Kad sasniedzām Hendersona strautu, upes aizsala, un mēs pārdevām Plankumaino par diviem miltu maisiem kādai grupai, kas devās augšup pa Balto upi pēc vara. Un, rau, šī grupa pazuda. Izčibēja bez pēdām, neviens vairs neredzēja ne ļaudis, ne suņus, ne nartas — itin neko. Visi viņi bija kā zemē iekrituši. Tas kļuva par vienu no visnoslēpumainākajiem atgadījumiem šajā novadā. M.ēs ar Stīvu devāmies tālāk, augšup pa Stjūartu, bet pēc sešām nedēļām nometnē iestibīja Plankumainais. Suns atgādināja staigājošu skeletu, viņš tikko jaudāja pavilkt kājas, bet atkļuvis līdz šejienei bija. Bet tagad es gribētu zināt: kas viņam pateica, ka esam aizbraukuši augšup pa Stjūartu? Mēs varējām būt devušies uz tūkstošiem citu vietu. Kā viņš to bija dabūjis zināt? Nu, ko jūs par to teiksiet?
Nē, velti mēs cerējām tikt vaļā no Plankumainā. Meijo viņš sakāvās ar kādu indiāņu suni. Tā saimnieks metās Plankumainajam virsū ar cirvi, netrāpīja un nozūmēja pats savu suni. Runājiet vēl par visādām maģiskām būšanām un burvestiem, kas novērš sāņus lodes! Es spriežu, ka daudz grūtāk ir novērst sāņus cirvi, ja tā kātu rokā tur pieaudzis indiānis. Bet es redzēju, savām acīm redzēju, ka Plankumainais to izdarīja. Tas indiānis tak negribēja nogalēt pats savu suni, varat man ticēt!
Es sāku stāstīt jums, kā Plankumainais pietapa mūsu gaļas krājumiem. Tad gan mēs bezmaz vai dabūjām galu. Medības bija beigušās, un citas ēdmaņas mums nebija, tikai gaļa. Aļņi bija aizgājuši simtiem jūdžu tālu un indiāņi tiem līdzi. Kaut vai mirī nost. Tuvojās pavasaris, un mums atlika vienīgi gaidīt, kad upe nāks vaļā. Mēs pamatīgi nomērējām, iekams nolēmām apēst suņus, un vispirmāk nolēmām apēst Plankumaino. Vai zināt, ko tas suns izdarīja? Viņš aizšmauca. Nu kā viņš varēja zināt, ka esam nodomājuši šo apēst? Caurām naktīm sēdējām, vaktēdarni viņu, bet viņš nenāca atpakaļ, un mēs nosukājām pārējos suņus. Mēs apēdām visu iejūgu.
Bet tagadītēs klausieties, kas notika beigās. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad liela upe nāk vaļā un miljoniem tonnu ledus nesas lejup pa straumi spiezdamies, malda- mies un berzēdamies. Un akurāt tad, kad Stjūarta dārdēdama un rēkdama lauza ledu, mēs pašā ledus blīvas vidū samanījām Plankumaino. Viņš, jādomā, bija mēģinājis kaut kur augstāk tikt pāri upei, un šajā brīdī ledus bija sakustējies. Mēs ar Stīvu kliegdami un aurodami skraidījām šurpu turpu gar malu un sviedām gaisā cepures. Ik pa brīdim mēs apstājāmies un apkampāmies, mēs trakojām aiz priekiem, ka nu reiz Plankumainajam ir beigas. Viņam nebija izredžu izkļūt laukā no turienes, ne niecīgāko izredžu. Kad ledus bija izgājis, mēs sēdāmies laiviņā un īrāmies lejup līdz Jukonai un lejup pa Jukonu līdz Dausonai, tikai uz kādu nedēļu apstādamies ciematā pie ITendersona strauta, lai kaut cik uzbarotos. Bet, kad mēs piestājām krastā Dausonā, gaidot mūs, ausis saspi- cējis, asti vicinādams un atiezis zobus smaidā, itin kā sirsnīgi sveicinot mūs, tur jau gaidīja Plankumainais. Nu, ka viņš bija izkūlies no ledus? Kā viņš zināja, ka mēs ieradīsimies Dausonā, lai akurāt tikos un tikos gaidītu mūs piestātnē?
