— Še tev!— Fjods Bals sacīja, ieplezdams rokas.— Tā nu gan ir tikšanās! Beidzot vismaz viens pazīstams cilvēks! Ar šitiem te jau neko nevar sarunāt. . .— viņš pamāja uz Viraka inženieriem, kas bija sanākuši viņam apkārt, un cieši saspieda ar savu lielo, raupjo plaukstu īva roku.
— Fjod, kā jūs šeit nokļuvāt?— īvs pārsteigts jautāja.
Brīvais fermeris pavīpsnāja.
— Vai jūs atceraties mūsu sarunu Mosonā?
— Vai atkal esat atbraucis apskatīties?
— Tā īsti neuzminējāt. .. Man vajadzīgs jūsu galvenais.
— Tieši kurš?
— Nu tas, kurš te visu komandē … No Viraka.
— Kāpēc, Fjod?
— Neņemiet nu ļaunā, bet to es pateikšu viņam pašam.
Klātesošie nespēja atturēties nepasmaidījuši. Kāds pat
iesmējās.
— Par ko jūs priecājaties?— Fjods sadusmojās.— Man ir ļoti svarīgas darīšanas.
— Tad, lūdzu, stāstiet,— īvs mierīgi sacīja.— Patlaban es šeit esmu galvenais.
— Se tev!— Fjods Bals bija no tiesas pārsteigts.— Tas nu ir joks! … To es nebiju gaidījis, ka Mosonā iepazīšos ar tik svarīgu personu. Neņemiet nu, lūdzu, ļaunā, ka biju tik rupjš. Nē, tas tik ir joks!
Un Fjods Bals nogrozīja galvu, pētoši un pat neticīgi skatīdamies uz īvu.
— Kas noticis?— īvs jautāja.— Jūs taču saprotat, ka mēs visi šobrīd te esam ārkārtīgi aizņemti. Tāpēc runājiet ātrāk.
Fjods Bals, nebilzdams ne vārda, paskatījās atpakaļ uz inženieriem, kas bija viņu ielenkuši, un vēlreiz papurināja galvu.
— Jūs varat mierīgi runāt viņu klātbūtnē,— īvs teica, jauzdams, ka kļūst arvien nīgrāks.
— Nē!— Fjods Bals atcirta.— Tikai zem četrām acīm. Tas ir trakoti svarīgi.
— Lai notiek!— sacīja īvs, zobus sakodis.^- Iesim . . . Tikai ātri!
Paņēmis Fjodu zem elkoņa, īvs ieveda viņu blakustelpā, kur atradās sakaru postenis. Tur pie vadības pults bija vienīgi dežurējošais operators.
— Sakiet taču, kas noticis!
Fjods pameta acis uz dežurantu un, pieliecies īvam pie pašas sejas, klusu teica:
— Man nepieciešamas precīzas koordinātas, kur ir tas draņķis.
— Kas?
— Nu — tas maita okeāna dibenā.
— Kāpēc?
— Mēs abi ar draugu gribam tikt tam klāt, lai tas nav jādara jūsu večukam, par kuru nupat taurē visi žurnālisti un radio.
— Vai jūs esat jucis, vai?— Ivs zaudēja savaldīšanos.
— Es — ne,— brīvais fermeris nikni atcirta,— bet par jums visiem gan neesmu drošs! Vai tad drīkst sūtīt tādā uzdevumā vecu cilvēku?
— Fjod, nomierinieties! Saprotiet jel, ka uz Zemes neviens vēl nezina, kur cēlies tas «maita», kā jūs minējāt. Mēs vēl neesam noteikuši, cik lielas ir briesmas. Tieši tāpēc tika nolemts, ka uz turieni, pie šī briesmu avota, jādodas zinātniekam. Tādam zinātniekam, kuram pa spēkam ātri atrisināt uzdevumu.
— Pie joda! Tas verķis jāuzlaiž gaisā pie visiem velniem,— Fjods Bals teica.— Jāuzspridzina — un cauri! Un mēs abi ar draugu apņemamies to izdarīt.
— Nedrīkst spridzināt, iepriekš nenoskaidrojot, kas tur ir.
— Nu, tad ļaujiet man vispirms noskaidrot.. .
— Fjod, jūsu pašaizliedzība ir brīnum jauka. Gan es, gan mēs visi esam jums bezgala pateicīgi.
— Man tā jūsu pateicība nav vajadzīga. Es gribu padarīt darbu.
— Es vēlreiz atkārtoju: tas ir lieliski! Un varu jums pateikt, ka mēs, tas ir, Viraks, jau esam saņēmuši simtiem tamlīdzīgu piedāvājumu no tādiem kā jūs — pašaizliedzīgiem entuziastiem. Taču šādam varoņdarbam nepieciešams ļoti augstas kvalifikācijas speciālists, kurš spēs ātri aptvert, kas ir tā ietaise, un pagūs to paziņot. Atgriešanās no turienes vairs nebūs — to jūs, jādomā, saprotat?
