Sasnieguši mežā atstātās mantas, ceļotāji devās atpakaļceļā uz ziemeļiem. Nartas vajadzēja vilkt pa šauru, nobirušām lapām klātu taciņu.
Attālinoties no nometnes, Igolkins brīžiem griezīgi iesvilpās. Pie šī signālā viņš bija pieradinājis suņus. Tie visu laiku bija uzturējušies ap ordu un paklausīja šim svilpienam. Igolkins bija barojis tos ar atkritumiem, bet suņi bija kļuvuši stipri mežonīgi, tā kā pirmatnējie cilvēki baidījās un nelaida tos pie teltīm. Daļa suņu bija gājuši bojā cīņā ar dažādiem plēsīgiem zvēriem, pārējie tagad bija aizgājuši līdzi ordai medībās, un uz matroža svilpienu atskrēja tikai pieci nometnes tuvumā palikušie. Viņi zināmā atstatumā sekoja nartām, bet rokās nedevās un pret Ģenerāli, kas pie tiem pieskrēja, ņirdza zobus. Suņus vajadzēja vairākas dienas pieradināt ar barību, lai dabūtu aizjūgu kaut vienai nartai.
Nosoļojuši divpadsmit stundas un veikuši ap piecdesmit kilometru, ceļotāji beidzot apmetās naktsguļā, pārliecināti, ka viņus vairs nepanāks.
PIRMATNĒJO CILVĒKU UZBRUKUMS
Naktsguļai apstājās liela meža klajumā. Jurtu katram gadījumam uzstādīja klajuma vidū, lai neviens nevarētu no krūmiem negaidīti uzbrukt. Apsargāja pēc kārtas. Bez tam arī suņi acīm redzot bija pazinuši jurtu un apgūlās netālu sniegā. Pie pašas jurtas Ģenerālis viņus nepielaida.
Kaštanova sardzes laikā Ģenerālis sāka ausīties, ņurdēt, bet tad sāka nepārtraukti riet. Kaštanovs ievēroja, ka krūmi visapkārt klajumam viegli kustas un brikšķ. Viņš klusi pamodināja biedrus, kas ar bisēm rokās pielēca kājās.
Pārliecinājušies, ka negaidīts uzbrukums nav izdevies, pirmatnējie cilvēki iznāca no meža, nostājās ap visu klajumu un tagad sāka lēni un nedroši virzīties uz jurtu. Tās bija šķēpiem bruņojušās sievietes, kas zobos turēja arī nažus. Aiz viņām bija redzamas meitenes ar bultām. Bet laist ieročus darbā tās neiedrošinājās: acīm redzot viņas cerēja sagūstīt burvjus kailām rokām, kā pirmo reizi, lai tos piespiestu atgriezties nometnē. Tāpēc Igolkins atturēja biedrus no tūlītējas šaušanas, gribēdams ar ordu aprunāties, tomēr ieteica katram gadījumam apmainīt visās bisēs vienā stobrā lodi pret patronu ar sīkām skrotīm.
— Ar skrotīm pa kājām viņām pietiks, — viņš aizrādīja. — Bet, ja par brīnumu tas nelīdzēs, pamēģināsim ar lodēm.
Kad sievietes bija pienākušas soļu trīsdesmit attālumā, Igolkins pavicināja roku un uzkliedza:
— Stāviet, klausieties! Es jums aizliedzu mums sekot. Jūs nepaklausījāt. Mūsu ugunīgās bultas ir .sagatavotas, un, kas iedrošināsies pienākt tuvāk, to tās iznīcinās! Ejiet atpakaļ!
Apstājušās mežones noklausījās matroža vārdus un sāka apspriesties. Tad viena sieviete kaut ko uzkliedza, bet pārējās piekrizdamas pavēcināja ar rokām.
— Viņas aicina mūs abus atgriezties pie viņām, orda nevarot bez mums dzīvot. Bet pārējie lai ejot projām, — Igolkins pārtulkoja, bet tad atkal atkliedza:
— Burvji nevar ilgi dzīvot pie cilvēkiem. Mēs aizejam pavadīt ziemu savās teltīs uz lielajiem ledājiem, bet pavasarī atgriezīsimies. Aizejiet ātrāk!
Daļa sieviešu tomēr pavirzījās dažus soļus uz priekšu, bet viena no ieroču nesējām jaunības pārgalvībā strauji raidīja bultu, kas aizlidoja gar Kaštanova labo ausi un ieurbās jurtā.
— Nu, neko darīt, jāšauj, kamēr tās nav atguvušas drosmi, — Borovojs iesaucās. — Skrotis pa kājām dažādās apļa vietās, kur tās stāv vairāk pūli! Viens, divi, trīs!
