Matrozis ar pūlēm viņu pārliecināja, bet Borovojs satvēra tās roku, pēc kam viņa nomierinājās un ļāvās aiznest. Jurtā viņu novietoja gultā, kur tā drīz aizmiga, Borovoja roku neatlaizdama.
Tā kā nakts atpūtai paredzētais laiks jau beidzās, sāka posties ceļam. Iekūra uguni, uzvārīja tēju un sāka brokastot. Igolkins, kas bija izgājis no jurtas piepildīt tējkannu ar sniegu, ievēroja, ka mežmalā vēl klaiņo suņi, kas acīm redzot bija aizskrējuši līdzi pirmatnējiem cilvēkiem un tagad tos pametuši. Iespējams, ka jurtas izskats viņiem atgādināja gardo jukolu, ar ko tos kaut kad baroja, un tie sāka atcerēties savus saimniekus. Uz matroža svilpienu sapulcējās vēl divpadsmit suņu, tā ka, pieskaitot Ģenerāli un pirmos piecus suņus, kas jau bija pievienojušies ceļotājiem, kaut kā varēja aizjūgt visas trīs nartas.
— Ar ko mēs viņus barosim? — Igolkins apvaicājās. — Noturēt tos pie jurtas un pieradināt var tikai ar barību.
— Mums bija paņemta pārtika mēnesim, — Gromeko aizrādīja. — Pēc septiņām astoņām dienām sasniegsim pakalnu. Tātad ir šķiņķu krājums, ko varam sadalīt suņiem.
— Daudz tiem dot nevar! — Borovojs piebilda. — Viņi skries aiz mums cerībā dabūt pusdienas un vakariņas.
Pēc brokastīm suņiem iedeva atliekas, kaulus un gabaliņu gaļas, bet tad sāka kravāties. Vienās nartās uz filca virs jurtas kārtīm novietoja Katu, bet otrajā — visu, pārējo. Sniegs jau ļāva izlietot slēpes, tā ka, neraugoties uz palielināto kravu, varēja virzīties ātrāk nekā iepriekšējā dienā. Kad brauciens sakustējās un Katu ieraudzīja, ka viņu neved vis virzienā, kur atradās viņas ordas nometne, bet pretējā, viņa iekliedzās, izlēca no nartas un metās bēgt, bet pēc dažiem soļiem pakrita. Kad pienāca pie viņas un gribēja uzcelt uz nartas, tā sāka pretoties, sita dūrēm un mēģināja iekost.
No Igolkina paskaidrojuma viņa acīm redzot bija sapratusi, ka viņu aizvedīs atpakaļ nometnē un tur atlaidīs, bet burvji turpretim gribēja aizvest sev līdz uz lielajiem ledājiem. Vajadzēja sasiet viņai rokas un piesiet pie nartas, lai novērstu jaunus mēģinājumus aizbēgt. Nabaga Katu bailēs trīcēja un šņukstēja, pilnīgi pārliecināta, ka no apēšanas neizvairīsies.
Tās dienas pēcpusdienā jau pārgāja uz upītes gultni, kur sniega sega bija plānāka un vēju sablīvēta, tā ka nartas un slēpes iegrima mazāk nekā uz meža takas.
Naktsguļā apmetoties, sardzē stāvēja pēc kārtas, bet viss bija mierīgi. Katu visu dienu atteicās no barības, un nakti viņu vajadzēja atstāt sasietu sarga uzraudzībā. Redzēdama spožos nažus, ar kuriem baltie burvji pus
dienās un vakariņās grieza šķiņķus, viņa visa drebēja un šausmās vēroja roku kustības, acīm redzot gaidīdama, ka tūlīt tūlīt pienāks viņas kārta un to sagriezīs.
Tā turpinājās ceļojums uz ziemeļiem, un brauciena astotajā dienā ceļotāji iznāca tundrā, bet ap pusdienu sasniedza pakalnu. Katu pamazām samierinājās ar savu likteni, pierada pie burvjiem un sāka pieņemt nevārītu barību. Ēst kaut ko vārītu vai ceptu viņa riebumā atteicās. Ceļojuma trešajā dienā viņai atraisīja rokas, bet piektajā dienā arī kājas, kad tā bija apsolījusies nebēgt.
DZĪVE GŪSTā
Ceļojuma laikā Igolkins un Borovojs pamazām pastāstīja par savu dzīvi pie pirmatnējiem cilvēkiem, bet Kaštanovs viņu stāstu pierakstīja.
Kad ekspedicija bija aizgājusi uz dienvidiem, jurtā palikušie Igolkins un Borovojs bija sākuši uzstādīt meteoroloģisko būdiņu instrumentu novietnei un pagatavot ciešas durvis noliktavai — ledus pagrabam, lai to pasargātu no saviem suņiem un citiem plēsoņiem. Šo darbu pabeiguši, viņi sāka pakalna ledū cirst jaunu galeriju nogāzes piekājē, lai suņi varētu patverties no karstuma, kas pakāpeniski palielinājās un piespieda viņus doties uz ledus malieni, kas pamazām atkāpās uz ziemeļiem. Kamēr nebija pabeigti šie steidzamie darbi, medībās, lai papildinātu pārtikas krājumus, devās reti, bet pēc tam sāka medīt katru dienu, uzkrājot gaļu ziemai — kaltētā veidā suņiem, bet žāvētu cilvēkiem. Atgriežoties nartā no meža, arvien pārveda arī malku, tā ka pamazām uzkrājās malkas rezerve sala mēnešiem.
