— Viss it kā atbilstu normai. . . Bet virs kupola? Nezinu . . . Kur vien skaties — dūmaka. Laikam uzpeldējušas du}ķes. Bet — kāpēc — tas nav saprotams.
— Iv, vai tu jau nevarētu atgriezties?
— Mīlā, pacieties vēl mazliet. Man viss nav skaidrs. Un neuztraucies, ja signāls atkal nozudīs.
— īv, vai tu vēlreiz dosies iekšā spraugā?
,.(— Tuvāk pie tās . . . Zini, kādu brīdi paklusēsim. Desmit, piecpadsmit minūtes.
— Bet es nespēju, Iv . . . Es zaudēšu prātu aiz uztraukuma.
— Irma, es tevi vairs nepazīstu. Saņemies, nu! Pēc piecpadsmit minūtēm es pats tevi izsaukšu. Tici man, te nepavisam nav no kā baidīties. Esmu pārliecināts, ka šobrīd lielu briesmu nav.
— Senos laikos Zemes sievietes lūgušas dievu par saviem mīļotajiem, kad tie devušies veikt varoņdarbus. Es lūgšu dievu par tevi, īv, skaļā balsī lūgšu dievu . . . Taču es nezinu, kā tas jādara. Neatceros nevienu lūgsnu. Vai tās bija līdzīgas dzejoļiem, Iv? Es skaitīšu dzejoļus par mīlestību . . . Bet es nespēju nevienu atcerēties. Tūlīt.. . Nevienu rindiņu . .. Vai tu mani vēl dzirdi, Iv? Pasaki priekšā kādu dzejoli!
— Dzirdu, mana mīļā! Bet es vāji pārzinu pagājušo gadsimtu poēziju. Man nupat ienāca prātā vienīgi tādas rindas:
Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve, Bet Visums — tēvija . . .
— Iv, tie ir ļoti jauki vārdi. Es tos atkārtošu kā lūgsnu: «Sī pasaule ir templis mans, un mīla — mana dieve …»
Irmas balss aprāvās. «Šķīvītis» no jauna ieslīdēja spraugā zem smagajām betona velvēm. Tagad tur viss bija aizvilkts ar necaurredzamu, pelēku, uzvandītu dūņu kārtu. Ivs ieslēdza novērošanas ekrānus, sonārus. Atcerējies, kā kupola iekšpusē bija izvietotas būves, viņš mēģināja orientēties pēc neizprotamajām kontūrām, kas parādījās uz ekrāniem. Kaut kur kupola centrā vajadzēja atrasties mastam ar starotājiem. Tagad Ivs neparko nevarēja to sameklēt. Bija pagājušas jau piecas minūtes kopš viņa ieniršanas kupolā. Dūmaka pamazām izklīda, satricinājuma uzvilnītās dūņas nosēdās, un ārējo reflektoru stari izrāva no tumsas apkārtējo celtņu neskaidrās aprises. «Šķīvītis» palika virs vienas no tām karājamies. Tā bija liela gandrīz kubiskas formas būve ar ieapaļu jumtu. Sienā bija redzamas masīvas durvis. Tās bija līdz galam vaļā. Pirmo reizi apskatot kupolu, Ivs nebija pamanījis nevienas atvērtas durvis. Viņš uzmanīgi nosēdināja «šķīvīti» uz grunts tieši pretī durvīm un virzīja ārējā reflektora staru telpas dziļumā. Tur bija neliela
kamera, kas izskatījās pēc ieejas slūžām. Pašā galā varēja redzēt vēl vienas durvis. Tās bija puspavērtas. Ja tagad butu iespējams sazināties ar Irmu? Visās frekvencēs valdīja klusums. Seit kaut kur bija ekrāni, kas paralizēja sakarus ar ārpasauli. Kādēļ tie bija ierīkoti? Noslēpums pēc noslēpuma . . .
Pēkšņi aizsargcepures austiņās skaidri atskanēja apbrīnojami pazīstama balss. Tik dzirdēta un pazīstama, ka Ivs nodrebēja.
— Rob, uzsper to visu pie joda!
Atbilde bija dīvaina sēkšana.
īvam galvā iešāvās doma: «Halucinācijas? Vai es zaudēju prātu? Tā taču ir Fjoda Bala balss! Mēs abi sarunājāmies vakar. Kāpēc es šajā brīdī dzirdu viņa balsi? Varbūt es jau esmu saslimis?» īvs sastinga un nepakustēdamies lūkojās, ko rāda aparāti, bet austiņās joprojām skanēja sēkšana. Tad cita balss, arī dīvaini pazīstama, pēkšņi sacīja:
— Vai zini, nespersim vis gaisā. Tas prasīs laiku, turklāt — kāda velna pēc? Mums nav atlikusi ne stunda. Galveno mēs esam padarījuši, bet šitas . . . Viņi tik un tā te nolaidīsies, kad būs apjēguši, ka briesmas ir garām. Gan jau tad visu iznīcinās. Bet varbūt nemaz neiznīcinās, ierīkos muzeju. Bez šaubām, žēl, ka mēs abi, Fjod, to nepiedzīvosim . ..
Atskanēja smaga nopūta, tai sekoja sulīgu lamuvārdu straume.
