Džeks Londons
Porportuka joks
El-Sū uzauga misijā. Meitenes māte nomira, kad viņa bija pavisam maziņa, un māsa Alberta kādā vasaras dienā pievāca El-Sū kā no ugunsgrēka izrautu apdeguli, aiznesa uz Svētā Krusta misiju un audzināja par dieva kalponi. El-Sū bija tlrasiņu indiāniete, tomēr pārspēja visas meitenes, kuru dzīslās ritēja puse vai ceturtā daļa balto asiņu. Misijas māsām vēl nekad nebija iznākusi darīšana ar meiteni, kurai piemita tādas pielāgošanās spējas un kura vienlaikus būtu tik enerģiska.
El-Sū bija sprigana, izveicīga un gudra meitene, bet pats galvenais — viņa bija kā uguns, kā pulsējoša dzīvības liesma, viņas spilgtā personība apvienoja sevī gribu, maigumu un drosmi. Viņas tēvs bija virsaitis, un viņa asinis tecēja meitas dzīslās. El-Sū klausīja tikai tad, kad pati gribēja. Viņa pret .visiem izturējās taisnīgi un varbūt tieši tāpēc bija pārāka par citām matemātikā.
Taču viņa bija pārāka arī citos priekšmetos. Viņa iemācījās lasīt un rakstīt angliski tā, kā līdz šim nebija izdevies iemācīties nevienai meitenei misijā. Viņa dziedāja labāk par citām, un dziesmā viņa pauda savu taisnības izjūtu. Viņa bija māksliniece, un viņas dvēseles uguns tiecās radīt. Ja viņa no mazām dienām būtu dzīvojusi labvēlīgākā vidē, viņa būtu pievērsusies literatūrai un mūzikai.
Bet viņa bija El-Sū, Klakī-Nā — virsaiša — meita, un viņa dzīvoja Svētā Krusta misijā, kur nebija mākslinieku, tikai sirdsšķīstas māsas, kas interesējās vienīgi par dvēseles tīrību, taisnīgumu un labklājību nemirstības valstībā — debesīs.
Ritēja laiks. El-Sū bija astoņi gadi, kad viņa nokļuva misijā; viņai bija sešpadsmit gadi, un māsas sarakstījās ar sava ordeņa priekšniekiem, gādājot, lai meiteni sūtītu uz Savienotajām Valstīm pabeigt izglītību, kad_ misijā ieradās kāds no viņas cilts ļaudīm un izteica velēšanos parunāt ar El-Sū. Meiteni mazliet biedēja šā cilvēka izskats. Viņš bija netīrs. Šis riebīgais radījums ar nekad nesukātām matu lēkšķēm atgādināja Kalibanu. Viņš neatzinīgi paskatījās uz meiteni un noraidīja piedāvājumu
apsēsties.
— Tavs brālis ir miris, — viņš īsi pavēstīja.
El-Sū šī ziņa sevišķi nesatrieca. Brāli viņa tikpat kā neatcerējās.
— Tavs tēvs ir vecs un vientuļš, — vēstnesis turpināja. — Viņa māja ir liela un tukša, un viņš grib dzirdēt tavu balsi un skatīties uz tevi.
Klakī-Nā viņa atcerējās: viņš bija ciema galva, misionāru un tirgotāju draugs, varens vīrs ar milža muskuļiem, laipnām acīm un valdonīgu raksturu, un viņa stājai piemita primitīvs diženums.
— Pasaki viņam, ka es aiziešu, — El-Sū atbildēja.
Māsām par lielu apbēdinājumu, no ugunsgrēka izrautais apdegulis ielēca atpakaļ ugunī. Mēģinājumi atrunāt El-Sū neko nedeva. Bija daudz pārrunu, pierādījumu un asaru. Māsa Alberta pat atklāja, ka nodomāts sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm. Acis plati iepletusi, El-Sū lūkojās saulainajā tālē, kas viņai pavērās, un purināja galvu. Viņa redzēja kaut ko citu. Tas bija varenais Jukonas izliekums pie Tananas piestātnes, kur vienā pusē atradās Svētā Georga misija, otrā pusē — faktorija, bet vidū — indiāņu ciems un pazīstama liela baļķu māja, kurā, kalpu aprūpēts, dzīvoja kāds sirmgalvis.
Visi Jukonas piekrastes iedzīvotāji divtūkstoš jūdžu plašā apkaimē pazina šo lielo baļķu māju, sirmgalvi un kalpus, kas aprūpēja viņu; arī māsas labi pazina šo māju, tās bezgalīgo uzdzīvi, dzīres un jautrību. Tāpēc arī Svētajā Krustā lija asaras, kad El-Sū brauca prom.
Pēc El-Sū atbraukšanas mājā tika sarīkota pamatīga tīrīšana. Klakī-Nā, kas pats bija radis saimniekot, protestēja pret savas valdonīgās meitas ieviesto kārtību, bet galu galā, ļaudamies barbariskajiem sapņiem par diženumu, aizņēmās tūkstoš dolāru no vecā Porportuka — visbagātākā indiāņa pie Jukonas. Bez tam Klakī-Nā par prāvu summu iepirka faktorija preces. El-Sū lika atdzimi lielajai mājai. Viņa piešķīra tai jaunu spožumu, bet Klakī- Nā tikmēr saglabāja te senās viesmīlības un uzdzīves tradīcijas.
Jukonas indiāņiem tas viss bija neparasts, bet Klakī-Nā bija neparasts indiānis. Viņš ne vien izrādīja neikdienišķu viesmīlību, bet arī, būdams virsaitis un naudīgs cilvēks, varēja to atļauties. Tais laikos, kad te noritēja maiņas tirdzniecība, viņš valdīja pār saviem ļaudīm un izdevīgi tirgojās ar baltajiem. Vēlāk kopā ar Porportuku viņš atrada zelta lauku pie Koijokukas. Klakī-Nā pēc ieradumiem un dabas bija aristokrāts. Porportuks bija buržujs, un viņš atpirka no Klakī-Nā zelta lauku. Porportuks apmierinājās ar to, ka neatlaidīgi strādāja un krāja naudu. Klakī-Nā atgriezās savā lielajā mājā un turpināja izdot naudu. Porportuks bija pazīstams kā visbagātākais indiānis Aļaskā. Klakī-Nā bija pazīstams kā visgodīgākais. Porportuks bija augļotājs. Klakī-Nā bija anahronisms — viduslaiku drumsla, cīņu un dzīru draugs, kuru darīja laimīgu vīns un dziesmas.
El-Sū aprada ar lielo māju un tās paražām tikpat viegli, kā bija apradusi ar Svētā Krusta misiju un tās paražām. Viņa nemēģināja pāraudzināt savu tēvu un pievērst viņu dievam. Tiesa,viņa norāja tēvu, kad tas dzēra pār mēru, taču darīja to tāpēc, lai tēvs nekaitētu savai veselībai un dzīvotu laimīgs šajā saulē.
Lielās mājas durvis nekad nebija aizbultētas. Mājā nekad nebija miera, ļaudis te nāca, te gāja. Plašās dzīvojamās istabas sijas tricināja dzīru troksnis un dziesmas. Pie galda sēdēja ļaudis no visām pasaules malām un tālu cilšu virsaiši — angļi un koloniju iedzīvotāji, kārnie jenkiju tirgotāji un apaļīgie lielo sabiedrību ierēdņi, Rietumu kovboji, visdažādāko tautību jūrnieki, mednieki un suņu dzinēji.