Medībās sastapa mamutus, degunradžus, pirmatnējos un muskusa vēršus, milzīgos ziemeļbriežus. Upītē un tundrā bija zivis, pīles un citi putni, no kuriem galvenokārt arī pārtika. Lielo dzīvnieku gaļu kaltēja un žāvēja. Darba bija pārpārim, un aiz rūpēm bieži vien neizgulējās.
Pirmaja laikā pēc biedru aizbraukšanas uz dienvidiem dabas apstākļi arvien vairāk uzlabojās, mākoņu sega pavērās arvien biežāk, un Plutons spīdēja vairākas stundas no vietas, tā ka temperatūra cēlās līdz 20° ēnā, un tundrā iestājās pilnīga vasara. Bet ar augusta otro pusi sākās pagrieziens pret rudeni, Plutons biežāk aizslēpās mākoņos, brīžiem lija lietus, pēc kura tundrā sacēlās migla.
Temperatūra pakāpeniski pazeminājās, un septembra sākumā, dažreiz pūšot stipram ziemeļu vējam, nokrita līdz nullei. Lapas sāka dzeltēt, un septembra otrajā pusē visa tundra jau bija zaudējusi vasaras zaļo tērpu, kļuvusi kaila, nobrūnēja. Retumis uzkrita sniegs.
Gatavojoties ziemai, Igolkins un Borovojs pārbaudīja visus pārtikas krājumus, konservus un mantas noliktavā un daļu pārnesa jurtā. Viņi ar to nodarbojās jau otro dienu, un, tikko bija aizslēguši noliktavu, posdamies ēst pusdienas, kad pēkšņi viņiem uzbruka mežoņi, kas bija piezagušies no pakalna otrās puses. Borovojam un Ig*ol- kiinam, kas nebija iedomājušies iespējamību, ka Plutonijā varētu atrasties cilvēki, nebija klāt citu ieroču kā tikai naži. Uzbrucēji toties bija bruņojušies šķēpiem, nažiem un bultām, tā ka pretoties nebija iespējams. Bet, apskatījuši baltos cilvēkus, jurtu un meteoroloģisko būdiņu, pirmatnējie cilvēki izturējās pret neredzētajiem atnācējiem ar cieņu un aizveda tos uz savu nometni.
Pēdējā izrādījās netālu — kilometru desmit no jurtas, sīkaudzes vidū (vēlāk gūstekņi uzzināja, ka orda tikko atklīduši no austrumiem). Kad atveda gūstekņus, pirmatnējie cilvēki ilgi apspriedās, ko ar tiem darīt. Vīrieši ieteica upurēt tos dieviem, bet sieviešu vairākums nolēma citādi. Tās acīm redzot domāja, ka neparasto atnācēju klātbūtne ordā padarīs to varenu, sekmēs viņu medības, palīdzēs uzvarēt sadursmēs ar citām ordām, un tāpēc nolēma gūstekņus neatbrīvot, nedarīt tiem ļaunu, bet novietot atsevišķā teltī apmetnes vidū.
Šajā laikā orda lasīja tundrā dažādas ogas, vāca kaut kādas ēdamas saknītes un palika vairākas dienas uz vietas. Bet tad biezs sniegs piespieda pāriet kilometrus četrdesmit uz dienvidiem, kur daudz lielāks mežs pasargāja viņus no aukstajiem vējiem.
Pirmajā laikā gūstekņi jutās ļoti slikti. Viņiem deva ēst tikai jēlu gaļu, ogas un saknītes. Gulēt vajadzēja uz rupji apstrādātām zvērādām un ar šādām pašām ādām arī glābties no aukstuma. Sazināties ar pirmatnējiem cilvēkiem viņi varēja tikai ar zīmju palīdzību, un viņi vēl arvien nezināja, kāds liktenis tos sagaida. Aizbēgt nevarēja, jo viņus modri apsargāja.
Pēc pārgājiena uz jauno vietu — lielu klajumu biezā mežā — pirmatnējie cilvēki sāka cirst sausus, tievus kokus savu telšu kārtīm. Visur mētājās sausi zari, mizas, kāršu atliekas. Visu to redzēdams, Igolkins atcerējās, ka viņam kabatā saglabājusies sērkociņu kārbiņa, jo pagrabā bija aizdedzis lukturi. Savācis sauso kurināmo, viņš aizkūra ugunskuru. Ieraugot uguni, visi pameta darbu un saskrēja ap ugunskuru. Šī neredzētā parādība visus pārsteidza, bet, kad liesmas apdedzināja tiem rokas, ugunskurs viņiem kļuva par pielūgsmes priekšmetu, un pret atnācējiem, kam piederēja uguns, sāka izrādīt vēl lielāku cieņu. Kopš tā brīža ugunskurs pie gūstekņu telts dega nepārtraukti, un viņi sāka uz irbuļiem cept atnesto gaļu.