Izpētot šo dīvaino zirgu, Kaštanovs un Papočkins atzina, ka viņu priekšā atrodas pirmatnējais zirgs, tagadējo zirgu ciltstēvs, kas pēc sava izskata vairāk atgādina Amerikas lamu.
Nākošajā dienā turpinājās stepes apvidus, īstas sa^- vanas un prērijas ar garu zāli, krūmu un koku puduriem un biezokņiem mierīgās upes un daudzo salu krastos. Uz kādas lielas salas ceļotāji ieraudzīja titanoterijus — dzīvniekus, kuri bija kaut kas līdzīgs nilzirgiem un degunradžiem.
Ceļotāji gribēja piebraukt mazliet tuvāk krūmiem, lai piezagtos un iegūtu vienu titanoteriju, bet sastapa vēl daudz interesantāku zvēru, seno biezādaino pārstāvi — četrragaino degunradzi, kas ar priekškājām bija iekāpis
ūdenī, lai dzesētu slāpes. Plostam tuvojoties, viņš pacēla savu kroplīgo galvu un plati atplēta rīkli, it kā gribēdams neaicinātos viesus aprīt vai vismaz tiem uzspļaut. Augšējā žokļa sānos rēgojās gari, dzelteni ilkņi, virsdegunē starp mazajām ačtelēm blakām slējās divi nelieli, uz augšu pavērsti ragi, bet aiz ausīm dižojās vēl divi truli ragi, kas atgādināja stumbeņus.
Taču, kamēr piebrauca pie krasta un uzmanīgi izspraucās caur krūmiem, lai šo interesanto dzīvnieku nofotografētu, tas atgāja no upes un smagos rikšos aizskrēja. Sekodami cerībā, ka viņš apstāsies, Kaštanovs un Papočkins blakus klajumā pamanīja milzīga auguma dzīvnieku stāvam pie augsta koka un apraujot tam lapas apmēram piecu metru augstumā. Pēc ķermeņa uzbūves un ādas krāsas tas bija līdzīgs kolosālām zilonim, kura mugura atradās četrus metrus no zemes, bet galva un garais kakls viņu no ziloņiem krasi atšķīra: salīdzinājumā ar ķermeņa masu galva bija ļoti maza un atgādināja tapira galvu ar pagarinātu virslūpu, ar kuru dzīvnieks loti ātri satvēra lapas veseliem kušķiem.
— Kāds briesmonis! — izdvesa Papočkins. — Ziloņa ķermenis, zirga kakls, tapira galva un žirafes ierašas!
— Man liekas, — aizrādīja Kaštanovs, — ka mums izdevies ieraudzīt retu bezragaino degunradžu apakš- dzimtas pārstāvi, kura atliekas nesen atrastas Beludži- stanā, tāpēc šis koloss — lielākais sauszemes zīdītājs — nosaukts par beludžiteriju. Viņš dzīvojis oligocena beigās vai miocena sākumā.
— īsts koloss! — zoologs brīnījās. — Man šķiet, ka es, tikai galvu paliecis, varētu iziet zem tā vēdera.
— Bet, ja tam blakām novietotu pieaugušu Indijas degunradzi, tad tā mugura arī izrādītos vienādā līmenī ar šī kolosa vēderu, tā ka tas varētu likties viņa bērns.
— Cik žēl, ka nevaru nostāties viņam blakām un salīdzinājumam nofotografēties, — Papočkins, izdarīdams fotouzņēmumu, sacīja. — Kaut gan dzīvnieks liekas nekaitīgs, es tomēr baidos tuvoties: pat viņa nejauša kājas kustība var salauzt man kaulus.
— Uzņemiet koku kopā ar dzīvnieku, koka augstumu mēs pēc tam atzīmēsim.
Novērotāji nogaidīja, līdz beludžiterijs[19] atgāja sāņus, un tad ar kalnu kompasa palīdzību noteica koka augstumu, kā arī uzmērīja pēdu nospiedumus, kas samērā ar dzīvnieka augumu nebija lieli.
Tās pašas dienas pievakarē lielas salas krastā ceļotāji ievēroja korifodonu pāri, lielus biezādainos, kuri pēc ķermeņa uzbūves bija līdzīgi titanoterijiem.
Ieraudzīdams plostu, tēviņš pacēla galvu un atplēta milzīgu rīkli, kurai katru žokli greznoja divi visai gari un asi ilkņi. Izkāpt malā medībās neizdevās, jo nedaudz lejāk krastā tupēja liels plēsonis, notiesādams kādu medījumu. Ieraudzījis plostu, tas piecēlās un draudīgi ierēcās.
Šis dzīvnieks atšķīrās ar milzīgu ķermeni, īsām un visai tievām kājām. Tā purns bija garš, līdzīgs kurta purnam. Lielumā zvērs neatpalika no vislielākā tīģera, tāpēc ceļotāji neiedrošinājās tam tuvoties.
