— Nē, — aizrādīja Kaštanovs, — svelmainā mākoņa mums nav jābaidās. Šim izvirdumam ir cits, tieši Vezuva tipa raksturs. Patlaban tas izvird nelnus un akmeņus, bet pēc tam droši vien parādīsies lava.
— Mūsu uzkāpšana kalnā, protams, izjukusi.
— Katrā ziņā! Būtu neprāts šādā brīdī līst uz vulkānā.
— Ko mēs darīsim?
— Pasēdēsim še vai turpināsim partraukto miegu, bet tad atgriezīsimies pie jūras.
— Kāpēc ,ne tūlīt?
— Interesanti novērot izvirdumu tik tuvu.
— Bet ja nu uz mums nobirst bumbiņas?
— Šaubos. Mēs atrodamies pašā pakājē, bet tik tālu tās nelido.
— Bet ja mūs skars lava?
— Lava plūst lēni, un no tās mēs arvien varēsim aiziet pat soļos.
— Nu, tādā gadījumā īpaliksim un paskatīsimies īgņas darbā. Viņi sakūra ugunskuru, uzlika tējkannu un ēzdami novēroja vulkānu.
Tas bija pilnīgi paslēpies mākoņos, un pat debess zenitā bija pārvilkusies ar pelēku dūmaku, caur kuru Plutons izskatījās kā sarkans disks bez stariem, mezdams uz vulkānā drūmo apkārtni draudīgu, blāvu gaismu.
Drīz sāka birt sīki, pūderim līdzīgi pelni, vispirms atsevišķām plēnēm, bet pēc tam arvien biezāki un biezāki, tā ka, tēju dzerot, krūzīti vajadzēja apsegt ar plaukstu, lai nesarītos vulkāniskos putekļus. Zāle, niedres un palmu lapas pamazām nomelnēja, bet ūdens strautā atgādināja tinti.
— Labi, ka mēs iedomājāmies iesmelt ūdeni savā skārda traukā, — Makšejevs aizrādīja. — Citādi mēs veselu dienu paliktu bez ūdens. Bet kas tas par troksni?
Tā ka vulkānā dārdi bija pavājinājušies, pērkona grāvienu starplaikā varēja sadzirdēt dobju troksni, kas līdzinājās piekrastes bangu rēkoņai un pakāpeniski pastiprinājās. Ceļotāji nesapratnē saskatījās.
— Vai tik tas nav svelmainais mākonis? — Papočkins uztraukts ievaicājās.
— Ātrāk jāskrien augšā! — Kaštanovs iekliedzās. — Pa strautu gāžas ūdens valnis vai dubļu straume. Šo iespējamību es piemirsu. Paņemsim mantas — un kalnā!
Steidzīgi iztukšoja neizdzertās krūzītes, savāca mantas un bises, un visi traucās augšup pa lavas straumi, rāpdamies pa lavas bluķiem un klupdami, cenzdamies nokļūt pietiekamā augstumā virs strauta gultnes.
Kad viņi beidzot piecdesmit metru augstumā virs apmetnes vietas apstājās atvilkt elpu un atskatījās, viņu skatieniem atklājās aina, kas parādīja, ka steidzīgā bēgšana bijusi savlaicīga. Pa gultni, kas stiepās no vulkānā nogāzes, gāzās satrakota, melna ūdens straume, savos krastos izlauzdama lielus sacietējušās lavas gabalus. Pēc dažām minūtēm briesmīgais, trīs metrus augstais valnis bija aizvēlies līdz tai vietai, kur viņi tikko bija bezrūpīgi dzēruši tēju, un vienā mirklī tā netīrajos viļņos pazuda zaļie krūmi, salīgojās un nogāzās nolauztās vai ar saknēm izrautās palmas, un viss laukums pazuda, it kā nekad nebūtu bijis.
— Veikli strādā! — Papočkins iesaucās. — Mēs laikā aizvācāmies!
Bēgdami ceļotāji bija nokļuvuši augstāk par šo lavas straumi, un no tās vietas, kuru viņi bija aizsnieguši, lejā varēja redzēt kā vienu, tā otru virsotni. Dubļu straume plūda pa labējo virsotni, un tagad visi pagriezās pa kreisi, lai redzētu, kas tur notiek. Pēc dažām minūtēm pa kreisās virsotnes šauro ieleju atvēlās otra dubļu straume, kas virzījās lēnām, jo ūdenim bija piemaisīti pelni un sīki akmeņi, un tas atgādināja šķidru, melnu putru, kuras virpuļos griezās ar saknēm izrautie krūmi un palmu stumbri.
— Tos nes no ezera krastiem, kur mēs bijām vakar! — Papočkins iesaucās.
— Lūk, kur jūsu klusais, idiliskais vientuļnieka patvērums! Ezera vairs nav, viss noslīcināts dubļos, — sacīja Kaštanovs.
