— Vai tiešām svelmainais mākonis! — Kaštanovs nobālis čukstēja.
Aiz lietus un mākoņu aizsega neko nevarēja saredzēt, un pēc pirmā izbīļa mirkļiem visi mazliet nomierinājās. Bet tad ar dobju sprakstoņu viņiem blakām nokrita vīt- ņainām rievām klāta lode galvas lielumā un sāka lietū šņākt, sprēgāt un kūpēt. Visapkārt, pa labi un kreisi, augšā un apakšā, tagad bija krītošo akmeņu triecieni un sprakstoņa.
— Ātrāk patvertnēs! — Makšejevs kliedza. — īgņa šauj ar liela kalibra lādiņiem.
Visi steidzās ielīst savās alās, no kurām, sirdij stingstot, tomēr ieinteresēti novēroja, kā krita un šņāca dažāda lieluma lodes. Citas, atsizdamās pret lavas bluķiem, sašķīda šķembās kā īstas granatas. Toties lietus gāze ātri pārstāja. Pār nogāzi lejup nošalca karsta vēja brāzma, uzplūda sēra un sviluma smaka. Mākoņi sāka izklīst vai pavēlās augstāk. Lodes rima krist. Makšejevs nolēma paskatīties no savas aliņas.
— īgņa pacēlis cepuri un rāda mums savu sarkano mēli! — viņš iekliedzās.
Arī pārējie izlīda un pacēla galvas.
Augšā, melno mākoņu spraugās, brīžiem parādījās vulkānā virsotne, kuras vienā pusē stiepās īsa, ugunīgi sarkana lavas mēle, it kā draudēdama cilvēkiem, kas bija iedrošinājušies traucēt kalna mūžseno vientulību.
— Jā, parādījusies lava! — Kaštanovs paziņoja.
— Stundu pēc stundas arvien grūtāk! Sākumā viņš gribēja noslīcināt mūs dubļos, tad nosist ar lodēm, bet, tā kā tas viss nelīdzēja, tad laidis darbā pēdējo līdzekli un grib apliet mūs ar lavu! — Gromeko jokoja.
— Drosmi, Semjon Semjonovič! Tagad jums pēdējā stundiņa klāt! — Makšejevs smējās.
— Un jums arī! — zoologs atkodās. — Ja briesmas būtu tik lielas, jūs jau pats diegtu latatā kā pirms dubļu straumes.
Taču nebija kurp iet. Abās gultnēs vēl arvien trakoja dubļu straumes, kurām pārkļūt nebija ko iedomāties. Bet augšā sarkanā mēle ātri stiepās garumā, laikiem pazuzdama balta tvaika mutuļos, kas izdalījās tās virspusē.
— īgņa mūs samērcēja, bet tagad izžāvēs! Kad lava pienāks tuvāk, mēs vispirms izžāvēsim savas drēbes, bet pēc tam …
— Bet pēc tam atkal izmirksim, dodoties pāri dubļu straumei, ja vien tajā nenoslīksim, — Papočkins pabeidza Gromeko joku.
Bet, pateicoties no pelniem un mākoņiem attīrītajām debesīm, parādījās Plutons un sāka ātri apžāvēt vulkānā nogāzi. Melnie lavas bluķi kūpēja kā pazemes uguns sakarsēti.
Ceļotāji novilka drēbes un, izgriezuši ūdeni, izžāva tās uz akmeņiem. Gromeko izģērbās pilnīgi kails un, sildīdamies Plutona staros, ieteica biedriem sekot viņa piemēram.
— Bet ja īgņa mūs pamielos ar jaunu lādiņu porciju? Kailiem sēdēt alās nebūs sevišķi tīkami, — Makšejevs aizrādīja.
— Ja jau parādījusies lava, sprādzieni un irdenu vielu izvirdumi parasti mitējas, — Kaštanovs paskaidroja.
— Bet, ja vajadzēs bēgt no lavas, mēs nepagūsirn apģērbties.
Šajā mirklī no vulkānā virsotnes izšāvās balts tvaiku mākonis, un virs kratera malas parādījās uguns siena, kas ātri slīdēja lejup.
— Pirmā lavas straume noplūda ezera ielejā, — Kaštanovs aizrādīja, — bet šī varbūt var nokļūt arī līdz mums.
— Cik ilgā laikā? — pārējie ieinteresējās.
— Varbūt pēc stundas, varbūt vēlāk. Tas atkarīgs no lavas īpašībām. Ja lava smaga un viegli kūstoša, tā ir šķidra un plūst ātri, bet, ja lava viegla, stīgra, bagāta ar kramaini, tā kūst grūti un virzās lēnām.
— Ar kādu lavu mūs pamielo īgņa?
— Līdz šim, cik bija vērojams no vecajām straumēm, tas izvirdis smago lavu. Droši vien tāda tā būs arī šoreiz. Vispār, pēc visu iežu īpašībām, kādus mēs sastapām Plutonijā, tie ir ļoti smagi, bagāti ar oliviem un metāliem, un grūti sagaidīt, ka šejienes vulkāni varētu izvirst vieglu kramaiņu lavu.