«Ko tad tas nozīmē?» īvs domāja. «Vai tiešām tā nav halucinācija? Bez jokiem — vai tie būtu viņi? Bet kur viņi ir un kā viņi te nokļuvuši? Un vispār — kas šeit notiek? Ja tie nav murgi, viņiem, kā domājams, jāatrodas kubiskajā celtnē. Tāpēc jau durvis tagad ir vaļā. Cerams, ka mans skafandrs, kas paredzēts lidojumam uz Jupiteru, nebūs sliktāks par tiem, kurus viņi atraduši Vilena batiskafā.» Kamēr Ivs tika laukā cauri «šķīvīša» dubultslūžām, viņš visu laiku skaidri dzirdēja neredzamo sarunu biedru balsis.
— Fjod, nu gan mēs esam savārījuši putru sava stulbuma dēļ. Pirmkārt — batiskafs. Pēc tam — šīs durvis. Nu, ārējās bija jāuzlauž. Bet slūžu aizvarus vajadzēja aizvērt, tad ūdens te nebūtu ieplūdis. Mēs varētu noņemt skafandrus un dažas stundas vēl paelpot šejienes gaisu. Bet nu mēs esam kā akvārijā .. .
— Pirms nāves, Rob, tik un tā nepieelposies,— atskanēja brīvā fermera īdzīgā balss.— Stundu agrāk vai vēlāk . . . Vai nav vienalga? Mēs taču zinājām, kas mūs gaida. Galvenais, ka darbs ir padarīts. Tavā grāmatā jau ari tie puikas aizgāja bojā. Tā ka pareizi vien ir.
— Tas ir grāmatā, Fjod, bet mēs abi taču īstenībā .. . Man, piemēram, patlaban pēkšņi tik ļoti sagribējās vēlreiz ieraudzīt sauli . . .
— Labs ir, ciet klusu!
— Man droši vien vajadzēja citādi rīkoties — izstāstīt visiem par to burtnīcu. Ja nu būtu noticējuši?
— Neticētu … Tu taču esi rakstnieks. Turklāt saceri pasakas. Tu jau tik daudz esi safantazējis . . .
— Daudz, Fjod .. .
— Redzi nu . .. Un burtnīcas arī sen vairs nav.
— Sen jau, Fjod .. .
Izgājis no «šķīvīša» slūžu kameras, Ivs sajuta blīvo ūdens spiedienu. Tagad viss bija atkarīgs no skafandra. Vai tas izturēs vai ne. Atskatījies uz «šķīvīti», kam gaiši mirdzēja visi reflektori un iluminatori, Ivs lēnām devās iekšā kubiskajā celtnē. No otras kameras balsis austiņās bija dzirdamas vēl skaidrāk. Fjods Bals un viņa pavadonis, kurš varēja būt vienīgi Roberts Roikijs, acīmredzot atradās kaut kur pavisam tuvu. Ivs ieslēdza skafandra aizsargcepures reflektoru un virzījās tālāk. Slīps, ūdens pārplūdināts gaitenis noveda pie kāpnēm. Kurp tagad — augšup vai lejup? Ivs jau gribēja kāpt augšā, taču balsis austiņās piepeši kļuva daudz klusākas. Ivs paspēra vēl pāris soļu augšup — un balsis vairs nemaz nebija sadzirdamas.
Cilvēki, kuriem bija radīta šī supernoslēpumainā būve, jādomā, nekam nebija uzticējušies. Seit viscaur bija nobēdzināti kaut kādi ekrāni, kas neļāva sazināties ar ārpasauli, pat ne ar atsevišķiem sektoriem.
Ivs pagriezās atpakaļ un devās lejup. Austiņās no jauna atskanēja baiss, sākamā pavisam klusu, tad arvien skaļāk un skaļāk. Ieklausījies Ivs pazina Fjodu. Fermeris stāstīja par nezin kādiem skeletiem, kuri «te tup», un vēl par citiem, kas sakrauti grēdās.
— Fjod, viss ir pareizi,— atskanēja Roikija piesmakusī balss.— Arī par to bija burtnīcā. Bet grāmatā es par to nerakstīju. Pārāk riebīgi. Dienasgrāmatas autors laikam pēdējais bija izbēdzis no šejienes. . . Visus, kas bija piedalījušies celtniecībā, viņi ar īpašu starojumu iznīci
nāja. Viņiem ari šeit, iekšā, bijuši tādi paši starotāji kā lielais tur, ārpusē. Tā radušās tās skeletu grēdas . . . Bet vēlāk, kad tie, kas šeit bija noslēpušies, saprata, ka viss ir zaudēts, viņi nolēma likt lietā plānu «Z». Es īsti nezinu, kāds tas bijis, nekur burtnīcā tas nav atšifrēts, bet Zemes ļaudīm neko labu, bez šaubām, tas nav solījis… Savā grāmatā es uzrakstīju par kodoltermiskajām bumbām, kas bija noslēptas zem daudzu valstu galvaspilsētām. Viņi varēja uzspridzināt šīs bumbas tieši no šejienes, tas ir, no savas pēdējās paslēptuves. Manā grāmatā šī pēdējo militāristu Valhalla[2] atrodas nevis šeit, bet Indijas okeāna dibenā pie Garsijas salām. Taču tas nemaina būtību . . . Tātad, kad tika dota pavēle realizēt plānu «Z», operatori komandpunktā sadumpojās. Viņi tur ieslēdzās un atteicās iet laukā. Arī viņi droši vien tika iznīcināti ar to nolādēto starojumu, tomēr neviens vairs nespēja ieiet galvenajā komandpunktā.