— Jā, šejienes vulkāni, izrādās, ļoti nemierīgi kaimiņi! — Gromeko aizrādīja. — Sātans mūs pamieloja ar svelmaino mākoni, bet īgņa — ar dubļiem.
— Un tomēr mēs izglābāmies kā tur, tā še un redzējām baigas un interesantas dabas parādības, — Kaštanovs piebilda.
— Bet tagad mēs esam nogriezti no jūras un mūsu laivām! — iesaucās gluži nomāktais Papočkins. — Paskatieties, pa labi un kreisi brāzmainas straumes, bet aiz mums īgņa, kas var sarīkot vēl kādu mielastu.
Ceļotāji, kas bija paglābušies no dubļu straumēm uz vulkānā klints, tiešām atradās ielenkumā un nevarēja doties pa ieleju lejā uz jūru. Bet aiz viņiem turpināja rūkt vulkāns.
— Ja tagad no augšas vēl atplūdīs lava, mēs būsim starp uguni un ūdeni. Jaukas izredzes! — aizrādīja Gromeko.
— Dub|u straumes drīz noskries, un mēs dosimies uz jūru, pirms lava, ja tāda vispār virzīsies uz šo pusi, mūs aizsniegs.
— Bet tikām mūs izmērcēs līdz kauliem! Nav taču kur patverties! — Papočkins rūca.
Zoologam bija pilnīga taisnība. Jau labu laiku no mākoņiem, kas izplētās ap vulkānu, smidzināja lietus, ko dubļu straumju ielenktie ceļotāji nemaz nebija ievērojuši. Tagad lietus pastiprinājās, un visi sāka skatīties apkārt, lai atrastu kaut kādu aizsegu. Cerēdami uz jauku laiku, kas bija jau turpinājies daudzas dienas, ceļotāji bija devušies ekskursijā vieglos tērpos bez apmetņiem un telts, un tagad ne ar ko nevarēja aizsargāties.
— Man liekas, ka tur augstāk, kur tik daudz lielu lavas bluķu, mēs drīzāk atrastu kādu patvērumu, — sacīja Makšejevs, rādīdams uz nogāzes augstāko jostu.
— Un atrādīsimies vulkanam vēl tuvāk! — Papočkins nopūtās.
— Brīvam cilvēkam brīva griba. Palieciet še lietū, mēs rāpsimies, — Gromeko paziņoja.
Bet zoologs negribēja biedrus pamest, un visi devās pa stāvo lavas straumi augšup. Kā akmeņi, tā apavi bija slapji, iet bija slideni un grūti. Drīz tomēr viņi sasniedza lielu, citu uz cita saveltu lavas bluķu kalnu, kas bija virs vecās lavas izplūdušas jaunākās lavas straumes gals. Šur tur starp bluķiem bija palikušas spraugas, kurās viens cilvēks varēja ērti paslēpties. Visi četri novietojās šajās alās, bet slapjais Ģenerālis ielīda pie Makše- jeva, kas par šo kaimiņu nebija visai apmierināts.
Pietiekami izmirkušie cilvēki, uz nelīdzenajiem akmeņiem neveikli sačokurojušies, pārdzīvoja ne visai patīkamus brīžus un, lai uzturētu labu omu, no savām patvertnēm sasaucās cits ar citu, kad īgņas dārdi mazliet aprima.
Lietus lija bez pārtraukuma. Drīz arī pa lavas straumes virsmu sāka tecēt netīra ūdens strūklas un strautiņi, sagādājot slēpņu meklētājiem jaunas nepatikšanas. Viens ļāva aukstajai dušai sānu, cits muguru. Papočkins, izstiepies garajā un zemajā alā uz vēdera, sajuta zem sevis ūdeni. Viņš izlīda ārpusē un sāka starp bluķiem skraidīt, meklēdams labāku vietu.
Makšejevs, šajā skatā noraudzīdamies, smējās. Viņam kopā ar Ģenerāli bija izdevies iekārtoties mazā lavas alā.
— Tas nav īgņa! — zoologs kliedza, lietū rāpdamies pa lavas gabaliem. — Tās ir velns zina kas: Raudulis, Slapulis, Lietulis.
— Nosauksim viņu par Udenslējēju! — Makšejevs ierosināja.
Bet Papočkins vairs neklausījās. Viņš bija atradis šauru plaisu un ielīda tajā ar galvu pa priekšu. Plaisa tomēr izrādījās pārāk īsa un kājas palika ārā, lietū.
Piepeši gaisu satricināja briesmīgs grāviens. Ceļotājiem likās, ka akmeņi viņus saspiedīs kā peles slazdā. Viņi izskrēja no patvertnēm.
— Zemestrīce! — Gromeko kliedza.
— Vulkāns uzsprāga gaisā un gāžas mums virsū! — Papočkis vaimanāja.