— Tas maz ticams, jo viņi zināja, pa kādu upīti mēs aizbraucām, bet tajā mēs taču nevarējām nesastapties, — Kaštanovs piebilda.
— Es domāju, ka jurtā atradīsies mīklas atminējums, — noteica Makšejevs. — Bet vispirms apiesim visu pakalnu un palūkosim, vai nav kaut kādu pēdu, kuras mēs nejauši varētu samīdīt.
Ragavas atstājuši, visi četri apstaigāja pakalnu, rūpīgi pārbaudīdami sniega virsmu. Tomēr nekādas, ne svaigas, ne vecas pēdas uz šīs virsmas nebija atrodamas, un varēja apgalvot, ka kopš tā laika, kad sniegs apklāja zemi, neviens pakalnā nebija ne uzkāpis, ne no tā nokāpis.
PAMESTAJĀ JURTĀ
Jurtas filca durvis, kas atradās pret dienvidiem, bija aizvērtas un no ārpuses aizsietas: tātad jurta bija tukša. Filcu pacēluši, ceļotāji iegāja iekšā. Jurta šķita apdzīvota. Pie dibensienas bija sakrautas ekspedicijas kastes ar instrumentiem, kolekcijām un vērtīgākajām lietām. Karājās biedru bises, patronu somas, bet pie sānu sienām bija savīstīti viņu guļammaisi. Jurtas vidū melnēja ugunskura vieta, un uz trijkāja stāvēja pat tējkanna. Blakām gulēja malka un žagari. Viss liecināja, it kā biedri izgājuši uz īsu brīdi.
Redzēdami visas šīs pazīmes, ienācēju satraukums auga. Viņu biedri nebija aizgājuši ne medībās, ne ekskursijā, jo kā bises, tā guļammaisi atradās jurtā. Bija jādomā, ka kaut kur jurtas tuvumā, piemēram, pie ledus pagraba vai tundrā, tiem pēkšņi uzbrukuši kādi ienaidnieki — plēsīgi zvēri vai cilvēki. Bet suņi, zaudējuši saimniekus un bada mocīti, gājuši bojā vai izklīduši. Ja viņiem bija uzbrucis kāds pūlis, kāpēc tas neizlaupīja jurtu?
Priekšmetu rūpīgāka apskate atklāja, ka tējkannu, bises un vispār visas lietas sedz putekļu kārta. Makšejevs pacēla tējkannas vāciņu: tējas paliekas tās dibenā klāja biezs pelējums. Kļuva skaidrs, ka cilvēki jau sen pametuši jurtu.
— Kas tas tāds? — iejautājās Kaštanovs, norādīdams uz savādu koka priekšmetu, kas stāvēja uz kādas kastes, kuru iepriekš nebija ievērojuši.
Visi apstāja kasti. Uz tās bija nolikts no koka ļoti rupji izgriezts mamuta tēliņš. Figuru klāja brūnas ziedes un tauku kārta, tā ka bija pat pretīgi tam pieskarties.
— Vai tik Igolkins aiz garlaicības nav sācis nodarboties ar tēlniecību? — Papočkins ieminējās.
— Nē! — atbildēja Makšejevs. — Tas, bez šaubām, ir elks. Upurējot tas noziests ar nonāvēto dzīvnieku asinīm un taukiem. Mūsu biedri to kaut kur atraduši.
— Jā, salīdzinot šo atradumu ar pēdām smiltīs, nav šaubu, ka še dzīvo kaut kādi pirmatnēji cilvēki, — piebilda Kaštanovs.
— Viņi mūsu biedrus nogalinājuši vai aizveduši līdzi! — Gromeko iesaucās.
— Kāpēc tie nav nolaupījuši mantas?
Makšejevs paņēma figuru, lai apskatītu tuvāk. Visiem
par pārsteigumu zem tās atradās divas rūpīgi salocītas zīmītes. Kaštanovs steidzīgi tās atlocīja un sāka skaļi lasīt.
Pirmā zīmīte bija rakstīta 25. septembrī:
Paziņoju, kā mēs atrodamies tundrā negaidīti parādījušos mežoņu gūstā. Viņi mūs pārsteidza neapbruņotus pirms divi nedēļām ledus pagrabā, kur pārbaudījām noliktavu, un aizveda sev līdzi mežā. Jurtu un noliktavu tie neaizskāra, bet neļāva mums neko ņemt līdzi. Suņi mums sekoja. Mums nedara pāri, ēdina un pat godā, droši vien noturot mūs par burvjiem vai dieviem, bet neatbrīvo, stingri apsargā un atņēma mums zābakus un gandrīz visu apģērbu. Paši staigā pilnīgi kaili, dzīvo kāršu un ādu teltīs, uguni nepazīst, ēd jēlu gaļu. Viņiem ir tikai kaula un koka ieroči — šķēpi, bultas un naži. Ordā pāri par simts cilvēku, pārsvarā sievietes. Medī vīrieši un sievietes. Vīriešu maz, tie ir vārgi, bet sievietes liela auguma un spēcīgas. To ķermenis klāts diezgan bieziem matiem, un tie vispār līdzīgi lieliem pērtiķiem (bez astes), bet runā. Viņu valodu ari mēs jau iemācījāmies saprast. Tāpēc mēs uzzinājām, ka mūsu jurtu viņi tur par kaut ko līdzīgu dievu mājoklim un dodas turp pielūgt. Mēs to izmantojām, lai nosūtītu šo zīmīti kā upuri dievam. Viņi apsolījās to nolikt jurtā. Mūs aizveda uz dienvidaustrumiem, lejup pa upi, pār kuru mēs ar ļums gājām pēc nonāvētā mamuta, kilometrus 50—60 no jurtas. Atvediet mums siltus apģērbus, sērkociņus un tabaku. Vasaru pavadījām labi, noliktavā daudz pārtikas.
