Makšejevs izrādījās jau še. Viņš steidzās aizdedzināt ugunskuru un sagaidīja biedru vārdiem:
— Ātrāk, ātrāk! Jāglābjas laivā!
Abi skrēja, cik jaudas, ceļā tomēr apstādamies, lai atskatītos. No austrumu ieejas jau izšāvās milzu liesma. Ziemeļu pusē skudru pūznis arī dega vairākās vietās, un no daudzām augšējām atverēm stiepās biezi dūmi. Tomēr dienvidu pusē, kur Makšejevs, satrauktos kukaiņus ieraudzīdams, bija ļoti steidzies, uguns rādījās vāja, un tajā pusē pa visām augšējām ejām skrēja laukā skudras cita aiz citas. Dažas vilka olas vai kūniņas, nolaizdamās ar tām lejā un aiznesdamas sāņus, citas bez jēgas skraidelēja šurp un turp, skrēja pie uguns vai kūpošajām atverēm un krita apdedzinājušās vai apdullušas.
— Mūsu pasākums nav veicies! — Kaštanovs aizrādīja. — Daļa skudrit pagūs izglābties, klīdīs bez patvēruma apkārt un uzbruks mums. Rīt vajadzēs aizvākties tālāk.
— Bet arī patlaban mums jāaizvācas tālāk! — Makšejevs iekliedzās, norādīdams uz kukaiņiem, kas skrēja pa ceļu uz tiltu.
— Vai tik viņas neskrej pēc ūdens, lai dzēstu uguni? — Kaštanovs atjokoja, sākdams skriet blakām biedram.
Nebija šaubu, ka skudras, ieraudzījušas dedzinātājus, dzinās tiem pakaļ. Viņas skrēja ātrāk nekā cilvēki, un attālums starp abām pusēm arvien vairāk samazinājās.
— Es vairs nevaru, sirds neiztur! — aizelsdamies kliedza Kaštanovs, kas pēc saviem gadiem un dzīves veida nevarēja ar Makšejevu ilgi sacensties.
— Apstāsimies un šausim! — Makšejevs ieteica.
Viņi paguva atvilkt elpu, kamēr kukaiņi pienāca piecdesmit soļu attālumā, un tad izšāva. Priekšējie kolonā nokrita, pēdējie apstājās. Viņu bija vairāk nekā desmit, bet aiz tiem attālāk sekoja otrs bars.
Ar pēdējiem spēkiem vajātie atskrēja pie tilta, kad papildinājums ieradās cīņas vietā.
— Velns parauj, kur mūsu laiva? — iesaucās Makšejevs, pirmais pieskrējis pie upes krasta.
— Ko jūs sakāt! Vai tiešām tās nav?
— Nē, tā pazudusi bez pēdām!
— Vai tā bija piesieta?
— Še, es vietu labi ievēroju … Un, lūk, krūmā ari karājas valgs, ar ko tā bija piesietai
— Kas gan laivu atsējis un aizbraucis?
— Varbūt tā pati atraisījās un aizpeldēja pa upīti lejup.
— Bet varbūt to aizdzina skudras.
— Ko nu darīsim?
— Pagaidām dosimies pāri tiltam un tad to izjauksim, — Kaštanovs ieteica. — Vismaz upīte mūs šķirs no vajātājiem.
Abi nevilcinādamies pa tiltiņu, kas zem viņu smaguma ielīka, pārgāja otrajā krastā. Vajatāji jau bija simts soju no upītes.
— Pārvilksim baļķus pie sevis, citādi skudras tos varbūt atkal izzvejos, — Makšejevs ierosināja:
Minūti vēlāk, kad pirmās skudras pieskrēja pie krasta, abi baļķi jau gulēja pie ceļotāju kājām. Dzijā upīte viņus šķīra no sekotājiem, kas samulsuši apstājās pretējā krastā. To bija ap divdesmit, bet uz ceļa bija redzami jauni pastiprinājumi, kas steidzās palīgā. Aiz tiem klajuma vidū kā milzu ugunskurs liesmoja skudru pūznis. Liesmas pacēlās augstu debesīs, un mierīgajā gaisā vijās dūmu mutuļi, veidodami melnu stabu, kas aizstiepās milzīgā augstumā.
— Var iedomāties, ka tas ir vulkānā izvirdums! — Makšejevs iesmējās. — Par visām viltībām mēs galu galā esam labi atmaksājuši.
— Tomēr vēlamos rezultātus neguvām, neiztīrījām no kukaiņiem apvidu, un tagad mums viņu priekšā ar kaunu jāatkāpjas.
— Kā mēs vēl nokļūsim līdz jūrai?
— Iet gar upītes krastu pa mežu nav ko domāt.
