieglas brokastis.
— Neviens ūdens vai gaisa paraugs nav uzrādījis kādu indīgu substanci. Tikai parasto piesārņojumu,— Mikijs klusu sacīja.
— Tomēr saindēšanās oreols paplašinās?
— Postošās iedarbības oreols uz dzīviem organismiem, kā redzams, nedaudz paplašinās,— Mikijs padomājis atbildēja.— Taču neviens joprojām nezina, kas tas ir.
— Skolotāj, jūs pieminējāt nepazīstamas ļoti toksiskas gāzes noplūdi,— teica īvs.
— Viena no hipotēzēm,— Mikijs pamāja.
— Bet kas nerada šaubas?
— Epicentra atrašanās vieta, tās zonas rādiuss, kuras robežās viss dzīvais ir iznīcināts, tukšā zona, no kuras viss dzīvais ir migrējis,— Mikijs uzskaitīja.— Turklāt orientējošs rādiuss zonai, kurā neieiet vairs zivju bari; rādiuss zonai, kuru vairs neapmeklē delfīni. Pēc mūsu ziņām, pēdējo triju zonu rādiusi paplašinās, līdz ar to izriet secinājums, ka briesmu izplatība turpinās.
— Nu, kas tad tas ir?
— Pagaidām neviens to nezina.
— Bet kas ir epicentrā?
— Kaut kāda liela būve zem aizsargkupola, kuru ūdens saspiedis, tas noticis vai nu šogad, vai mazliet agrāk. Jūs redzēsiet zemūdens filmēšanas kadrus.
— Un kāds ir dziļums?
— Apmēram seši kilometri.
— Bet šīs būves lielums?
— Aizsargkupola diametrs ir simt divdesmit metri. Kaut arī tas ir tik liels, to līdz šim nebija izdevies atklāt, tāpēc ka tas ne tikai aizsargājis būvi, bet arī to nomaskējis.
— Tomēr kas īsti tas ir?— īvs atkal iesaucas.
Mikijs klusēdams paraustīja plecus.
— Tas nu mums jānoskaidro vispirmām kārtām,— Vilens domīgi sacīja, plūkādams bārdiņu.
— Bet tādā situācijā iespējami visādi pārsteigumi.
— Pārsteigumi?— Mikijs sarauca uzacis.— īv, mūsu darbā pārsteigumu nedrīkst būt. Pārsteigums var būt vienīgi nāve. Bet arī ne vienmēr . . . Viss pārējais jāparedz.
— Ko tad tu liec priekšā?— Vilens jautāja.
— Pirmkārt pazemīgi lūdzu pabrokastot. Pēc desmit minūtēm mums jābūt kopīgajā apspriedē. Man ir priekšlikums — un, ja labāka nebūs, atļaujiet to izteikt.
— Nu, tad brauksim,— sacīja Vilens un piecēlās.
♦ ♦ ♦
Apspriede, kuru vadīja akadēmiķis Tors, ieilga. Domas dalījās. Augstāko plānotājorgānu pārstāvji un lielākā daļa Vispasaules Akadēmijas locekļu ar Toru priekšgalā uzskatīja, ka atrastais bīstamais objekts pēc iespējas ātrāk jāiznīcina ar zemūdens kodoltermisko sprādzienu. Biologi, ķīmiķi un gandrīz visi Viraka darbinieki, kas piedalījās apspriedē, uzstāja, ka jāizdara papildu pētījumi. Vilens vienīgi atbildēja uz jautājumiem, kas viņam tika uzdoti, bet savas domas neizteica. Aizsedzis ar plaukstu acis, viņš, kā šķita, vienaldzīgi klausījās runātājos. Pat tad, kad uz liela ekrāna sāka zibēt telpiski uzņemtie zemūdens kadri, Vilens nemainīja pozu. Acīmredzot viņš jau ne vienu reizi vien bija skatījies šīs filmas, īvs sēdēja Vilenam aiz muguras. Vecā akadēmiķa klusēšana pārsteidza un sarūgtināja īvu. Kad viņi bija lidojuši uz Guamu, pēc atsevišķām Vilena replikām īvs secināja, ka Viraka vadītājam jau ir gatavs darbības plāns. Taču pašreiz Vilens ne tikai nepiedalījās strīdā, bet nemēģināja pat atvairīt atklātos un, kā īvam šķita, netaisnīgos pārmetumus.
