Tikām skudru lācis bija pamanījis cilvēkus, kas tam aizsprostoja ceļu, un šaubās apstājās.
— Noiesim no takas, — čukstēja zoologs, — lai viņš paiet mums garām un ļauj sevi labāk apskatīt.
Mednieki atgāja sāņus un aizslēpās aiz bieza krūmu cera. Skudru lācis vēl dažas minūtes nostāvēja, nedroši vērodams mežu, tad lēnām sāka doties uz priekšu, pēc katriem pieciem sešiem soļiem apstādamies un apskatīdamies visapkārt. Šādā apstāšanās brīdī Papočkins paguva viņu no sāniem nofotografēt, pēc tam dzīvnieks, izdzirdis slēdzēja knikšķi, metās bēgt, uz resnajām ķet-
nam zvalstīdamies un asti izstiepis. No deguna līdz astes galam tas bija vismaz četrus metrus garš.
Iznākuši no meža, ceļotāji atradās pakalna piekājē, kura nolaidenā nokare pacēlās augšup. Kaštanovs saīdzis noraudzījās šai vienmuļīgajā nogāzē, turpretim botāniķis jūsmoja par nepazīstamu ziedu pārpilnību biezajā zālē un sāka tos savākt. Pēkšņi ģeologs pie pašas pakalna piekājes ieraudzīja diezgan lielu kupolveidīgu pauguru, kura kailie sāni spulgoja kā metāls.
— Beidzot arī man ieguvums! — viņš iesaucās, izvilkdams āmuru un gandrīz skriešus dodamies pie paugura, kamēr Papočkins medīja jaunu ķirzaku, kas no tā glābās nelielā kokā.
Sasniedzis pauguru, Kaštanovs izbrīnā apstājās: paugurs bija gluži kails, uz tā neauga ne visniecīgākās zālītes, un visa tā virsma sastāvēja no seššķautnainām brūnas krāsas plāksnēm ar tumšām apmalēm.
Pārsteigtais ģeologs ar āmuru mēģināja atskaldīt ieža gabaliņu, bet āmurs atlēca no paugura virsmas.
Cerībā, ka paugura virsotnē būs vairāk plaisu, Kaštanovs uzrāpās uz tā, kas viņam tūlīt tomēr nepaveicās; kaut gan paugurs bija tikai trīs metrus augsts, tā sāni bija ļoti slideni. Augšā iezis bija tikpat nesašķelams, tāpēc ģeologs izņēma no jostas lielu cirtni, ielika to spraugā starp divām plāksnēm un sāka ar āmuru sist pa cirtni, kura smaile pamazām pazuda iezī.
Piepeši stiprs grūdiens ģeologu, kas bija nometies ceļos, nogāza guļus, un viņš tikko paguva noturēties aiz ciļņa, lai nenoveltos no paugura. Grūdieni turpinājās, un Kaštanovs neizpratnē atskatījās. Viņam likās, ka visa zeme sākusi kustēties, bet koki līgojas.
— Briesmīga zemestrīce! — viņš uzkliedza saviem biedriem, kas no viņa atradās soļus četrdesmit atstatu. — Vai jūs jūtat, kādi grūdieni?
Izdzirduši šo saucienu, Gromeko un Papočkins izbrīnā saskatījās. Viņi nejuta nekādu zemestrīces pazīmju. Bet, paskatījušies uz to pusi, kur atradās Kaštanovs, tie iztrūkās: paugurs ar ģeologu lēnām kustējās pa pakalna nogāzi.
Pēc apmulsuma mirkļa abi skrēja pretī šim dīvainajam, kustīgajam pauguram, kura pamatne aiz biezās zāles nebija redzama. Pieskrējis tuvāk, Papočkins smiedamies iesaucās:
— Tas taču ir milzu bruņurupucis! Pjotr Ivanovič, jūs iājat uz bruņurupuča!
Tajā brīdī paugurs pagriezās pret sekotājiem, un viņi ieraudzīja no tā izbāztu visai garu kaklu ar riebīgu, sīkiem vairodziņiem apklātu galvu, kas nebija mazāka kā vērsim. Atplestajā rīklē bii'a saskatāmi plakani zobi.
Nojauzdams stāvokli, Kaštanovs pameta savu bruņurupuča bruņās iedzīto cirtni, noslīdēja no dzīvnieka lin strauji atlēca sāņus. Tagad viņš ieraudzīja ātri kustamies milzīgu, resnam baļķim līdzīgu asti, kuras sitiens varēja pārlauzt kājas.
Juzdamies brīvs, dzīvnieks aizskrēia gar nogāzi, viņa galva un aste pazuda zālē. Tas atkal pārsteidzoši atgādināja kailu, kustīgu pauguru.