— Pa to tik ātri netiksim uz priekšu, bet skudras var aizsteigties priekšā un uzbrukt mūsu biedriem.
— Lūk, ko darīsim! Ja nevar iet — brauksim. No divi baļķiem nav grūti pagatavot plostiņu, bet ūdens panesīs mūs ātrāk nekā pašu kājas.
— Ideja! Bet vispirms jāiztrenkā skudras, lai tās kaut kā netraucētu mūs aizbraukt.
Pielādējuši bises, ceļotāji raidīja skudru barā, kas pulcējās otrā krastā, četrus šāviņus. Vairāk nekā desmit kukaiņu nokrita, daži ievēlās ūdenī, pārējie izklīda. Dažās minūtēs abi tilta koki bija nolaisti ūdenī, steidzīgi sasieti ar krūmos nogrieztām lokanām klūgām, abi ceļotāji uzlēca uz improvizētā plosta un atgrūdās no krasta, pēdējo reizi paskatīdamies uz savu ienaidnieku liesmojošo cietoksni. Straume tos ātri nesa lejup, bet bises noderēja par kārtīm; lai atgrūstos no krasta, kad plosta viens vai otrs gals tam pārāk tuvojās. Dažas skudras kādu laiku skrēja gar upīti, bet straume bija par tām ātrāka, un viņas pamazām atpalika.
Aiz upītes līkuma pretī mežmalai, kur Kaštanovs bija gatavojis savu peldošo ugunssārtu, braucēji priecīgi pārsteigti ieraudzīja savu laivu, kuru straume bija pienesusi pie krasta un kas bija iestrēgusi krūmos.
Plostu pienesa tajā pašā vietā, viņi notvēra bēgli, iesēdās un iegūla airos.
Pusstundu vēlāk viņi laimīgi piebrauca pie savas apmetnes.
JAUNA EKSKURSIJA ZEMES IEKŠIENE
Neveiksme skudru pūžņa sadedzināšanā piespieda ceļotājus nekavējoties atstāt apmetni līča krastā, jo ikvienā ekskursijā zemes iekšienē viņi riskēja sastapties ar saniknotajiem kukaiņiem, kas bija zaudējuši savu mītni un klaiņoja visapkārt. Cīņā ar tiem vajadzētu izlietot visu enerģiju un patronu krājumus, kas vairs nebija pārāk lieli. Un arī pašā apmetnē viņi riskēja ik brīdi sagaidīt skudru uzbrukumu, kas varēja beigties bēdīgi.
Jautājumu, vai turpināt braucienu gar Ķirzaku jūras dienvidu krastiem uz rietumiem vai atgriezties un braukt uz austrumiem, agro brokastu laikā apsprieda ļoti dedzīgi un beidzot nolēma vēl doties uz rietumiem.
Brauca parastā kārtībā tuvu krastam un drīz izkļuva - no līča. Dienvidu krasts arī tālāk gurdināja ar savu vienmuļību. Pavadījuši divas nedēļas juras perioda dzīvnieku un augu pasaulē, mūsu ceļotāji pie tā bija tik pieraduši, ka atzina visu par diezgan vienpusīgu. Tagad viņi vēlējās nokļūt tālāk dienvidos, cerēdami sastapt vēl senāku floru un faunu, izbaudīt jaunus piedzīvojumus un gūt jaunus iespaidus.
Bet šo tālāko ceļu uz dienvidiem norobežoja tuksnesis, un brauciens uz rietumiem vai austrumiem solīja tās pašas juras perioda ainas. Un visi jau sāka domāt par atgriešanos uz ziemeļiem.
Krastā vairākās vietās pamanīja skudras, no kā varēja secināt, ka šī kukaiņu dzimta izplatīta visā Ķirzaku jūras dienvidu piekrastē un tie tiešām ir juras laikmeta dabas valdnieki.
— Laime, ka skudras daļu laika pavada miegā! — Papočkins aizrādīja. — Citādi no tām neglābtos.
— Jā, šie radījumi ir sliktāki par zobentīģeriem un plēsīgajām ķirzakām. Abi pēdējie dzīvnieki mums nav sagādājuši ne simto daļu nepatikšanu un uztraukuma, ko sagādāja skudras, — Makšejevs piekrita.
Pārnakšņoja pludmalē. Nolēma braukt vēl vienu dienu tālāk uz rietumiem un, ja tad neizdosies rast ceļu uz dienvidiem, griezties atpakaļ.
Sī pēdējā diena atnesa vēlamo pārmaiņu. Jūras krasts drīz sāka strauji nosliekties uz dienvidiem, saglabājot agrāko raksturu. Pēc dažu stundu brauciena kļuva
redzams, ka meža zaļā siena drīz beigsies un tālāk sāksies klintis.