— Bet Kormulss 1816. gadā pierādīja, ka zeme vidū ir tukša un ka tās garoza nav biezāka par trīssimt angļu jūdzēm.
— Hallejs, Franklins, Lichtenbergs un Kormulss centās izskaidrot zemes magnētisma parādības un tā mūžsenās pārmaiņas no hipotētiskās iekšēiās planētas eksistences viedokļa. Vācu profesors Šteinhauzers 1817. gadā atzina par gandrīz neapšaubāmu, ka šāda planēta pastāv, un nosauca to par Minervu.
— Radās atkal projekts ekspedicijai uz zemes iekšieni. Atvaļināts kāinieku kapteinis Sīmess, kas dzīvoia Sen-Luisā, Misuri štatā,- 1818. gada aprilī ievietoja laikrakstos vēstuli un izsūtīja to daudzām Amerikas un Eiropas iestādēm, adresēdams «visai pasaulei», ar de- vizi «pasaule rūpējas par gaismu, lai pasaules atklāsme turpinātos līdz bezgalībai».
Lūk, ko viņš rakstīja:
Zeme iekšpusē ir tukša un apdzīvota. Tā sastāv no cita citā ietilpīgām koncentriskām sfērām ar atverēm pie poliem no 12 līdz 16° platumā. Esmu gatavs ieķīlāt savu dzīvību, ka tas taisnība, un ierosinu šo alu izpētīt, ja pasaule man šai pasākumā palīdzēs. Esmu sagatavojis par šo jautājumu presei ziņojumu, kurā minu augšminēto apstākļu pierādījumus, izskaidroju dažādās parādības un atminu doktora Darvina «zelta noslēpumu». Mans nosacījums — šās un jaunās pasaules patronats. Es to dāvinu (novēlu) savai sievai un tās desmit bērniem. Par saviem aizgādņiem esmu izraudzījies doktoru Mitčelu, seru Deviju un baronu Aleksandru von Humboldtu. Man vajadzīgs simts uzņēmīgu ceļabiedru, lai vasaras beigās izbrauktu no Sibīrijas ar ziemeļbriežu kamanām pa Ziemeļjūras ledu.
Apsolu, ka mēs atradīsim siltas un bagātas zemes ar derīgu augu un dzīvnieku pārpilnību, bet varbūt arī ar cilvēkiem, tikko būsim garām 82. ziemeļu platuma gradam. Nākošā pavasari mēs atgriezīsimies.
— Un šī ekspedicija notika? — Kaštanovs apjautājās.
— Par nelaimi vai, ja vēlaties, jums par laimi tā nenotika. Sīmesa vēstule modināja ievērību, un laikrakstu un žurnālu redakcijas, kā arī zinātniekus, ieinteresētie lasītāji apbēra dažādiem jautājumiem. Priekšlikumu, ko bija ierosinājis drošsirdīgais kapteinis, kas nebaidījās pamest sievu un desmit bērnus, pārrunāja presē, tomēr ne simts drosmīgo ceļabiedru, ne naudu ekspedicijai nesavāca. Zinātnieki, kas bija izraudzīti par aizgādņiem, droši vien noturēja nabaga Sīmesu par vienkāršu fantastu vai vājprātīgo. Lieta tā, ka daudzi bija pārliecināti par tukšumu zemes iekšienē, bet neticēja, ka ir atvere, pa kuru varētu iekšienē iekļūt.
Tā fiziķis Hladnijs Sīmesa vēstules ierosinātā un zinātniskā žurnālā iespiestā rakstā par zemes iekšieni norādīja, ka atvere nav iespējama: ja tā kaut kad arī būtu eksistējusi, to nenovēršami būtu piepildījis ūdens. Štein- hauzera atklātās planētas pārāk gauso kustību Hladnijs izskaidro ar to, ka tā kustas blīvi saspiesta gaisa vidē, varbūt saules un mēness pievilkšanas spēku iespaidā. Viņš izsaka vēl šādus interesantus pieņēmumus, neuzrādot tos, protams, par neapstrīdamiem: tā kā, gaisu stipri saspiežot, izdalās siltums, bet stipri sakarsētam ķermenim jāspīd, tad zemes tukšuma centrā, kur spiediens no visām pusēm ir vislielākais, stipri saspiestajam gaisam jāizveido spīdoša un sildoša masa, kaut kas līdzīgs centralai saulei.
Zemes iekšējās virspuses apdzīvotāji, ja tādi eksistē, redz šo sauli arvien zenitā, bet ap sevi visu saules apmirdzēto iekšējo virsmu, kam jārada ļoti skaista ainava.
Hipotēzēs par iekšējo planētu noturējās zināmu laiku. Arī Bertrans pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados domāja, ka zemeslode ir tukša un šai tukšumā atrodas magnētisks kodols, kas komētu iespaidā pārvietojas no viena zemes pola uz otru.