Borovojs, Igolkins.
Otrā zīmīte bija no 2. novembra.
Iestājies sals, un bieži snieg. Mežoņi pošas doties tālāk uz dienvidiem, kur siltāks. Mēs paši izmantojam uguni, uz kuras cepam gaļu un pie kuras sildāmies. Bet mežoņi uguni bīstas un sāka mūs vēl vairāk godināt. Gūstā, mūs tur ealvenām kārtām sievietes, kurām mēs patīkam, jo esam skaistāki un spēcīgāki par viņu cilts vīriešiem. Vīrieši labprāt palīdzēs mūs atbrīvot. Nosūtām pēdējo zīmīti, jo mežoņi jurtu vairs neapmeklēs. Bet ceļā uz dienvidiem, droši vien gar to pašu upīti, atstāsim zīmīti katrā nakts apmetnē vai pa ceļam, uzspraužot tās uz krūmiem, lai jūs varētu mūs izsekot. Ja mums neizdosies atbrīvoties ar viltu, vīriešiem palīdzot, tad par savu tuvošanos ziņojiet ar šāvieniem. Uzbrū- ciet atklāti, zalvēm šaudami gaisā, lai mežoņus pārsteigtu un piespiestu padoties mūsu gribai. Sliktākā Padijumā nonāvējiet dažas sievietes. Mēs neesam izmisuši, nebaiļojamies, tikai ciešam no aukstuma un vienmuļīgās gaļas barības. Bažījamies par jums, kāpēc neatgriežaties, vai jūsu ceļojums veicies?
Borovojs, Igolkins.
— Viņi dzīvi! — Gromeko iesaucās.
— Mums jāsteidzas biedrus glābt. Viņi taču atrodas gūstā jau gandrīz trīs mēnešus. Šodien 5. decembris, — Gromeko piebilda, ieskatījies savā dienasgrāmatā.
— Viņi raksta, ka mežoņi še nav neko aiztikuši, —• sacīja Makšeievs. — Tātad nartām un slēpēm jābūt ledus pagrabā kopā ar pārtikas krājumiem. Tūlīt jāatrok eja uz noliktavu un jāsāk gatavoties ceļam.
— Jā, liekas, ka jurtā viss kārtībā. Varbūt arī noliktava vesela, ja tik durvis nav palikušas vaļā un suņi pārtiku nav izvazājuši, —- Papočkins piebilda.
Pēc grūtā ceļa sniegā, naktsguļas plānajā teltī un vienīgi gaļas un īsausiņu barības siltā jurta un dažādo konservu krājumi .radīja ceļotājos daudz tīkamāku labsajūtu. Viņi nolēma dažas dienas atpūsties, tikām sagatavojoties jaunajam ceļojumam, kas varēja ieilgt vairākas nedēļas atkarībā no tā, cik tālu pirmatnējie cilvēki būs aizklaiņojuši.
Visu pakalnu ap jurtu klāja diezgan biezs sniegs. Noliktavās nekas nebija aizskarts, un nartas un slēpes tūlīt izņēma pārbaudīt un izlabot. Lielajai noliktavai bija pierīkotas īstas, blīvas durvis, tāpēc plēsoņi nebija neko izvazājuši, neraugoties uz to, ka cilvēki un suņi bija projām. Rūpīgie vientuļnieki bija sagatavojuši ziemai daudz žāvētas gaļas, kas patlaban visai noderēja, jo novērsa nepieciešamību zaudēt laiku medījot.
Mazliet tālāk pakalnā atradās Borovoja ierīkotā meteoroloģiskā būdiņa. Instrumenti bija kārtībā. Jurtā atrada meteoroloģisko žurnālu, no kura varēja spriest par klimatu tundrā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā.
Nolēma ņemt jurtu līdz, bet visas liekās mantas novietot noliktavā, to aizslēgt un ieeju aizbērt ar sniegu, lai pilnīgi noslēptu no nelūgtiem viesiem.
Saskaņā ar šo lēmumu ceļojumam sagatavoja divas nartas, sešus pārus slēpju, pārtiku vienam mēnesim, siltus apģērbus un guļammaisus. Paņēma arī zināmu daudzumu cukura, konfekšu, nažus, adatas, diegu, krelles un gredzenus dāvanām mežoņiem gadījumā, ja tie gūstekņus izdotu labprātīgi. Katram gadījumam paņēma līdz arī spirtu un konjaku, ja rastos vajadzība piedzirdīt sardzi.