pašcieņu.
Kad ezeri un upes bija atbrīvojušies no ledus, mēs sakrāvām savas mantas laivā Beneta ezerā un laidām uz Dausonu. Mums bija labs iejūgs, un mēs, protams, arī to paņēmām laivā. Plankumainais arī brauca līdzi, atkratīties no viņa nebija iespējams. Jau pirmajā dienā viņš reizes desmit saplēsās ar citiem suņiem un citu pec cita pārgrūda tos pār malu. Laivā bija par šauru, un Plankumainajam nepatika, ka viņu spaida no visām pusēm.
— Šim sunim vajadzīgs plašums, — otrā dienā sacīja Stīvs. — Izsēdināsim viņu krastā!
Tā arī izdarījām: piestājām malā pie Briežu pārejas, lai Plankumainais izlēktu no laivas. Vēl divi suņi, labi suņi sekoja viņam, un mēs zaudējām divas dienas, meklēdami tos. Tā mēs šos suņus arī vairs nedabūjām redzēt, toties varējām atviegloti uzelpot un baudīt mieru un tāpat kā tas cilvēks, kas bija atteicies ņemt atpakaļ savus simt piecdesmit dolārus, spriedām, ka esam lēti atpirku- šies. Pirmo reizi pa šiem mēnešiem mēs ar Stīvu smējāmies, svilpojām un dziedājām. Mēs jutāmies laimīgi kā taurenīši. Melnās dienas bija palikušas aiz muguras. Murgs bija atstājies no mums. Plankumainais bija prom.
Trīs nedēļas vēlāk ņiēs ar Stīvu kādu rītu Dausonā stāvējām upmalā. Krastā piestāja neliela laiviņa, kas bija atīrusies no Beneta ezera. Pamanīju, ka Stīvs satrūkstas, un izdzirdēju, ka viņš pasaka kaut ko ne sevišķi pieklājīgu un nepavisam ne pusbalsī. Paskatījos uz laivu un ieraudzīju, ka tās priekšgalā, ausis saslējis, sēž Plankumainais. Mēs ar Stīvu bez kavēšanās lasījāmies prom kā iekaustīti kranči, kā jēradvēseles, kā noziedznieki, kas bēg no taisnīga soda. Laikam tieši tas ienāca prātā policijas leitnantam, kad viņš ieraudzīja mūs laižamies lapās. Viņš nodomāja, ka ar laivu ieradušies likuma pārstāvji un ka tie grib saņemt mūs ciet. Negribēdams zaudēt laiku, lai izskaidrotos, viņš dzinās mums pakaļ un M. salonā piespieda mūs pie sienas. Notika diezgan jautra saruna, tāpēc ka mēs atteicāmies iet atpakaļ pie laivas un tikties ar Plankumaino. Galu galā leitnants pielika mums klāt citu policistu, bet pats aizgāja pie laivas. Beidzot tikuši vaļā no policijas, mēs čāpojām uz savu būdu. Nonākuši pie tās, skatāmies — Plankumainais jau sēž uz lieveņa un gaida mūs. Nu kā viņš varēja zināt, ka mēs tur dzīvojam? Tovasar Dausonā bija četrdesmit tūkstošu iedzīvotāju. Kā viņš starp visām citām būdām varēja uzmeklēt tieši mūsējo? Un kā viņš vispār varēja zināt, ka mēs atrodamies Dausonā? To es atļauju izspriest jums pašiem. Tikai neaizmirstiet, ko es teicu par šī suņa saprātu un mirdzumu viņa acīs, it kā suns būtu apveltīts ar nemirstību.
