— Nu, to jau pats velns vairs nevar saprast! — Gromeko uztraucās. — Vai tad jūs gribat mūs noindēt, vai? Izmēģināt, kā dažādi ģeoloģiskie sprāgoņi iedarbojas uz tagadējā cilvēka kuņģi?
Makšejevs, kas klaiņojumos pa Aļasku un Čukču zemi bija atradis šķebināties, sacīja:
— Es domāju, ka ziloņa snuķis ir gards ēdiens, bet mamuta snuķim jābūt pilnības kalngalam.
— Nē, es to neēdīšu! — Gromeko skaitās, — Es labāk uzcepšu teļa akniņas, tās vismaz ir svaigas.
Iztīksminājušies par savu biedru izbrīnu, pārējie tiem
beidzot pastāstīja dienās notikumus, parādīja nošauto degunradzi, mamuta snuķi, asti un spalvu kumšķi, un botāniķis nomierinājās. Viņš pat piedalījās izšķirt jautājumu, kā un ar ko izslavēto snuķi vārīt, un izņēma no kabatas dažas savvaļas ķiploka galviņas, ko bija atradis netālu no vēršu sastapšanas vietas.
— Sīs saknes būs laba piedeva snuķim, — viņš sacīja, — žēl, ka to atgadījās tik maz.
Vakariņodami nolēma palikt tai pašā vietā vēl vienu dienu, lai piecatā aizietu līdz nošautajam mamutam un atgādātu jurtā gaļu un ķermeņa daļas, kuras bija nepieciešams saglabāt.
— Tagad mēs varam nopietni apspriest, kurp un kā doties tālāk, — Kaštanovs pēc vakariņām ierosināja. — Mūsu izlūki tam devuši zināmu materialu. Bet sarunu laikā palīdzēsim zoologam iepreparēt degunradža un telēna galvaskausus, kurus paredzēts saglabāt. Jā, kādai sugai jūs telēnu pieskaitāt, Semjon Semjonovič?
— Ja es ar savām acīm nebūtu redzējis dzīvu mamutu un Sibirijas degunradzi, — zoologs atbildēja, — es teiktu, ka sastaptie vērši tuvi Tibetas jakiem. Bet tagad esmu gatavs domāt, ka tie būs pirmatnējie vērši, kas pazuduši no zemes virsmas kopā ar mamutiem un degunradžiem.
TRUCHANOVA VĒSTULE
Iztirzādami jautājumu par turpmāko maršrutu, visi piekrita, ka Nansena Zeme jau devusi ekspedicijai ne vien daudz jauna, bet arī daudz neizprotama un ka neparastie fakti vairojušies ar katru dienu, kopš ekspedicija virzījās uz priekšu.
Pēdējās dienās ekskursijas pierādīja, ka aiz tundras sākas meži, pa kuriem braukt ar nartām un suņiem nebija iespejams. Tātad nartas, slēpes, daļu kravas un suņus vajadzēja atstāt un tālāk doties kājām, pašiem nesot līdz visu nepieciešamo.
Bez tam valdīja neziņa, cik tālu šie meži stiepjas un ko aiz tiem nāksies sastapt. Likās visticamākais, ka siltums, augi un dzīvnieki ierobežosies ar Nansena Zemes ieplakas dibenu un ka tālāk, tās pretējā nogāzē, par jaunu sāksies sniegi un ledāji, kur narta, slēpes un suņi atkal noderēs.
Ievērojot šādu varbūtību, mērķtiecīgs bija ari cits tālākās rīcības plāns — doties pa tundru gar ledāja malieni ar nartām, lai izpētītu visas ieplakas apvidu, bet tās iekšienē veikt ekspedicijas bez liekas kravas. Bet tad ieplakas vidiene, kas attiecībā uz floru un faunu, bet varbūt arī uz ģeoloģiju, droši vien bija visinteresantākā, varēja palikt neizpētīta. Spriežot pēc tā, ka no ledāju malienes ieplakas iekšienē satecēja daudzas upītes, tur vajadzēja būt plašiem ezeriem vai arī vienam lielam ezeram.
Katram priekšlikumam bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Par kuru rio tiem izšķirties? Borovojs, Igolkins un Makšejevs aizstāvēja mašrutu pa ledāju malieni, turpretim dabas pētnieki, protams, ieteica doties uz ieplakas centru, kur cerēja atrast vairāk mate- riala savai specialitātei.
Beidzot varēja sadalīties divās grupās, nosūtot vienu ar smago kravu pa malieni, otru — vieglāk izrīkotu — pāri ieplakai, lai pretējā pusē atkal sastaptos. Taču kas gan varēja zināt, cik tālu ieplaka aizstiepjas uz austrumiem un rietumiem un vai to vispār var apiet? Vai šķēršļi neizrādīsies nepārvarami un vai abas grupas vai viena no tām nenonāks bezizejas stāvoklī? Vai šis sadalījums nenovedīs pie visas ekspedicijas bojā ejas?
