— īgņai mēs ar Makšejevu ziedojām savus zābakus, bet tas ir daudz jūtamāk. Jums zābaki kājās, bet jūs rūcat! Mums pa melnā tuksneša sakarsētajiem akmeņiem līdz jūrai jāiet bez zābakiem.
— Jums taisnība, esmu labākā stāvoklī, un man jāapklust.
— Bet ko mēs tagad darīsim?
— Ko darīsim? Atliek tikai likties gulēt, ja tik uz šiem cietajiem, nelīdzenajiem akmeņiem var aizmigt.
— Pamēģināsim! Bet vienam no mums pēc kārtas jāstāv sardzē, lai novērotu vulkānu. Tas var palaist vēl kādu joku.
— Cik ilgi gulēsim?
— Cik īgņa atļaus.
— Tas ir maksimums. Bet minimums — līdz gultnē tiktāl apžūs dubļi, lai varētu to pāriet.
Tā arī izdarīja: trīs kaut kā nogūlās uz lavas gabaliem, bet ceturtais palika nomodā, vērodams vulkānā stāvokli un dubļu žūšanu. Neraugoties uz karstumu, kas plūda no lavas straumēm un Plutona stariem, dubļi žuva lēnām, un tikai pēc stundām sešām varēja pa tiem pāriet.
Savākuši mantas, ceļotāji devās pie gultnes un cits aiz cita pēc kārtas laimīgi pārgāja pāri dubļiem. Tad sāka līst pa aizu, rāpdamies no bluķa uz bluķi, no pakāpiena uz pakāpienu, cits citu atbalstīdami, un pēc pusstundas nokļuva uz melnā tuksneša virsmas, kur beidzot atradās drošībā un varēja brīvi elpot.
Papočkins pagriezās pret vulkānu, noņēma cepuri, palocījās un sacīja:
— Ardievu uz visiem laikiem, vecais īgņa! Paldies par tavu pacienājumu un uzmanību pret mums!
Visi pasmaidīja. Kaštanovs iesaucās:
— Eh, būtu man zābaki, es no šejienes neaizietu!
— Ko jūs še darītu?
— Pa melno tuksnesi var doties tālāk uz dienvidiem un palūkoties, kas atrodas aiz vulkānā.
— Tas pats tuksnesis! Tas redzams arī no šejienes.
— Mums trūkst ne tikai zābaku, bet arī pārtikas, — aizrādīja Makšejevs.
— Un gandrīz nemaz nav ūdens! — piebilda Gromeko, ielūkojies skārda traukā.
— Jums taisnība. Jāsteidzas uz jūru. Šie melnie tuksneša akmeņi tomēr briesmīgi sakarsēti. Man tāda sajūta, it kā es stāvētu uz karstas plīts. Bet biezās zeķes, skraidot pa lavu, gandrīz noplīsušas.
' — Vajadzēs saplēst mūsu kreklus un tajos aptīt kājas, — Makšejevs ierosināja. — Kailām kājām nav iespējams paiet.
Šīs sarunas laikā kā viņš, ta Kaštanovs lēkāja no vienas kājas uz otru, lai tās atdzesētu. Tagad viņi novilka kreklus, aptina ap kājām, apsēia ar bikšu siksnām un, pēdējo reizi paskatījušies uz melnos dūmos tīto vulkānu, sāka naski sojot uz ziemeļiem. Iet biia viegli: tuksneša virsma bija pilnīgi gluda, vietām to veidoja zaļgani melna vecās lavas kailā, vāji nolīdzinātā masa, vietām tā bija nobārstīta ar sīkām šķembām. Tāpat kā tuksnesī Sātana vulkānā apkārtnē, arī še nebija nekādu argūia pazīmju. Melnais līdzenums izplētās līdz apvārsnim. Virs tā skaidra debess un zenitā iesarkanais Plutons, pārpludinot šo līdzenumu ar saviem stariem, kas tā atspulgoja pret gludo virsmu, ka tā dzirkstīia miljoniem zaļās uguntiņās. Ceļiniekiem vajadzēja aizsegt vai vismaz piemiegt acis, lai šī gaismas un mirdzuma masa tās nepārpūlētu.
Viņi devās uz ziemeļaustrumiem, lai izietu uz strauta lejasteci, kur vienīgi varēja atrast izdevīgu vietu nokāpt no augstienes. Pēc trim stundām viņi tuvojās krauias malai un sāka uzmeklēt piemērotu aizu. Ieleju, kas vēl vakar bija biiusi zaļa oāze, dubļu straume biia pilnīoi nopostījusi. Kokus straume bija izgāzusi, krūmus izrāvusi un aiznesusi, zālāiu klāja dubli. Tikai kaut kur krauias piekāiē bija patvērušies zaļumu kumšķi. Redzēdami šo nožēlojamo postīiumu ainavu, ceļotāji atcerējās, ka biia gatavojušies atoakaļ- celā ieleias leiasgalā medīt iguanodonus.