Tagad bija zudusi pēdējā cerība atsvabināties no Plankumainā. Dausonā bija pārāk daudz cilvēku, kas bija pirkuši viņu Čilkutā, un valodas par suni gāja no mutes mutē. Reizes sešas mēs iesēdinājām viņu tvaikonī, kas brauca lejup pa Jukonu, bet viņš gluži vienkārši jau pirmajā piestātnē nokāpa krastā un gar upi dripināļa atpakaļ. Mēs nevarējām ne pārdot viņu, ne nogalinat (mēs abi ar Stīvu bijām mēģinājuši), neviens nespēja viņu nogalināt. Šis suns bija gluži kā apburts. Es reiz redzēju viņu uz galvenās ielas suņu muzgulī. Viņam bija saklu- puši virsū kādi piecdesmit satracināti suņi, bet, kad tie pajuka kur kurais, Plankumainais stāvēja uz visām četrām bez nevienas skrambiņas, bet divi suņi no lielās varzas gulēja zemē beigti.
Es redzēju, kā Plankumainais izčiepa no majora Din- vidija pagraba tik smagu brieža gaļas gabalu, ka knapi jaudāja lēkšot ar to soli pa priekšu mistera Dinvidija sarkanādainajai virējai, kas dzinās viņam pakaļ ar cirvi. Kad suns skrēja augšā pakalnā un skvo jau bija atmetusi ar roku vajāšanai, pats majors Dinvidijs iznāca laukā un izšāva no sava vinčestra uz ainavu. Viņš divreiz pielādēja ieroci, divreiz izšāva — un nevienu reizi netrāpīja Plankumainajam. Tad atskrēja policists un arestēja majoru par šaujamā ieroča lietošanu pašā pilsētā. Majors Dinvidijs samaksāja sodu, bet mēs ar Stīvu samaksājām viņam par brieža gaļu ar visiem kauliņiem vienu dolāru mārciņā. Viņš pats bija pircis gaļu par tādu cenu. Gaļa togad bija dārga.
Es stāstu tikai to, ko redzēju pats savām acīm. Bet tagadītēs es pastāstīšu jums vēl kaut ko. Es redzēju Plankumaino ieveļamies āliņģī. Ledus bija trīsarpus pēdu biezs, un straume aizrāva Plankumaino sev līdzi kā salmiņu. Trīssimt jardu zemāk bija otrs liels āliņģis, no kura ņēma ūdeni slimnīcai. Plankumainais izrāpās no šī slimnīcas āliņģa, nolaizīja no sevis ūdeni, izkoda starp nagiem iesalušo ledu, uzļekoja krastā un sadeva pa mizu lielam ņūfaundlendietim, kas piederēja zelta raktuvju komisāram.
Tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada rudenī pirms ūdens aizsalšanas Stīvs un es ar kārtīm stūmā- mies augšup pa Jukonu, dodamies uz Stjūartas upi. Mums bija līdzi suņi, visi, izņemot Plankumaino. Mēs saprātojām, ka gana esam viņu barojuši. Viņš mums bija prasījis daudz vairāk laika, rūpestu, naudas un ēdamā, it īpaši ēdamā, nekā mēs bijām ieguvuši, pārdodot šo suni Čil- kutā. Tā nu mēs ar Stīvu piesējām Plankumaino būdā, bet paši sakrāvām laivā mantas. Tajā naktī mēs apmetāmies Indiāņu upes grīvā un abi nopriecājāmies, ka beidzot izdevies atkratīties no Plankumainā. Stīvam bija nags uz visādiem stiķiem, bet es tikai sēdēju, ietinies segās, un smējos. Pēkšņi nometnei uzbruka viesulis. Mums mati saslējās stāvus, redzot, kā Plankumainais uzklūp un sadod suņiem. Nu kā viņš bija ticis vaļā? Mēģiniet uzminēt! Man nav ne jausmas. Un kā viņš ticis pāri Klon- daikai? Tā ir vēl viena mīkla. Un galvenais — kā suns varēja zināt, ka esam devušies augšup pa Jukonu? Mēs taču braucām pa ūdeni, un viņš nevarēja uzost mūsu pēdas. Mēs ar Stīvu šā suņa dēļ nudien kļuvām māņticīgi. Bez tam viņš krita mums uz nerviem — un, starp mums runājot, mēs maķenīt baidījāmies no viņa.