Deviņpadsmitajā gadsimtā visvairāk piekritēju bija hipotezei par zemes ugunīgi šķidro kodolu saskaņā ar Kanta-Laplasa teoriju. Tās aizstāvji strīdējās tikai par vienu jautājumu: cik bieza ir zemes cietā garoza. Vieni atzina par pietiekamu četrdesmit-piecdesmit kilometru biezumu, citi to rēķināja simts kilometru, bet vēl citi par 1275—2200, tas ir, no vienas piektdaļas līdz vienai trešdaļai zemes rādiusā. Tomēr šāds zemes garozas biezums ir pretrunā ar zemes vulkāniskajām un ģeotermiskajām parādībām, tāpat kā tām ir pretrunā hipotēzē, ka zeme ir pilnīgi atdzisis ciets ķermenis. Tāpēc biezās garozas aizstāvji pieņem kā korektivu, ka garozā vēl saglabājušies atsevišķi izkusušas masas baseini, kas tad arī ir vulkānu perēkļi.
Tāpēc deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē daudz piekritēju guva ceturtā hipotēzē, kas izskaidroja, ka zemei ir cieta, ne visai bieza garoza, ciets kodols, bet vidū biezāka vai plānāka izkusušu iežu kārta, tā dēvētā oli- vina josla.
Cieto kodolu pieļauj aiz tā iemesla, ka tuvu zemes centram milzīgā spiediena rezultātā visiem tur esošajiem ķermeņiem, neraugoties uz augsto temperaturu, kas daudzkārt pārsniedz to kušanas temperaturu (pie normālā spiediena), jābūt cietiem.
Zemes garoza sastāv no vieglākiem iežiem, bet oli- vina joslā sakopoti smagākie, ar olivinu un dzelzi bagātie ieži. Pašā kodolā pārsvarā vissmagākās vielas, piemēram, metāli. Domā, ka dzelzs meteorīti, kas galvenokārt sastāv no niķeļa dzelzs, ir planētu kodolu šķembas, bet akmens meteoriti, kas sastāv no olivina un citiem dzelzs bagātiem minerāliem ar niķeļa dzelzs ielāsmojumiem, sniedz priekšstatu par olivina joslas vielu sastāvu.
Šai hipotezei ari patlaban ir daudz piekritēju, bet ar to par pirmo vietu sacenšas vēl otra — Ceprica hipotēzē, kas jaunā formā atdzīvinājusi Leslija un citu astoņpadsmitā gadsimta beigu un deviņpadsmitā gadsimta sākuma zinātnieku mācību.
Šī hipotēzē izriet no tā fizikas likuma, ka pie augstām temperatūrām, kādām noteikti jābūt zemes dzīlēs, visiem ķermeņiem jābūt gāzveidīgiem, neraugoties uz lielo spiedienu.
Jums zināms, ka pastāv tā dēvētā gāzu kritiskā temperatūra, pie kuras tās nesaraujas un nepārvēršas šķidrumā ne zem kāda spiediena. Nav šaubu, ka zemes centrā šī kritiskā temperatūra daudzkārt pārsniegta. Tāpēc pašam kodolam jāsastāv pat no tā sauktajām vien- atoma gāzēm, kas jau zaudējušas savas raksturīgās ķīmiskās īpašības, jo augstās temperatūras iedarbībā to molekulas jau sadalījušās atomos. Šo kodolu apņem virskritiskā stāvoklī pārkarsētu gāzu kārta, ko savukārt apņem parasto gāzu kārta.
Tālāk seko šķidrā josla — vielas izkusušā stāvoklī, tad bieza šķidruma josla, kas līdzīga lavai vai darvai, un vēl viena josla, — pāreja no šķidruma cietā vielā, tā dēvētajā latenti plastiskajā stāvoklī, ko pēc konsistences var pielīdzināt kurpnieku piķim.
Beidzot virspusē sastopam cietu garozu. Visas minētās kārtas, protams, krasi neatdalās cita no citas, bet ir saistītas ar pakāpeniskām pārejām, tāpēc, zemei kustoties, šīs joslas nevar sajaukties, iespaidot paisumu un bēgumu vai zemes ass pārvietošanos. Par zemes garozas biezumu pastāv domstarpības. Zviedru ģeofiziķis Areniuss domā, ka gāzveidīgais kodols aizņem 95% zemes diametra, ugunīgi šķidrās kārtas 4%, bet cietā garoza tikai 1%, tas ir, apmēram sešdesmit četri kilometri bieza.
Citi tomēr atzīst, ka garoza ir daudz biezāka — astoņdesmit, simts un pat tūkstoš kilometru. Tomēr plānāka — ne vairāk kā sešdesmit, simts kilometru bieza garoza labāk atbilst vulkanisma, kalnu izcelšanās, ģeo- termiskajām un citām parādībām.
Jūs redzat, ka šī hipotēzē atdzīvinājusi Leslija un citu mācības, tiesa, bez iekšējām planētām un ārējām atverēm, attaisnojusi pat Sīmesa uzskatu par koncentriskajām sfērām. Tomēr par zemes dzīļu apdzīvotību, pastāvot tik augstai temperatūrai, kas sadala pat gāzu atomus, protams, nevarēja būt ne runas.