Nodārdēja seši šāvieni, un atbildei dažādās sieviešu loka daļās atskanēja kliedzieni un ievainoto vaidi. Pagriezušās apkārt, visas traucās skriet uz mežu. Daudzas kliboja, atstādamas sniegā asins lāses. Meitene, kas bija raidījusi uz Kaštanovu bultu, pēc dažiem soļiem pakrita un palika nekustīgi guļot.
— Ko tālāk darīt? — Gromeko iejautājās, kad pēdējās bēgles bija pazudušas krūmos. — Gaidīt jaunu uzbrukumu vai arī viņas vairs neiedrošināsies?
— Es domāju, ka viņām pietiks, — Igolkins aizrādīja. — Katram gadījumam ieiesim jurtā, lai kāda nerātnas meitenes bulta mūs netrāpa.
Šī piesardzība izrādījās lieka. Sievietes vaimanādamas attālinājās arvien tālāk, un drīz viss apklusa. Suņi mitējās riet, aizskrēja pie nokritušās meitenes un kāri laizīja siltās asinis, kas sūcās no brūces. Igolkins un aiz viņa arī pārējie tāpat aizsteidzās turp, lai aizdzītu projām atjaucētos suņus.
Nokritušo apskatīdami, ceļotāji ieraudzīja, ka tai ir tikai viens ievainojums labajā gurnā, bet tas tomēr stipri asiņo.
— Savādi, sīkā skrots nevarēja radīt tik lielu brūci, — Papočkins aizrādīja.
— Kāds no mums kļūdīdamies izšāvis ar lodi pielādēto stobru.
— Es tēmēju uz viņu! — Kaštanovs atzinās.
— Nabadzīte dzīva, — sacīja Gromeko, gulētāju izmeklējis. — Aiz izbailēm un sāpēm viņa tikai zaudējusi samaņu. Lode izgājusi caur kājas mīkstumu, kaulu neskardama, bet krietni saplosījusi muskuļus.
— Ko mēs ar viņu iesāksim? Pārējās taču aizbēgušas.
— Vajadzēs to ņemt līdzi kā gūstekni. Bet, kad atlabosies, atlaidīsim brīvībā.
— Atlaist! — Papočkins uztraucās. — Nekādā gadījumā! Mēs viņu nogādāsim uz «Polārās zvaigznes» kā pērtiķiem tuva pirmatnējā cilvēka lielisku eksemplāru. Kāds gan tas būs ieguvums antropoloģijai!
Gromeko iegāja jurtā pēc pārsējiem, apturēja asinis un pārsēja brūci. Šīs operācijās laikā meitene atvēra acis, ieraudzīja sevi burvju ielenktu un sāka bailēs trīcēt.
Viņa bija neliela auguma, bet slaida, vēl neieguvusi . ne masivas formas, ne spēcīgus muskuļus kā pieaugušās sievietes. Viņas ķermeni mugurpusē klāja īsi, bet visai biezi, melni mati. Uz sejas, plaukstām un pēdu apakšām matu nebija. Galvu sedza ne visai gari, mazliet cirtaini mati. Kājas pēda bija it kā starploceklis starp cilvēka un pērtiķa pēdu, ar stipri attīstītiem pirkstiem un tālu no pārējiem stāvošu lielo pirkstu.
Ielūkojies meitenes sejā, Borovojs iesaucās:
— Tā taču ir mana draudzene Katu!
— Vai tad jūs tās atšķīrāt citu no citas? — Kaštanovs apvaicājās. — Cik es ievēroju, viņas visas ir pilnīgi līdzīgas.
— Tas tikai ar pirmo skatienu, bet, ja ielūkojas, tad ir starpība, un mēs daudzus pazinām pēc vārdiem, sevišķi pusaudžus un bērnus. Katu man bieži atnesa gaļu, saknes un vispār pēc viņas ieskata gardus kumosiņus, ar to pierādīdama savu labvēlību.
— Tāpēc arī viņa iedrošinājās raidīt bultu uz vienu no tās mīļā nolaupītājiem! — Makšejevs iesmējās.
— Jā, četrus centimetrus pa kreisi, un es būtu zaudējis aci, — Kaštanovs piebilda.
Pēc pārsējuma Katu gribēja ienest jurtā, bet viņa sāka rauties no rokām un spiegt, kaut ko kliegdama. Igolkins saprata, ka viņa lūdz atstāt to nomirt tepat, bet nenest teltī apēst.
— Kāpēc apēst? — Gromeko brīnījās. — Vai tad viņi ir cilvēkēdāji?
— Jā, medībās vai kautiņā nogalinātos vai smagi ievainotos viņi mierīgi apēd.
— Tad jūs viņu apmieriniet, sakiet, ka mēs to neēdīsim, bet nesīsim teltī gulēt. Bet, kad viņa atlabosies, atlaidīsim pie savējiem.