— Tie droši vien aizbēguši uz jūru.
— Vai arī gājuši bojā dublos.
šis minēiums attaisnoiās. Mazliet tālāk celinieki ievēroia, ka virs ieleias riņķoja nterodaktili kā vārnas virs maitas. Pipaāiuši tuvāk, vini ieraudzīta, ka ieleias dibenā notiek asiņainas dzīres.
No dubļiem kā lieli pauguri izspiedās vairāku iguanodonu līķi, uz kuriem tupēja desmitiem lidojošo ķirzaku. Ar saviem asajiem knābjiem tās plēsa gāju un iekšas, ķildojās un kāvās, cita citu aizdzīdamas, pacēlās gaisā un atkal nolaidās. Spiedzieni un kurkstoņa ne mirkli nerima.
— Lūk, kur mūsu medījumi! — ieraudzīdams šo pretīgo skatu, Gromeko noteica.
— Ko mēs tagad darīsim?
— Mēs varam nošaut pterodaktilu, — Makšejevs ieteica,
— Pēc tam kad tie sarijušies maitas? Ļoti pateicos!
— Bet mēs taču tos jau nogaršojām.
— Nezinādami, ka tie pārtiek no maitām. Un ēdām tāpēc, ka citas ga]as nebija, kad mūs aplaupīja skudras.
— Bet arī tagad mums nav gaļas.
— Laivās ir kaltētas zivis, un upītes grīvā sazvejosim svaigas.
— Jūs aizmirstat, ka upītes vairs nav, — Kaštanovs aizrādīja. — Un arī viss līcis droši vien pilns dubļiem, ko atnesa straume, tā ka zivis vai nu nosmaka, vai aizgāja tālāk jūrā.
— Baidos, ka mums nebūs arī dzeramā ūdens, — piebilda Gromeko.
— Pareizi, jo nav taču upītes.
— Bet es baiļojos, vai nav biezoknī gājušas bojā arī mūsu paslēptās mantas. Tās atradās netālu no upītes un nedaudz augstāk par tās līmeni. Ja dubļu straume ielejas lejasgalā būs bijusi tikpat brāzmaina kā augstāk, tā varēja visu aiznest jūrā vai arī labākā gadījumā applūdināt ar dubļiem.
Šis Makšejeva paziņojums visus stipri uztrauca, un, pterodaktiļus aizmirsuši, viņi steidzās tālāk. Papočkins tomēr paguva šo pterodaktiļu mielastu nofotografēt.
Netālu no ielejas mutes viņi atrada stāvu un šauru gravu, pa kuru izdevās nokļūt lejā. Visiem gribējās skriet, lai drīzāk sasniegtu jūru. Bet tas nebija iespējams. Visur kaut arī plānā kārtā pārplūdušie dubļi vēl nebija sažuvuši, un kājas stiga vai lipa ik uz soļa. Jau no tālienes varēja redzēt, ka dubļu straume grīvā krietni pastrādājusi. Upīte lejastecē bija plūdusi pa šauru koridoru starp kosu un paparžu sienām. Tagad tur bija attīrīta plata stiga, bet izgāztie koki pārklāti ar dubļiem.
Bet arī ārpus joslas, pa kuru bija gāzusies galvenā ūdens masa, straume nebija slinkojusi: visu mežu ielejas mutē bija pārplūdinājis netīrs ūdens, visur atstājot aiz sevis biezu dubļu kārtu.
Stigdami šajos dubļos, ceļinieki beidzot nokļuva līdz līča krastam un pārsteigumā iekliedzās. Tīrā, zilā ūdens vietā viņu priekšā izplētās brūnas samazgas, kuru virspusē peldēja lapas, zari, krūmi, veseli koku stumbri, ko straume bija izmetusi jūrā. Makšejevs un Gromeko ieskrēja biezoknī, kur bija paslēptas laivas un mantas, gandrīz pārliecināti, ka viss aiznests, jo postījumu pēdas bija redzamas visur, un pat pludmali upītes tuvumā klāja dubļu kārta.
— Urā! — atskanēja viņu sauciens. — Viss vesels! Nāciet palīgā!
Mantas bija saglabājušās tāpēc, ka tās bija saliktas laivās, bet laivas .savukārt apsegtas ar telti un plostu un bez tam cieši piesietas pie kokiem. Ceļotāji brīvi atelpoja un sāka laivas atrakt, lai tās kopā ar mantām nogādātu jūras krastā, kur attālāk no upītes grīvas pagadījās dubļu neskarts laukumiņš. Bet, tā kā upīte bija izsīkusi, vajadzēja no šī stūrīša, kas izvirduma priekšvakarā visus tā bija apbūris, pazust. Turpināt braucienu uz rietumiem bija riskanti, jo šajā virzienā jūras krastu veidoja kailās, plakanās augstienes — melnā tuksneša klintis, un nebija cerības atrast saldūdeni.