— Vai tu mani dzirdi, Iv? Kā ir?
— Viss ir normāli. Pieci kilometri.
— Nu jau tuvu.
— Jā . . .
Pieci kilometri septiņsimt metri. .. Ivs ieslēdza ārējos reflektorus. To gaisma nozuda visapkārt valdošajā tumsībā. Tukšums un melna nakts. Neviena dziļūdens iemītnieka, ar kuriem Ivs agrāk iegremdējoties ne vienu reizi vien bija ticies. Nāves zona. Ivs neviļus uzmeta skatienu ūdens sastāva indikatoriem un bezgala daudzo aparātu bultām, kas rādīja reģistrēto starojumu. Pagaidām viss atbilda normai. Kas viņu sagaida okeāna dibenā? Kādu velnišķu sūtījumu pagātne šeit atstājusi? īvs atcerējās Dāriju un sakoda zobus.
— īv, kā klājas? Vai tu mani dzirdi?
— Mīļā, viss ir kārtībā. Es jau redzu jūras dibenu.
— Kas tur ir?
— Pagaidām nekā nav. Dūņām klāts tuksnesis. Nav nekādas kustības, neviena dzīva organisma.
— Iv, tu iegremdējoties esi novirzījies uz dienvidiem. Vairākas jūdzes. ESM pašreiz izskaitļo labojumu. Tā, ir . . . trīs jūdzes, virziens — ziemeļaustrumi, desmit grādi.
— Skaidrs! Trīs jūdzes, azimuts — desmit grādi.
— Jā . . . Bet esi uzmanīgs, tagad nesteidzies!
— Neraizējies! . . .
«Būtībā jau cilvēks pastāvīgi izjūt prasību sevi izteikt,» īvs domāja. «Vīrietim laiku pa laikam jāpierāda sev un citiem, ka viņš tik tiešām ir vīrietis … Es gluži vienkārši nevarēju to nedarīt… Ja nebūtu Irmas, iespējams, ka es būtu nozadzis Vilena batiskafu. Lai gan — nē, to kāds jau pirms manis ir nozadzis. Interesanti — kas? Un kāpēc? Bet varbūt tie ir Mikija nedarbi? Kas zina, uz ko spējīgs šis klusētājs…»
— īv, kur tu esi? Vai tu mani dzirdi?— Irmas balsī skanēja satraukums.— Vai vēl kas atgadījies?
— Viss ir kārtībā. Dodos pa nosprausto kursu. Vēl palicis nedaudz vairāk par jūdzi.
— īv, baidos, ka esmu kļūdījusies. Vai arī ESM . . . Man pašreiz uz ekrāna ir divi attēli. Un es vairs nesaprotu, kurš ir tavs.
— Kad parādījās otrs?
— Precīzi nezinu. Visu laiku sekoju vienam.
— Jādomā, ka tie ir kādi traucējumi.
•— Nezinu, īv.
— Bet vai otrs attēls kustas?
— Manuprāt, pašreiz ne.
— Bet mans «šķīvītis» kustas.
— Uz ekrāna pārvietošanās ir gaužām neliela.
— Es virzīšos uz priekšu līdz galam pa norādīto kursu, bet pēc tam metīšu lokus.
— īv, es tevi lūdzu . . . Nezin kāpēc man pēkšņi kļuva briesmīgi bail. Runā visu laiku! Stāsti, ko redzi vai kas ienāk prātā!
— Mīlā, skats ir diezgan vienmuļš. Pelēkas dūņas, kurās dziļstraumes atstājušas nedaudz viļņotas pēdas. Nekādas" dzīvības. Atrodos divus metrus virs grunts. Tomēr esmu saduļķojis ūdeni. Man līdzi stiepjas pelēcīgu duļķu šlepe .. .
— īv, runā!
— Duļķes . . . Priekšā arī nezin kāpēc ir duļķes. Kaut kas nesaprotams …
— Kas tur ir, īv?
— Vēl nav redzams. Tas ir tepat priekšā. Pavirzīšos tuvāk.
— Kas tur ir?
— Duļķes vien … Es nezinu, no kurienes tās radušās. Esmu tām cauri.
— Un kas ir tālāk?
— Pagaidām nav nekā.
— Iv, otrs attēls arī pārvietojas. Šķiet, es jūku prātā .. .
— Neuztraucies! Viss ir kārtībā. Dodos uz mērķi … te nu ir tas joks .. .
— Ko tu redzi?
— Uz lēzenas gultnes lielu, pelēku uzkalnu. Tas izskatās pēc sena kurgāna stepē. Augšā ir tumšs caurums. Tāds kā neregulāras formas krāteris. Tuvojos šai spraugai. Esmu virs tās. Oho!
— Iv, runā! Neklusē! Es sajukšu prātā no šī klusuma.