— Tātad mums drīzāk jātiek no šejienes projām.
— Jā, bet es ceru, ka, pirms lava nonāks līdz mums, dubļu straumes izsīks un mēs netraucēti pārkļūsim pār vienu vai otru gultni.
Plutons, kuru vairs neaizsedza mākoņi, un karstais vējš, kas pūta no vulkānā, ātri izžāvēja ceļotāju drēbes, tie apģērbās un, gaidīdami izdevību aiziet, turpināja novērot vulkānu. Lavas garās mēles gals jau bija pazudis aiz nogāzes skrausta, acīm redzot noplūzdams bijušā ezera ielejā īgņas rietumu pakājē. Jaunas lavas porcijas, ko izvirda krāteris, daļēji aizplūda pa to pašu ceļu, daļēji vairāk uz ziemeļiem un droši vien veidoja jaunu straumi, kura noplūda pa ziemeļu vai ziemeļrietumu nogāzi. Pēdējā gadījumā tai vajadzēja tecēt novērotāju virzienā. Bet aiz tuvējiem lavas sablīvējumiem viņi nevarēja saskatīt, kurp šī straume virzās.
Netīrā ūdens daudzums abās gultnēs, sevišķi kreisajā, bija mazinājies, un pa tām vairs nevēlās satrakota straume, bet tecēja neliela, netīra upīte, pār kuru varēja arī riskēt pārbrist.
BEZIZEJAS STĀVOKLĪ
Tā pagāja pusstunda. Izvirdums mierīgā gaitā turpinājās, sprādzieni krāterī atskanēja reti un vāji. Bet augstāk nogāzē, virs vietas, kur sēdēja novērotāji, varēja saklausīt čaloņu un dobju troksni, kāds dzirdams uz lielas upes spēcīgas ledus iešanas laikā. Šajā pusē pacēlās milzīgu lavas kluču valnis, acīm redzot vecās lavas straumes plūsma, kas še bija apstājusies.
— Kā liekas, laiks aiziet, — Kaštanovs pieceldamies sacīja, — lava vairs nav tālu.
Visi devās pa nogāzi lejup, uz savu nakts apmetni strauta krastā, brīžiem atgriezdamies un atskatīdamies atpakaļ, turp, kur troksnis arvien pastiprinājās. Tur, virs vecās straumes skrausta, jau parādījās jaunās sākums. Bet tā nepavisam nebija ugunīgi sarkana lavas siena, kā to bija iztēlojušies trīs novērotāji, izņemot Kaštanovu, kas šīs parādības pazina. Šī lavas fronte atgādināja dažāda lieluma melnu bluķu valni, kas virzījās uz priekšu kaut kāda neredzama, bet brīnumaina spēka ietekmē.
Bluķi lēni slīdēja sprakšķēdami un brikšķēdami, stum- damies cits citam virsū. Daži novēlās no skausta, bet to vietā parādījās jauni: citi noripoja diezgan tālu pa nogāzi lejup, atsizdamies pret vecās straumes nelīdzenumiem vai klučiem, kas gulēja uz tās virsmas, un sa- šķeldamies gabalos. No bluķu spraugām laiku pa laikam izšāvās balta tvaika strūklas un mutuļi, vietām uzvijās zilas uguntiņas vai arī parādījās ugunīgi plankumi kā atsevišķas uzgailējošas ogles dziestošā, pelniem klātā ugunskurā. Bet šis ugunskurs virzījās uz priekšu kā milzīgs, rāpojošs briesmonis zem kustīgām melnu zvīņu bruņām, izdvesdams svelmainu elpu un indīgus izgarojumus.
Glābdamies no lavas bluķiem, kas vēlās pa nogāzi, ceļotāji pieskrēja pie labējā kalngala strauta gultnes mazliet augstāk par savu naktsguļas vietu. Tā bija nelīdzena, pauguraina virsma, pa kuru plūda netīras tērces. Daudz nedomādami, ceļotāji droši devās uz priekšu, bet jau ar otro soli iegrima līdz ceļiem lipīgos dubļos. Atskanēja sašutuma pilni saucieni.
— O, velns! Iekūlāmies! Kājas nevar izvilkt, tik stiegrs muklājs! Kā mīkla!
Gromeko, iedams citiem mazliet iepakaļis un seklāk iegrimis, beidzot izvilka kājas no zābakiem, atstādams tos dubļos, bet pēc tam no gultnes malas, nostājies uz cieta lavas gabala, ar pūlēm izvilka arī zābakus. Trīs pārējie stāvēja gluži nevarīgi un nevarēja pat pakustēties ne uz priekšu, ne atpakaļ kā mušas pie lipīgā papīra.
Bet tikām lavas straumes fronte neatlaidīgi virzījās uz priekšu, un vairs nebija tālāk par divsimt metriem. Iegrimušo stāvoklis kļuva traģisks: tuvumā nebija ne baļķa, ne dēļa, pat ne kārts, lai to noliktu dubļos un palīdzētu biedriem atbrīvot kājas.