— Šeit nu gan gājis nezvērs! — zoologs viegli trīcošā balsī iesaucās. — Tā katrā ziņā ir ķirzaka! Interesanti zināt — zālēdāja vai plēsīgā? Ja plēsīgā, tad to sastapt nebūtu pārāk patīkami.
Papočkins uzmanīgi aplūkoja smiltīs redzamās pēdas, kas, oļiem sākoties, pazuda.
— Savādi, ka visas pēdas ir vienāda lieluma, — sacīja Gromeko. — Cik es zinu, priekšējās ķetnas arvien mēdz būt mazākas nekā pakaļējās. Bet kas tā par svītru starp labo un kreiso kāju pēdām? Var iedomāties, ka dzīvnieks vilcis līdz lielu baļķi.
Papočkins iesmējās:
Tās ir ķirzakas astes atstātās pēdas. Salīdzinot šīs astes samērus ar vienāda lieluma pēdu nospiedumiem, man liekas, ka dzīvnieks gājis tikai ar pakaļējām, atbalstīdamies uz astes.
— Vai tad šādas ķirzakas arī pazīstamas?
— Ir pazīstamas un tieši iuras laikmetā. Piemēram, .iguanodons, kas atgādina milzu ķenguru ar lielām pakaļējām un mazām priekškājām.
— Bet no kā tās pārtiek?
— No augiem, spriežot no to zobu veida. Ja šie pēdu nospiedumi tiešām pieder iguanodonam, jums nav jābaidās, kaut gan juras laikmetā šis briesmonis sasniedza piecu līdz desmit metru garumu.
— Lieliski! — botāniķis nopūtās. — Es vēl atceros riebīgo ķirzaku, kas dzīrās apēst mani vai Makšejevu vakariņās uz upes.
Gultnes sazarojumā ceļotāji nolēma iet pa labo atteku, kas aizstiepās pret klints piekāji, kur drīzāk varēja cerēt atrast ūdeni, kas bija ekskursijas galvenais mērķis. Tiešām, ejot pa šo atteku uz augšu, zeme kļuva arvien mitrāka, bet sīkais augājs ap to arvien krāšņāks un daudzveidīgāks.
Drīz vien priekšā starp augu stiebriem gultnē atspīdēja ūdens.
— Esam glābti! — Papočkins iesaucās. — Avots netālu no mūsu apmetnes.
— Bet varbūt ūdens ir sāļš? — Gromeko viņu ķircināja.
— Pagaršojiet! Pēc izskata tas liekas salds.
— Kā jūs pēc izskata atšķirat saldu un sāļu ūdeni? Es to neprotu.
— Jūs esat botāniķis un nezināt, kādi augi aug sāļa ūdens tuvumā!
— Vispirms, še ir juras periods, bet kādi augi auga pie sāļā juras laikmeta ūdens, mēs vēl nezinām. Otrkārt,
jūs sacījāt, ka atšķirat ūdeni pēc tā izskata, bet ne pēc apkārtējo augu izskata.
— Es nepareizi izteicos. Vajadzēja sacīt — pēc gultnes izskata. Ja avota ūdens būtu sāļš, visu gultni klātu dažādu sāļu nogulas.
Apmainīdamies šādām piezīmēm, Papočkins un Gromeko ātri steidzās augšup pa gultni, kas drīz vien kā šaura sprauga iespiedās augstajās klintīs un še veidoja nelielu saldūdens strautiņu, kas pamazām pazuda smiltīs. Tur bija redzamas neskaitāmas lielu un mazu ķirzaku pēdas. Dzīvnieki nāca pie strauta dzert.
— Cik to še daudz staigā! — Gromeko iesaucās. — Tā vien pielūko uzdurties šādam divkājainam nezvēram.
Apmierinājuši slāpes, mednieki ar katram gadījumam sagatavotām bisēm uzmanīgi devās gar strautu tālāk aizā. Tā strauji paplašinājās un pārvērtās ieplakā, ko apņēma gandrīz stāvas, tumšsarkanas klintis, skaisti izdalot pakājē augošo krūmu un koku zaļumu. Zaļā klajuma vidū ieplakas dibenā zilgmēja mazs ezers, kura dibenā, acīm redzot no zemes, virda avoti. Pāri klajumam uz ezeru veda plata, labi iemīta taka. Caur dzidro ūdeni ezera dibens bija tikko saredzams.
Piepildījuši ar ūdeni līdzpaņemtos skārda traukus, mednieki norunāja paslēpties ieplakas krūmos un nogaidīt, vai kāds dzīvnieks neieradīsies dzert. Bet pagāja minūte pēc minūtes un neviens nerādījās. Tikai gaisā lidinājās dažas spāres, vēl lielākas par tām, kuras viņi bija redzējuši pie Makšejeva upes. Papočkins tās novēroja un pēkšņi satvēra bisi.