Tā šajā dienā neizdevās iegūt nevienu no šiem jaunajiem dzīvniekiem.
Nākošā dienā upes krastos un salās brīžiem ieraudzīja ganāmies zirgus, titanoterijus, četrragainos degunradžus, antilopes, plēsīgos kreodonus un citus dzīvniekus. Faunas vispārējais izskats, pēc Kaštanova domām, apliecināja tās piederību terciārā perioda sākumam.
Pēc pusdienām piebrauca krastā, lai dotos ekskursijā pa stepi un iepazītos .ar tās dabu tālāk no upes.
Pie kāda ezera viņi pamanīja dzīvnieku, kas ceļotājus sevišķi ieinteresēja. Līdzīgi citiem zālēdājiem tas mierīgi ganījās, plūkdams sulīgos stiebrus.
Medniekus, kas, izlauzušies caur krūmiem ezera krastā un pēkšņi ieraudzījuši īstu briesmoni, bija jau satvēruši bises, šis apstāklis mazliet nomierināja. Pat Ģenerālis, kas jau bija pieradis pie visdažādākiem un visneparastākiem dzīvniekiem, prazdams atšķirt plēso- ņus no zālēdājiem, stipri sabijās un ņurdēdams spiedās pie Makšejeva kājām.
— Kolosālā lieluma degunradzis, — Makšejevs čukstēja, apstādamies krūmos, lai briesmoni neizbiedētu vai nesaniknotu.
Taču dzīvnieks tikai pirmajā brīdī atgādināja degunradzi ar mazo ragu virsdegunē. Pāris lielu uz priekšu izvērstu ragu, kas pacēlās virs pieres, vedināja to pielīdzināt dažiem vēršiem. Ar visu pārējo viņš atšķīrās kā no degunradžiem, tā no vēršiem. Galva, salīdzinot ar ķerme- meni, bija neproporcionāli liela un gandrīz sasniedza divu metru garumu, galvaskausa pakaļējā daļa paplašinājās platā un gludā cekulā, ko varēja pieņemt par milzīgām, plakanām ausīm, kaut gan patiesībā tas bija tikai kakla augšdaļas rotājums vai aizsargs, ko sedz sīkas zvīņas, bet gar ārmali asi zobveida izaugumi. Šī apkakle neapšaubāmi palielināja jau tā milzīgās galvas svaru un traucēja to pacelt uz augšu.
Priekškājas bija daudz īsākas par pakaļējām, tā ka dzīvnieks kustējās augsti paceltiem krustiem. Kad šī dzīvnieka galva un kājas pazuda garajā zālē, tas atgādināja īstu pakalnu gandrīz piecu metru augstumā. Dzīvnieka masivais ķermenis bija apklāts ar apaļu plākšņu bruņām, kas uz muguras un sānos bija lielākas, uz krustiem, kājām un vēdera mazākas. Ķermenis nobeidzās ar ne visai garu, bet resnu asti, kas kalpoja stāva pakaļējās daļas atbalstam. No purna gala, kas atgādināja asu knābi, līdz astes .sākumam dzīvnieks bija apmēram astoņus metrus garš.
— Ir gan briesmonis, ir gan briesmonis! — čukstēja Gromeko, tāpat kā pārējie skatīdamies neparastajā dzīvniekā, kas lēni līdzīgi pakalnam virzījās gar ezera krastu, aprīdams zāli un krūmus.
— Kas tas ir par zvēru? — jautāja Papočkins.
— Tas laikam ir triceratops, dinozauru kārtas pārstāvis, pie kuras piederēja dažādas milzu ķirzakas, — atbildēja Kaštanovs.
— Tātad tie ir rāpuļi! Vai tad bijuši arī ragaini rāpuļi? — brīnījās Makšejevs.
— Dinozauru karta pārstāv ļoti dažādus kā plēsī- sīgo, tā zālēdāju, lielu un mazu ķirzaku paveidus, kas dzīvojuši, sākot ar triasa un beidzot ar krīta periodu.
— Tātad .mēs jau atrodamies krīta1 periodā! — Papočkins iesaucās. — Un, jo tālāk brauksim pa upi, jo vairāk nāksies sastapt šādus briesmoņus.
— Labi, ja tie būtu tik nekaitīgi kā šis! — aizrādīja Gromeko. — Bet pazemīgi pateicos sastapt tik lielu, plēsīgu nešķīsteni! Saplēsīs, pirms pagūsi izšaut.
— Lieli dzīvnieki parasti nav kustīgi! — Kaštanovs iebilda. — Man šķiet, ka zobentīģeri daudz bīstamāki nekā šie milži.
— Vajadzētu to piespiest pacelt galvu, — Papočkins sacīja, — vai arī izvilināt atklātākā vietā. Es jau divreiz fotografēju, bet abas kājas un purna galu nevar redzēt.