Džeks Londons
Priestera tiesības
Šis ir stāsts par vīru, kas nemācēja novērtēt savu sievu, un par sievieti, kas bija parādijusi viņam pārāk lielu godu, kļūdama viņa sieva. Starp citu, stāstā darbojas arī jezuītu priesteris, par kuru ir zināms, ka tas nekad nav melojis. Priesteris bija piederīgs Jukonas novada, pie tam šeit ļoti nepieciešams, bet abu pārējo parādīšanas šinīs malās bija pilnīga nejaušība. Tie piederēja pie tās dīvaino klejoņu sugas, kuri vai nu auļo zelta drudža viļņa pašā korē, vai ari velkas tam astē.
Edvins Bentams un Greisa Bentama bija klejoņi — no tiem, kas velkas astē, jo tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Klondaikas zelta drudža vilnis jau sen bija noplīīdis lejup pa lielo upi un izsīcis bada apsēstajā Dau- sonas pilsētā. Kad Jukona pēc lielā darba slēdza satiksmi un nolikās uz ziemas gulu zem trīs pēdas biezas ledus kārtas, šis klaiņojošais pāris atradas pie Piecu Pirkstu krācēm, no kurienes līdz Zelta Pilsētai vēl bija daudzu miegu ilgs ceļš uz ziemeļiem.
Rudeņos šeit mēdza kaut daudz liellopu, tā ka gaļas atkritumu sakrājās liela kaudze. Edvina Bentama un viņa sievas trīs ceļabiedri aplūkoja šo depozītu, galvā šo to aprēķināja, atskārta, ka te ir īsta «zelta bedre», un nolēma palikt tepat. Augu ziemu viņi pārdeva maisus ar kauliem un sasalušām ādu leskām nobadojušos suņu pajūgu īpašniekiem. Viņi prasīja pavisam mērenu cenu — dolāru mārciņā, pie tam preci izsniedza bez izlases. Pēc sešiem mēnešiem, kad saule atgriezās un Jukona pamodās, viņi apjoza jostas ar smagiem naudas makiem un aizceļoja atpakaļ uz Dienvidzemi, kur dzīvo līdz šim brīdim, dižīgi melodami par Klondaiku, ko nav ne acīs redzējuši.
Edvins Bentams bija laisks zellis un, ja sieva viņu netirdījusi, droši vien mīļu prātu būtu dalījies ienākumos no spekulācijas ar suņu barību. Bet sieva apelēja pie viņa iedomības, iestāstīja, cik šis esot dižens un stiprs, ka tāds vīrs kā viņš spējot pārvarēt visus šķēršļus un katrā ziņā iegūšot zelta aunādu. Tā nu viņš varonīgi izrieza apakšžokli, savu daļu kaulu un ādas lesku pārdeva par nartām ar vienu suni un vērsa sniegkurpes pret ziemeļiem. Nav vajadzības apgalvot, ka Greisas Bentamas sniegkurpes ne brīdi neļāva viņa iemītajām pēdām atdzist. Vēl vairāk, viņu pārbaudījumi nebija ilguši ne trīs dienas, kad vīrs jau sekoja sievai pa pēdām, bet sieviete mīdija taku, iedama priekšgalā. Protams, ja redzes lokā kaut kur parādījās cilvēks, pozīcija acumirklī izmainījās. Tā viņa vīrišķība palika neaptraipīta to ceļinieku acīs, kuri kā rēgi paslīdēja garām pa kluso taku. Ir tādi vīrieši pasaulē.
Kā tas noticis, ka šāds vīrietis un šāda sieviete devuši solījumu turēties kopā labās un ļaunās dienās, tas šim stāstām nav svarīgi. Tamlīdzīgi gadījumi ir zināmi mums visiem, un cilvēki, kas tos analizē vai pat pārāk sīki iztaujā par tiem, riskē zaudēt skaisto ticību tam, ka pasaulē viss iekārtots mērķtiecīgi.
Edvins Bentams bija puika, nelaimīga kārtā iekļuvis vīra ādā, — puika, kas spēj pašapmierināti saplucināt tauriņu, noraujot tam spārnu pēc spārna, bet gļēvās bailēs raujas čokurā, saticis kārnu nekauņu, uz pusi mazāku par sevi. Tas bija egoistisks brēkulis, paslēpies aiz vīra ūsām un staltā stāva, un slīdēja dzīvei pa virsu, aizsedzies ar plānu kultūras un uzvedības plēvīti. Jā, viņš bija klubu biedrs un sabiedrībā atzīts cilvēks — viens no tiem, kādi grezno saviesīgus sarīkojumus, ar neattēlojamu aizrautību gvelzdami brīnumainas aplamības; no tiem, kas lielās pilnā rīklē, bet činkst, ja iesāpas zobs; no tiem, kas, sievieti apprecēdami, pārvērš tas dzīvi lielākā ellē, nekā to spētu visļaunprātīgākais izvirtulis, kādi mēdz bradāt pa aizliegtam ganībām. Šādus cilvēkus mēs sastopam ik uz soļa, tomēr reti kad uzzinām, kas tie ir īstenībā. Tos var iepazīt apprecot, otrs labakais līdzeklis iepazīšanai — ēst ar tiem no vienas bļodas un gulēt zem vienas segas kādu … nu, teiksim, nedēļu, — ar šo laiciņu pilnīgi pietiek.
No pirmā acu uzmetiena Greisa Bentama likās tikai trausla, piemīlīga meitenīte, tuvāk iepazīstoties ar viņu, atklājās dvēsele, kādai līdzās paša dvēsele šķiet sīka un niecīga, pie tam Greisa bija apveltīta ar tā dēvēto mūžīgo sievišķību. Tāda bija šī sieviete, kura skubināja un iedrosmināja savu vīru doties meklēt laimi Ziemeļzemē, kura Iemina viņam taku, kad neviens to neredzēja, un kura klusībā raudāja par to, ka viņa ir tikai vārga sieviete.
Tā šis dīvaini saliedētais pāris ceļoja līdz vecajam Sel- kērkas fortam, tad tālāk savas simt jūdzes pa drūmajiem, mežonīgajiem plašumiem līdz Stjūartas upei. Kad īsā diena izdzisa un vīrs pinkšķēdams novēlās sniegā, sieviete bija tā, kas viņu piesēja pie nartām un, aiz sāpēm locekļos kodīdama lūpas asinīs, palīdzēja sunim viņu aizvilkt līdz Meilmuta Kida būdai. Meilmuta Kida nebija mājās, bet Meierss, vācu zvērādu uzpircējs, sacepa lielas briežgaļas šķēles un uzklāja guļvietu no svaigām priežzaru galotnītēm.
Leiks, Lengems un Pārķers bija liela satraukumā un, ja labi apsver, ne bez iemesla.
— Ei, Sendijl Pasaki — vai tu proti atšķirt fileju no pleca gabala? Nāc ārā un palīdzi mums kaut kā! — Šis aicinājums atskanēja no pārtikas glabātavas, kur Lengems veltīgi cīnījās ap dažādiem sacirstas saldētas briežgaļas gabaliem.
— Nekusti ne soli un mazgā traukus! — Pārķers nokomandēja.
— Paklau, Sendij, esi tik labiņš, aizteci līdz Misūrijas apmetnei un aizņemies mazliet kanēļa, — Leiks lūdzās.
— Ej, ēj, pasteidzies tak! Nu ko tu ne… — Izmisīgos palīgā saucienus tūdaļ apslāpēja brīkšķi un brakšķi — glabātavā sagāzās kastes ar saldēto gaļu.