Tātad izlemt izrādījās ļoti grūti, un lēmums varēja izsaukt daudz smagu seku.
Citi vēl .strīdējās, katrs aizstāvēdams savu priekšlikumu, kad Kaštanovs, visu apsvēris biedriem atgādināja:
— Atcerēsimies, ka mums ir mūsu ekspedicijas vadītāja iedota aizzīmogota aploksne grūtību gadījumā. To atļauts atvērt, kad nesapratīsim, kur atrodamies un ko darīt tālāk. Vai jums neliekas, ka šis brīdis pienācis? Pēdējā laikā mēs esam redzējuši tik daudz dīvaina, neizprotama, bet tagad pat nezinām, kurp spert turpmāko solil
Šo Truchanova aploksni pārējie bija aizmirsuši,_ un visi piekrita Kaštanova ierosinājumam. Aploksni izņēma no kastītes, kurā glabājās vērtīgākie instrumenti un nauda. Kaštanovs to atplēsa un sāka skaļi lasīt.
Dārgie draugil
Iespējams, ka tas jums būs ļoti grūts bridis, kad lasisiet šīs rindas, bet es ceru, ka jūsu cerības pēc padoma un paskaidrojumiem nepievilšu.
Man vispirms jāatzīstas, ka iesaistīju jūs tik riskantā un neparastā pasākumā, jāatzīstas, ka, zinādami, kurp es uzaicinu braukt, jūs uzskatītu mani par neprāti un būtu no ekspedicijas atteikušies. Es jau izmēģināju — iepazīstināju ar savu plānu kādu zinātnieku un uzaicināju viņu organizēt ekspedīciju par maniem līdzekļiem, bet viņš kategoriski atteicās un nosauca mani par tukšu fantastu.
Tāpēc vienīgā iespēja sarīkot ekspediciju manu teoretisko pieņēmumu pārbaudei bija noklusēt tās īstos mērķus un uzdevumus. To vajadzēja organizēt it kā vēl nezināma arktiskā apgabala pētniecībai. Varēja taču izrādīties, ka mani pieņēmumi patiešām ir kļūdaini un ka ekspedicija tik vien arī atradīs kā salas vai ledāju ieskautu cietzemi un, ierobežojoties ar to izpētīšanu, laimīgi atgriezīsies mājup. Mani izdevumi par ekspediciju arī šajā gadījumā nebūtu velti, jo tā uz visiem laikiem pierādītu manas hipotēzēs kļūdu un reizē ar to iznīcinātu pēdējo lielo, balto plankumu arktiskā apgabala kartē.
Bet es pāriešu pie lietas būtības. Vesela virkne novērojumu Monblana un Munku-Sardikas observatorijā, literatūras studijas, daudzi seismografisko staciju dati un pētījumi par pievilkšanas spēka sadali un anomalijām[10] mani noveduši pie secinājuma, ka mūsu planētas kodolam ir pavisam citāds raksturs, nekā to līdz šim uzskata ģeologi un ģeofiziki. Es esmu pārliecināts, ka zemei ir lielāka vai mazāka apmēra iekšējs dobums, tukšums, visticamāk ar mazu centrālo, varbūt jau nodzisušu spīdekli. Sis dobums var savienoties ar zemeslodes virsmu ar vienu vai divām vairāk vai mazāk plašām ieejām, kas ļauj nokļūt šās tukšās lodes iekšējā virspusē.
Manus ieskatus varēja apstiprināt vai apgāzt vienīgi speciālā ekspedicija, ko nosūtītu uzmeklēt vienu no norādītajām ieejām, kuras, protams, bija jāmeklē abu arktisko apgabalu vēl nezināmajos plašumos. Sākumam es izraudzījos ziemeļu apgabalu kā krievu ekspedīcijai vieglāk sasniedzamāko.
Ja jums izdevies ieeju atrast, pamēģiniet tajā nokāpt. Iespējams, ka jūs nemanot esat tur jau nokļuvuši, iedomādamies, ka dodaties dziļā cietzemes ieplakā. Ja tas tā ir un ja vēl netrūkst spēka un līdzekļu doties tālāk, pamēģiniet nokļūt dziļāk un, cik iespējams, šo iekšējo dobumu izpētīt, tikai bez vajadzības neriskējot ar savu dzīvību.
Ja šis uzdevums jums aiz kaut kādiem iemesliem liekas neveicams, griezieties atpakaļ, jo jau atrastā ieeja zemes iekšienē vien būs milzīgs atklājums, bet dobumu izpētīt var uzdot jaunai, uz gūtās pieredzes pamata organizētai ekspedīcijai. Esmu pārliecināts, ka jūs kā īsti zinātnieki, atrazdamies uz lielu un bri- nišku atklājumu sliekšņa trauksieties tālāk. Es jūs tomēr lūdzu rūpīgi apspriest stāvokli, apsverot visus par un pret, un rīkoties ar vislielāko apdomu, neriskējot pazaudēt jau iegūto.