Izdzinuši dažas nelielas čūskas, kas mitinājās klints plaisās, ceļotāji jau varēja mierīgi novērot lielisko atmosfēras katastrofas skatu.
Zili sarkanais valnis jau bija aizvēlies debesīm līdz pusei un aizsedza sauli. Apakšā tas šķita pilnīgi melns. Tas bija kaut kāds bezdibenis, kuru allaž pāršķīla zibens žilbinošās līkloču svītras, ko pavadīja tik spēji pērkoņa grāvieni, kādus neviens no novērotājiem vēl nebija dzirdējis. Cits citam sekoja gan apdullinoši sprādzieni, gan
brīkšķi, it kā gabalos plēstu milzīgi stipru audumu, gari līdzīgi simt smago lielgabalu zalvēm.
Tuvējais mežs pirmajās vētras brāzmās dobji šalca. No ziemeļiem tuvojās vēl kaut kādi briesmīgi dārdi, kas lika nodrebēt un pamazām nomāca pat pērkona grāvienus. Likās, ka no turienes joņotu milzu vilciens, savā ceļā visu iznīcinādams.
Ceļotāji nobāla un satraukti skatījās uz visām pusēm.
Jau atlidoja viesulis. Gaisā virpuļoja neskaitāmas lapas, ziedi, zari, veseli ar visām saknēm izrauti krūmi un putni, kas nebija paguvuši paslēpties meža biezoknī: Kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Pārtraukumos starp apdullinošajiem pērkoņa grāvieniem apkārt viss svilpoja, šņāca un krakšķēja. Lielas lietus lāses un atsevišķi krusas graudi krita uz zemes un ūdenī, kas burbuļoja un putoja. Tad iestājās pilnīga tumsa, un vienīgi zibens gaismā atsevišķos mirkļos atklājās baiga ainava: šķita, ka viss mežs pacēlies gaisā un traucas līdzi lietus un krusas straumēm. Dārdi nomāca pat skaļāko kliedzienu ausī.
Bet šī katastrofa ilga tikai kādas piecas minūtes. Drīz kļuva gaišāks, vēja brāzmas atslāba, dārdi un grāvieni attālinājās uz dienvidiem, lietus vairs tikai rasināja. Toties upe tūlīt izplūda, kļuva sarkanbrūna un netīra, pārklājās putām un nesa lapas, zemes un veselus kokus. Debesīs vēl traucās pelēku mākoņu skrandas, bet jau parādījās Plutons, apspīdēdams vētras atstāto postījumu pēdas.
Ceļotāji izlīda no klints nokares un apskatījās visapkārt. Izrādījās, ka pie laivām sadzīta vesela lapu un zemju kaudze, kas bija sajaukta ar krusas graudiem grieķu riekstu lielumā. Daži smailie zari bija traukti ar tādu spēku, ka bija saplēsuši laivām buru audekla sānus. Laivas nekavējoties vajadzēja salabot. Sameklēja adatas, diegu un darvota buru audekla gabalus un ķērās pie darba.
Laivu labošana ilga apmēram stundu, bet upe tikām atgāja savos krastos, iztīrījās no atlūžņiem, un braucienu varēja turpināt. Melnais mākonis jau bija pazudis dienvidos aiz pakalniem, un ceļotāji pirmo reizi varēja novērot tīro, tumšzilo debess velvi.
— Un ja vien padoma, — jau laiva sēdēdams, .Sacīja Papočkins, — ka tieši virs mums, aiz šīs zilās debess, apmēram desmit tūkstošu kilometru attālumā, atrodas tāda pati zeme ar mežiem, upēm un dažādiem zvēriem. Cik gan interesanti būtu to redzēt virs galvas!
— Attālums pārāk liels, — aizrādīja Kaštanovs.
— Tik biezs gaisa slānis ar putekļu daļiņām un ūdens tvaikiem nevar būt pietiekami dzidrs, bet zaļumiem klātā zeme atstaro maz gaismas un nav pietiekami spoža.
— Bet vai jūs ievērojāt, — jautāja Makšejevs,
— ka vakar, apskatot apkārtni no samērā neliela pakalna, tāle bija daudz labāk saskatāma nekā tur augšā? Mēs varējām novērot mežaino līdzenumu droši vien simts kilometru tālumā, pateicoties tam, ka virsma, uz kuras atrodamies, nav izliekta kā uz zemes, bet gan ieliekta. Likās, it kā mēs atrastos lēzena kausa dibenā.
— Teoretiski mūsu redzes lokam vajadzētu būt neierobežotam, mums būtu jāredz apkārtne nevis simts, bet pieci simti vai tūkstoš kilometru tālumā, paceļoties arvien augstāk un augstāk pret debesīm. Tomēr lielā attālumā gaisa zemākie slāņi jau kļūst nepietiekami dzidri un priekšmetu .apveidi pamazām saplūst cits ar citu.