— Ko jūs! Vai tik negribat šaut spāres ar sprāgstošu lodi? — Gromeko iesmējās.
— Klusu! Paskatieties turp! — zoologs čukstēja, norādīdams uz klintīm, kas pacēlās virs ieejas ieplakā.
Nelielā klajumā, piecēlusies pakaļējās ķetnās, atbalstīdamās uz garu un resnu asti, stāvēja neliela, ķenguram līdzīga ķirzaka. Tikai tā bija tumši zaļā krāsā ar brūniem plankumiem, bet tās galva atgādināja tapira galvu ar snuķim līdzīgu nokārušos virslūpu.
— Droši vien iguanodons! — Papočkins izdvesa.
— Zēl, ka tas nav ķengurs, — botāniķis aizrādīja. — Ķenguru mēs apēstu vakariņās, bet ķirzaku ēst gan neiedrošināsimies.
— Manu mīļo, neaizmirstiet, ka mēs atrodamies juras periodā un putnus vai zīdītājus pārtikai še neatradīsim. Ja negribam nomirt badā, vajadzēs pāriet uz ķirzaku gaļu. Neraugoties uz savu botānisko sajūsmu, jūs vēl neesat atradis ēdamas saknes, augļus vai zāli. Mēs taču neēdīsim kosas vai šo nolādēto Cekanova zāli!
— Bet zivis? Jūrā taču ir zivis.
— Kāpēc jūs nebaidāties ēst zivis, bet baidāties
pārtikt no zālēdājas ķirzakas gaļas? Tie visi ir aizspriedumi, kurus šajā pazemes valstībā nāksies aizmirst.
Atskanēja šāviens. Dzīvnieks pacēlās un smagi sabruka klajumā. Kad tas bija nobeidzies, mednieki izlīda no sava slēpņa un piegāja klāt.
Jaunā ķirzaka augumā bija lielāka par cilvēku. Tās neveiklais ķermenis atbalstījās uz resnām un garām pakaļkājām un resnu, galā daudz tievāku asti. Priekškājas bija īsas un tievas, ar pieciem pirkstiem un nelieliem, asiem nagiem, turpretim pakaļkājām bija trīs pirksti un lieli, strupi nagi.
No ķermeņa uzbūves varēja secināt, ka dzīvnieks vairāk cienīja vertikālu nekā horizontālu stāvokli, jo tad tā pakaļējā daļa pacēlās ievērojami augstāk par priekšējo. Galva bija liela, visai pretīga izskata, nokarenām, gaļai- nām lūpām un mazām ačtelēm. Ķermenis bija pilnīgi kails kā vardei, bet āda aptaustot izrādījās tikpat gluda un auksta kā šim abiniekam.
— Pēc izskata gan tā neliekas pārāk garda! — Gromeko iesaucās, ar zābaku pabakstījis ķirzakas resno gurnu. — Kaut kas līdzīgs milzu vardei.
— Ja franči ar baudu ēd varžu gaļas frikasē, kāpēc krievu ceļotājiem nenogaršot iguanodona bifšteku? Bet vispirms to aprakstīsim un tad sagriezīsim.
Ķirzaku izmērījuši, aprakstījuši un nofotografējuši, mednieki tai atgrieza gaļīgas pakaļkājas, kas katra svēra gandrīz sešpadsmit kilogramu, un, smagi apkrāvušies ar pārtiku un ūdeni, devās atpakaļ uz apmetni.
Uz pannas šķēlītēs izceptā ķirzakas gaļa izrādījās tik mīksta un garda, ka pat Gromeko, kam bija pretīgi visi rāpuļi un abinieki, apēda to ar lielu apetīti.
Vakariņās apsprieda tālākā ceļojuma plānu. Pārvietošanās iespēja ar laivu, kas līdz pat pēdējam brīdim bija izrādījusies tik izdevīga, acīm redzot vairs nebija iespējama, ja vien no dienvidiem jūrā neietecēja kāda upe, pa kuru varētu doties uz augšu. Vispirms tad arī vajadzēja uzmeklēt šādas upes grīvu.
Meklējot varēja arī izpētīt krasta apvidu un atkarībā no tā rakstura izlemt jautājumu par turpmāko maršrutu gadījumā, j.a nekādas upes neatradīs. Tad tālāk būtu jādodas kājām, kas ceļojumu, protams, stipri ierobežotu.
PLĒSĪGĀS UN ZĀLEDĀJAS ĶIRZAKAS
Nākošā dienā visai spēcīgs vējš jūrā bija sacēlis stiprus viļņus, un piekrastes bangu brāzmu šaltis at- šļāca līdz pašai teltij. Šādā laikā braukt nedrošā kuģī nebija iespējams, un ceļotāji nolēma doties ekskursijā nepazīstamās zemes iekšienē, izmantojot gultni, kas šķērsoja mežu.