— Pagaidām viss ir kārtībā. Mēģinu tikt skaidrībā. Katrā ziņā pēc ieroču noliktavas neizskatās. Tātad gāzes noplūdes nevarētu būt . . . Ārkārtīgi jocīga konstrukcija . . . Irma, es mēģināšu ievadīt «šķīvīti» caurumā.
— Vai uzreiz vajadzētu? Tev ir vēl daudz laika. Izpēti visu labi no ārpuses.
— No ārpuses nekas interesants nav redzams. Turklāt ārējās aprises ir zināmas no grunts reljefa fotogrāfijām.
— Pārbaudi, ko rāda aparāti!
— Mīļā, viss pagaidām ir normāli. Ahā . . . Redz, tomēr kaut kas interesants ir arī ārpusē. Pie spraugas redzamas kādas gluži svaigas pēdas.
— Iv, kādas pēdas?
— Dūņu virspusē ir dziļas vagas. Izskatās pēc dziļūdens visurgājēja sliedēm.
— Varbūt tās ir tava «šķīvīša» pēdas?
— Es vēl neesmu pieskāries pie grunts. «Šķīvītis» karājas divus metrus virs tās . . . Varbūt Dārijas batiskafa pēdas? Paklausies, Irma, bet vai pašreiz uz ekrāna ir otrs attēls?
— Nē, tiklīdz tu izgāji epicentrā, tas nozuda. Tavu attēlu arī ir grūti saredzēt. Viss saplūdis kopā.
— Irma, no ārpuses esmu visu apskatījis. Dodos iekšā caurumā. Sāku nolaišanos . . . Sprauga ir vairākus metrus biezā betona velvē. Tā radusies pavisam nesen, un tai ir neregulāra forma. Lejā redzu nobrukušas velves daļu. Gruveši ir uzkrituši uz kaut kādas būves un sagrāvuši to. Zem tās velves daļas, kas ir saglabājusies, redzu vēl arī citas celtnes. Tāds iespaids, ka tās ir veselas. Redzu masīvas durvis, kas ved vienā no tām. Visas būves, kuras saglabājušās, ir hermētiski noslēgtas … Tā . .. Kaut kāds metāla masts ar lielām paraboliskām antenām. Ļoti līdzīgs starotājam. Masts atrodas tieši centrā zem spraugas, tomēr palicis neskarts . . .
«Šķīvīša» vadības pultī uzliesmoja sarkans briesmu signāls, un tajā pašā brīdī Ivs izdzirdēja tālu, aprautu Irmas balsi:
— īv, atpakaļ, Iv, ātri atpakaļ! .. . Trauksme . . . īv!
Uzmetis vēlreiz acis apkārtnes novērošanas iluminatoriem, īvs atgrūda no sevis dziļuma stūri. Uzmanīgi izvadījis «šķīvīti» no spraugas, viņš nolaidās sfēra? piekājē.
— Iv, kas noticis, Iv? . . . Tagad es redzu tavu attēlu. Atbildi, Iv! . . .
— Viss ir kārtībā. Izvadīju «šķīvīti» laukā. Pašreiz atrodos virs grunts pie kupola pakājes. Kāpēc tu devi trauksmes signālu?
— Tavs attēls nozuda, un balss bija dzirdama tikai brīžiem.
— Tad es atrados kupola iekšienē. Tur, kā domājams, ir kāds ekranējošs lauks.
— Iv, kā ir ar radiāciju?
— Kupola iekšpusē bija, taču pieļaujamās robežās. Avots, kā domājams, ir masts ar antenām, ko es redzēju.
— Kāds masts?
— Es tagad atgriezīšos kupolā. Neuztraucies, ja brīžiem pārtrūks sakari. Manuprāt, es kaut ko sāku apjēgt, tomēr vēl jāpārbauda.
— Vai tu tur neiestrēgsi, Iv?
— Tur ir tik daudz vietas, ka ieies vesela eskadra «šķīvīšu».
Ivs no jauna devās uz spraugu, taču piepeši sajuta belzienu — un «šķīvītis» spēcīgi sazvārojās. Tas sāka griezties kā vilciņš, un nezin no kurienes radusies straume atsvieda to sāņus no kupola. Pa iluminatoru Ivs ieraudzīja lūzuma spraugā blāvu uzliesmojumu.
Tajā pašā mirklī atskanēja Irmas satraukuma pilnā balss:
— īv, kas noticis, Iv? Vai tu esi dzīvs? Atbildi!
«Šķīvītis» palēnām mitējās griezties. Beigu beigās
īvam izdevās nostabilizēt aparātu. No spraugas kupolā izpeldēja kaut kāda bieziem dūmiem līdzīga, pelēka masa, pamazām izplūzdama pa jūras dibenu.
— Iv, vai tu esi dzīvs? īv! . . .
— Es tevi dzirdu, Irma. Nomierinies! . . . Nezin kas tur, kupola iekšienē, notika — un «šķīvīti» aizmeta sāņus.
— Ak, tas esi tu . . . Dzīvs . . . Varbūt sāka darboties automātiskā aizsardzība? Ko rāda aparāti?