— Tātad apvāršņa jīnija še nevar būt tik asa un noteikta kā tur, augšā? īstenībā še apvāršņa nemaz nav, bet mēs redzam zemes pakāpenisku pāreju debesīs!
— Tikai zemo mākoņu vai miglas dēļ mēs šo faktu līdz šim nevarējām novērot.
Pret vakaru upe ievērojami paplašinājās, toties tās straumes ātrums samazinājās, tāpēc pastāvīgi vajadzēja nodarbināt airus, lai pietiekami ātri tiktu uz priekšu.
Abu krastu zaļajās sienās vietām bija redzamas spraugas, kurp aiztecēja dala ūdens šauru atteku veidā vai arī no kurienes šis ūdens atgriezās galvenajā gultnē. Šajā gultnē sāka parādīties bieziem meldriem apaugušas salas.
Vienu šādu salu apbraukdami, ceļotāji meldru joslā ieraudzīja spraugu, kuras galā bija redzama taciņa, kas iesniedzās zaļajā biezoknī. Makšejevs iebrauca savu laivu spraugā, lai izkāptu krastā un apskatītu salu. Bet, tikko laivas priekšgals mīksti atdūrās pret dūņaino krauju, no zaļā biezokņa parādījās zobentīģera galva.
No augšējā žokļa tam kā nilzirgam noliecās divi žilbinoši balti, ne mazāk kā trīsdesmit centimetru gari ilkņi. Zvērs acīm redzot bija paēdis un negatavojās uzbrukt. Tas plati atplēta rīkli it kā žāvādamies, un tad galva pazuda biezoknī. Šī bīstamā plēsoņa klātbūtne piespieda atteikties izkāpt salā. Nākošā dienā upe atkal sašauri- nājās un straume paātrinājās.
Augu valsts ieguva arvien subtropiskāku raksturu: ozoli, dižskābarži, kļavas pazuda. Tos pilnīgi izstūma magnolijas, lauri, kaučuka koki un daudzi citi, kas bota- niķim bija pazīstami tikai pēc nosaukumiem un oranžēriju vārgajiem eksemplāriem. Tomēr juka, vēdekļu un sago palmas nebija grūti noteikt arī no laivas.
Pakalni parādījās reti un bija zemāki, bet platāki. To nogāzēs auga kupla zāle līdz jostas vietai un atsevišķi koki vai koku puduri, atgādinot Centralafrikas galeriju mežus.
Zemienē gar abiem upes krastiem stiepās nepārtraukts biezoknis.
Pusdienot apstājās pie šāda pakalna, lai dotos garākā ekskursijā izpētīt augu valsti. Makšejevs apņēmās sargāt laivas, bet trīs pārējie pēc pusdienas devās uz pakalnu.
KUSTĪGAIS PAUGURS
Pirmos metrus ceļa vajadzēja izcirst ar cirvi caur liānu un krūmu chaosu. Bet tad zem milzu eikaliptu, miršu, lauru un citu koku augstajām zaļajām velvēm, kur valdīja puskrēsla, mežs paretinājās. Zemi starp paparžu ceriem un koku stumbriem klāja dažādas sūnas un krāšņas orchidejas. Augstu gaisā zumēja kukaini, bet apakšā valdīja klusums. Retumis bez trokšņa aizlīda čūska vai ķirzaka.
Pakalna piekājē mežs sāka paretināties, un Plutona iesarkanie stari aizsniedza zemi. Še bija vairāk dzīvības, vairāk krūmu, zāļu un ziedu. Mednieki nokļuva uz takas, kas aizvijās starp kokiem, un devās pa to, cerēdamijka tā izvedīs no meža. Pirmais gāja Kaštanovs, aiz tā Papočkins, abi ar pielādētām bisēm rokās, vērīgi skatīdamies uz priekšu un uz abām pusēm. Gājienu noslēdza Gromeko, bieži apstādamies savākt augus.
Piepeši Kaštanovs apstājās un brīdinādams pacēla roku: priekšā atskanēja skaļi brikšķi urt viegla urdēšana. Tad uz takas parādījās milzīgs drausmīga izskata dzīvnieks, kas līdzinājās lācim, bet ar garu, kuplu asti un garu, smailu galvu.
— Tas ir skudru lācis, — zoologs izdvesa. — Tie (Dienvidamerikā pazīstamie) ir ļoti miermīlīgi, neraugoties uz briesmīgo izskatu un milzu nagiem. Bet tie gan .ir daudz mazāki par šo eksemplāru, kas taču ir vairāk nekā divus metrus augsts!.