— Saprotu,— Fjods drūmi atbildēja.— Mēs visu saprotam un esam izlēmuši. Tāpēc jau ierados pie jums. Mēs esam divi. Mani jūs, bez šaubām, varat uzskatīt par nejēgu, toties mans draugs — oho! . . . Lai tik kāds no jūsu zinātniekiem tiek viņam līdzi!
— Kurš tad ir ar mieru doties kopā ar jums?— ĪVs jautāja, uzmezdams acis pulkstenim.
— Jūs jau teicāt, ka pazīstat viņu . . . Robs Roikijs . . .
— Jo tālāk, jo trakāk!— Ivs iesaucās.— Viņš taču ir rakstnieks . . . Rakstnieks fantasts!
— Tieši tā! Viņš tieši par kaut ko tādu ir rakstījis. Vai tad jūs nezināt, vai?
— Kur viņš pašreiz atrodas?
— To es jums neteikšu, ja negribat mums palīdzēt.
— Fjod, nevaru! Jūsu piedāvājums ir cēlsirdīgs, bet tas ir pilnīgs absurds.
— Ek, ejiet jūs visi ratā!— Bals nenovaldījās.— Muldoņas! Man ir taisnība — tikai mēs vēl esam kārtīgi cilvēki.
Spēji pagriezies, viņš devās uz durvīm.
— Fjod, nedariet muļķības!— Ivs uzsauca brīvajam fermerim.
Fjods Bals neatskatījies strauji atmeta ar roku un nozuda.
♦ ♦ ♦
Otrā diena Guamā tuvojās beigām. Atlicis sāņus no kontrolposteņiem saņemtās kārtējās ziņas, īvs izgāja uz balkona. Saule karājās pavisam zemu virs okeāna gludās virsmas, blāvi spīdēdama caur kaparsārtajām mākoņu strēlēm. Parkā jau gūlās palmu garās, zilganās ēnas.
īvs dziļi nopūtās. No Vilena vēl aizvien nebija ziņu, arī no Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes nepienāca nekāda vēsts. Bet rīt beidzas Vilena noteiktais termiņš. Varbūt Vilens, nesagaidījis Visaugstākās Padomes lēmumu, slepenībā jau gatavo savu operāciju? Mikijs, bez šaubām, šo to zina, taču ir devis vārdu un negrib neko teikt.
Pēkšņi nokļuvis Viraka daudzpakāpju «piramīdas» pašā virsotnē, apstākļu sagadīšanās dēļ palicis bez tiešiem kontaktiem ar tuvākajiem draugiem, Ivs sajutās bezgala vientuļš. Arī nogurums lika sevi manīt. Jau trešo diennakti viņš negulēja, un stimulējošās tabletes, kuras viņš arvien biežāk izmantoja, gandrīz vairs neiedarbojās. Viņu nomāca atbildības smagums un sava bezspēka apjauta. Tiesa gan, Viraka sarežģītās mašīnas pievadi patlaban darbojās saskaņoti, operatīvi, bez mazākās tukšgaitas, taču redzamu rezultātu pašā galvenajā, izšķirošajā virzienā vēl aizvien nebija. Noslēpums nebija
atklāts, neizprotamie draudi arvien vairāk pieauga. Kaut arī tika darīts viss iespējamais, upuru skaits palielinājās. Bīstamā zona aptvēra jau simtiem tūkstošu Klusā okeāna akvatorijas kvadrātjūdžu. Tās neredzamā robeža atradās netālu no Guamas.
Atskanēja soļi. Pie īva piesteidzās viens no dežurējošajiem operatoriem.
— Diskoplāns no mākslīgā pavadoņa «MP-četrpadsmit» lūdz atļauju nolaisties Galvenajā aerodromā.
Pavadonis «MP-14» bija no Vispasaules Zinātņu Akadēmijas sistēmas, un ar Viraku tam nebija nekāda sakara.
— Kas ar to atlidojis?— īvs jautāja.
— Tūlīt noskaidrošu.
— Tas gan nav svarīgi!— īvs uzsauca dežurantam. — Lai pieņem!
Dežurants izgāja, bet tūlīt pat atgriezās.
— Akadēmiķis Vilens lūdz jūs, šef, pie sarunu ekrāna.
īvs devās uz sakaru posteni.
Vienā no ekrāniem viņš ieraudzīja pazīstamo Vilena seju. Vecais akadēmiķis izskatījās mundrs, viņa acis šķelmīgi mirdzēja.
— Sveicināts, īv!— Vilens iesāka, nepagaidījis, kamēr īvs nosēdlsies pie ekrāna.— Tu, kā redzu, turies braši. Tas ir ļoti labi. Vai nekā būtiski jauna nav? Tā . . . Paklausies, īv, Padomes piekrišanas joprojām nav. Iespējams, ka es to nemaz nedabūšu. Bet pagaidām nav arī aizlieguma. Lai gan . . . vispār .. .— Vilens uz ekrāna pameta ar mazo, izkaltušo plaukstu.— Es došos prom rīt pusdienas laikā. Visi Viraka sakaru posteņi lai būtu sagatavojušies pieņemt manus ziņojumus! Uz jebkura viļņa.