Kad visi trīs bija izjokojušies par ģeologa dīvaino piedzīvojumu, noturot dzīvu bruņurupuci par klinšu pakalnu, bet tā kustības par zemestrīci, Kaštanovs biedriem aizrādīja:
— Es tomēr domāju, ka tas nepavisam nebiia bruņurupucis, bet gliptodons. bruņnešu dzimts dzīvnieks, kas uz zemes dzīvoja terciārā perioda pliocena laikmetā reizē ar lielajiem skudru lāčiem, gigantiskajiem sliņķiem, mastodontiem un milzu degunradžiem. Šo dzīvnieku atliekas lielā vairumā atrastas Dienvidamerikā.
— Lielo skudru lāci mēs jau sastapām mežā, — Papočkins atgādināja.
— Šī tikšanās manī arī ierosināja izteikto pārliecību. Ja jau mēs daudz tālākā ziemeļu joslā, tuvu lpdāiu robežai sastapām dzīvus tādus pārakmenouimus kā mamutu, garspalvaino degunradzi, pirmatnējo vērsi, alu lāci, milzeni briedi, kas uz zemes dzīvoja pēcterciaraiā laikā, nav nekāds brīnums, ja vairāk dienvidos, kur valda tāds siltums, saglabājušies vēl senāka laika — pliocena[18]paveidi.
— Attīstot jūsu domu tālāk, vēl vairāk uz dienvidiem mums jāsastop vēl senāka — miocena, eocena, krīta, juras utt. fauna? — zoologs mazliet neticīgi ieiautājās.
— Es par to nemaz nebrīnos, — aizrādīja Gromeko. — Kopš mēs esam atklājuši šo savādo zemes
iekšienes pasauli, esmu mitējies brīnīties, lai notiktu kas notikdams. Es esmu gatavs apsveikt iguanodonus, plezio- zaurus, pterodaktiļus, trilobitus1 un citus paleontoloģijas brīnumus.
— Tādā gadījumā jānožēlo, ka mēs skudru lāci un gliptodonu nenošāvām! Ar ko mēs oierādīsim to esamību? Gliptodonu es pat nenofotografēju.
— Varbūt sastapsim vēlreiz.
— Laiks atjaunot arī gaJas krājumus, — paziņoja Gromeko, — citādi rīt vajadzēs ēst tikai cūkas speķi.
Šīs sarunas laikā mednieki bija lēni kāpuši pa pakalna nogāzi un aizsnieguši tā kori, gar kuru šaurā joslā stiepās diezgan biezi krūmi, kas par prieku Kaštanovam slēpa nelielus kalnu iežu atsegumus. Ģeologs nekavēdamies laida darbā savu āmuru, bet Papočkins, kas jau bija izlīdis caur krūmiem, iesaukdamies viņu apturēja:
— Klusāk, pretējā nogāzē redzama zāles ēdāju zvērnīca!
Kaštanovs pārstāja sist, iebāza iegūtos paraugus kabatā un līda caur krūmiem. Gromeko viņam sekoja.
Pakalna dienvidu nogāzē, kas bija vēl nolaidenāka, viņi ieraudzīja mierīgi ganāmies dažādus dzīvniekus. Viņiem vistuvāk atradās degunradžu ģimene. Sie dzīvnieki stipri atšķīrās kā no Indijā un Āfrikā dzīvojošiem, tā arī no garspalvainā degunradža. Tie bija drukni, zemi, īskājaini radījumi, kas drīzāk līdzinājās nilzirgiem. Tomēr galvas veids un tēviņa īsais, resnais rags uz deguna norādīja tā sugu. Mātītei raga vietā bija tikai liels, tulznai līdzīgs puns. Mazulis, kas draiskoja ap māti, atgādināja milzīgu aknu desu. Lai piekļūtu piena avotam, viņš nogūlās zemē un sāniski parāpās zem mātes vēdera. Māte kustēdamās mazuli spieda un tas neapmierināts rukšķēja.
Mazliet tālāk nogāzē ganījās milzu ziloņu bars. Aplūkojis tos binoklī, Kaštanovs paziņoja, ka tie droši vien esot mastodonti. Viņi atšķīrās no mamutiem ar gariem un taisniem ilkņiem, slīpu pieri un garāku ķermeni.
Tiem kaimiņos pastaigājās dažas loti lielas antilopes ar dzeltenbrūnu spalvu, melniem lāsumiem kā leopardam un gariem, zobenveidīgiem ragiem. Viņas pārvietojās lēkdamas, jo pakaļkā jas bija daudz garākas par priekšējām. Gromeko sākumā tās noturēja par milzu zaķiem.
Mežmalā atradās vēl dīvaināki dzīvnieki, kas dalēii līdzinājās žirafēm, dalēii kamieļiem; žirafes tie atgādi- nāia ar savu loti garo kaklu un galvu, pamaziem radziņiem, bet kamieļa pazīmes pauda brūnā krāsa un ķermenis ar nelielu kupri. Šis dzīvnieku pāris, kuru Kaštanovs atzina par kamieļa un žirafes priekštečiem, klaiņoja gar mežmalu, brīvi apraujot zariņus un lapas četru metru augstumā.