Jo vairāk es domāju par šo Plankumaino, jo nāku pie ciešākas pārliecības, ka ir pasaulē lietas, kas nav zinātnei aptveramas. Neviena zinātne nespēj izskaidrot Plankumaino. Tā ir kaut kāda neikdienišķa fiziska parādība vai mistika, vai kaut kas uz to pusi, es domāju, pie tam ar krietnu teozofijas devu. Klondaika ir laba zeme. Es būtu varējis vēl šodien dzīvot tur un kļūt par miljonāru, ja nebūtu bijis tā Plankumainā. Viņš krita man uz nerviem. Es pacietu šo suni veselus divus gadus, bet tad sapratu, ka vairs nejaudāju. Tūkstoš astoņsimt deviņdesmit devītā gada vasarā es izstājos no spēles. Stīvam neko neteicu. Es vienkārši aizmuku. Uzrakstīju Stīvam zīmīti un atstāju to kopā ar paciņu «Nāve žurkām», paskaidrodams, kas ar to jādara. Plankumainā dēļ no manis bija palikuši pāri kauli un āda un es biju kļuvis tik nervozs, ka trūkos kājās un skatījos apkārt, kad tuvumā neredzēju ne dzīvas dvēseles. Un taisni brīnums, cik ātri es atguvos, līdzko biju ticis vaļā no šī suņa. Es pieņē- mos svarā par divdesmit mārciņām, pirms ierados Sanfrancisko, bet, kad kāpu uz prāmja, lai nokļūtu Oklendā, es jau biju tā atkopies, ka pat mana sieva veltīgi mēģināja saskatīt manī kaut kādas pārmaiņas.
Reiz es saņēmu vēstuli no Stīva, un man likās, ka rakstītājs ir aizkaitināts. Viņš bija ņēmis pie sirds, ka esmu atstājis viņu ar Plankumaino. Starp citu, Stīvs rakstīja, ka izlietojis «Nāvi žurkām» saskaņā ar norādījumiem, bet no tā nekas nav iznācis.
Pagāja gads..Es atkal strādāju kantorī — un man visādā ziņā klājās labi, es pat biju kļuvis resns. Un tad ieradās Stīvs. Viņš neatnāca apsveicināties ar mani. Es izlasīju viņa vārdu tvaikoņa pasažieru sarakstā un nobrīnījos, kāpēc viņš nerādās. Tak ilgi brīnīties man nebija lemts. Kādu rītu, izgājis no mājas, ieraudzīju, ka Plankumainais pieķēdēts pie vārtu stabiņa un nelaiž iekšā pieninieku. Tai pašā rītā es dabūju zināt, ka Stīvs aizbraucis uz ziemeļiem, uz Sietlu. Es vairs nepieņēmos svarā. Sieva piespieda mani nopirkt sunim kakla siksnu ar numuru, un nebija pagājusi ne stunda, kad Plankumainais izrādīja savu pateicību, nokozdams viņas mīļoto persiešu kaķi. Man nav nekādu cerību tikt vaļā no Plankumainā. Sis suns būs kopā ar mani līdz manai pēdējai stundiņai, jo viņš nenosprāgs. Kopš viņš ir ieradies, esmu zaudējis ēstgribu, un sieva apgalvo, ka es esot pagalam izdēdējis. Pagājušonakt Plankumainais ielauzās mistera Harveja vistu kūtī (Harvejs ir mans tuvākais kaimiņš) un nokoda viņam deviņpadsmit sugas cālēnus. Man būs jāsamaksā par tiem. Citi mūsu kaimiņi saecējās ar manu sievu un atstāja dzīvokli. Strīda iemesls bija Plankumainais. Rau, kāpēc esmu vīlies Stīvenā Makejā! Man nenāca ne prātā, ka viņš var būt tāds nelietis.