Pēc kāda no akadēmiķiem vārdu lūdza Mikijs.
— Es uzmanīgi noklausījos visos cienījamos oratoros un centīšos izteikties īsi,— viņš sacīja.— Piekrītu tiem, kuri runāja par pētījumu turpināšanu. Ir nepieciešams precizēt briesmu potenciālu. Tomēr man šķiet, ka nepietiek ar ciešākiem novērošanas punktu tīkliem un jaunu, daudz modernāku, analīzes metožu izmantošanu, ko ieteica kolēģi — ķīmiķi un biologi. Mūsu rokās ir lieliska, gandrīz vai ideāla automātika. Bet vēl neviens nav radījis ideālāku automātu par cilvēku pašu! Es lieku priekšā rekognoscēt objektu no iekšpuses. Ja cienījamie kolēģi man uzticētu to godu, es gribētu veikt šo uzdevumu.
Mikijs paklanījās un apsēdās. Iestājās dziļš klusums.
«Viņš aizsteidzās man priekšā,» secināja Ivs. «Es taču domāju tieši par to jau kopš tā brīža, kad uzzināju par zemūdens laboratoriju. Es tikai gaidīju, ko teiks Vilens.»
Ivs paskatījās uz veco akadēmiķi, bet Vilens, aizklājis acis ar roku, sēdēja un nesacīja ne vārda.
Pamazām sēžu zāle it kā atdzīvojās. Klātesošie sāka klusu sarunāties. Tad atskanēja Tora mierīgā balss:
— Vai kolēģis apzinās, ka viņa priekšlikums ir pielīdzināms pašnāvībai? Mūsu rīcībā pagaidām nav skafandru, kas spētu droši pasargāt no briesmām. Un mēs nevaram tos pagatavot, iekams mums nebūs zināms, ar ko ir darīšana. Esam jau noskaidrojuši, ka visa dokumentācija, kas attiecas uz šo savādo laboratoriju, iznīcināta divtūkstoš piektā gada notikumu laikā, kad revolucionārās tautas sacēlās pret militāristiem. Dokuments, kuru atrada Dārija Maklaja, ir vienīgais, kas saglabājies, un arī tas vēl neko nedotu, ja nebūtu Dārijas Maklajas apbrīnojamās vēsturnieces intuīcijas. Taču viņas liktenis jums ir zināms. Tāpat kā zināms arī to liktenis, kuri pēc viņas uzdrošinājās iekļūt otrajā zonā — migrācijas zonā. Bet jūs piedāvājat pētīt briesmu epicentru.
— Es uzdrīkstējos izteikt savu priekšlikumu tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka citi radikāli līdzekļi netiek piedāvāti,— sacīja Mikijs.— Esmu visu apdomājis. Paralīze iestājas sešas vai astoņas stundas pēc iekļūšanas migrācijas zonā. Dārija Maklaja atradās pirmajā zonā tuvu epicentram. Dārijas saslimšana sākās trīs stundas pēc atgriešanās, tas ir, piecas stundas pēc iekļūšanas nāves zonā. Var izrādīties, ka tam, kurš tiks epicentrā, būs mazāk laika, taču līdz šim paralīze nekad nav iestājusies momentāni, tātad ir iespējams pārraidīt tur savākto informāciju. Bet tieši tā ir nepieciešama, lai pieņemtu galīgo lēmumu. Seit jau tika izteikta apsūdzība Virakam, tas ir, mums visiem. Ja šī apsūdzība ir pamatota, tad tieši vienam no mums, kam Zemes cilvēki uzticējuši savu drošību, šī apsūdzība jāatspēko. Jāatspēko, lai tas maksātu ko maksādams. Esmu beidzis. Piedodiet, ka šoreiz neizteicos īsi.