Klaivs Steiplzs Lūiss
Princis Kaspians
….
Pirmā nodaļa Sala
Reiz dzīvoja četri bērni, kurus sauca par Pīteru, Sjūzenu, Edmundu un Lūsiju, un citā grāmatā — «Lauva, Ragana un drēbju skapis» — pastāstīts par viņu lielo piedzīvojumu. Viņi bija atvēruši maģiskā skapja durvis un pēkšņi nokļuvuši pavisam citādā pasaulē nekā mūsējā, un šajā citādajā pasaulē kļuvuši par karaļiem un karalienēm zemē, ko sauca par Nārniju. Likās, kaNārnijāviņi valdījuši gadiem ilgi, bet, ienākot atpakaļ pa skapja durvīm, izrādījās, ka viņi atkal atrodas Anglijā un viss norisinājies vienā mirklī. Lai kā arī būtu, neviens vispār nepamanīja, ka bērni jebkad bijuši projām, un viņi arī nevienam to nestāstīja — izņēmums bija tikai kāds ļoti gudrs pieaugušais.
Tas viss bija noticis pirms gada, un tagad visi četri sēdēja uz soliņa pie dzelzceļa stacijas, novietojuši sev līdzās ceļasomas un spēļu kārbas. Taisnību sakot, visi atradās ceļā uz skolu un tika braukuši līdz šai stacijai, jo te bija mezgla punkts. Pēc īsa brīža pienāks viens vilciens un aizvedīs meitenes uz vienu skolu, un apmēram pēc pusstundas pienāks otrs vilciens un zēni brauks uz otru skolu. Pirmais ceļa posms, kad visi vēl bija kopā, joprojām šķita kā brīvlaika posms, turpretī tagad, kad bērniem drīz vajadzēs ardievoties un vilciens tos aizvedīs uz dažādām pusēm, ikviens saprata, ka brīvdienas patiesi beigušās un atkal sāksies skolas rūpes, tāpēc visi kvernēja diezgan drūmi un neviens neatjauta, par ko īsti runāt. Lūsija uz internātskolu devās pirmo reizi.
Lauku stacija šķita tukša un miegaina, un uz perona nebija gandrīz neviena cita, tikai viņi paši. Pēkšņi Lūsija izgrūda īsu, spalgu kliedzienu kā cilvēks, kam iedzēlusi lapsene.
— Kas tev kaiš, Lū? — ievaicājās Edmunds un tad negaidīti aprāvās un iespiedzās — vai-i!
— Kas tas, pie joda… — iesāka Pīters, un tad arī viņš piepeši pameta teikumu pusvārdā. Pagriezies pret Sjūzenu, viņš iebrēcās: — Sjūzen, laid vaļā! Ko tu dari? Kurp tu mani velc?
— Es tev neesmu piedūrusi ne pirksta! — pretojās Sjūzena. — Kāds velk mani. Ai-ai-ai, beidz!
Visi ievēroja, ka citu sejas stipri nobālušas.
— Es sajutu tieši to pašu, — aizelsies izdvesa Edmunds. — It kā mani pūlētos kaut kur aizstaipīt. Stāvēja prom visiem spēkiem — ui! Sākas atkal!
— Mani ari, — Lūsija piebalsoja. — Nudien nevaru vairs ciest!
— Būsim modri! — uzkliedza Edmunds. — Saķēramies rokās un turamies kopā. Tā ir kāda bumba — man ir tāda jušana. Žigli!
—Jā, — Sjūzena piekrita. —Nelaidieties vaļā! Kaut jel reiz beigtos — ū!
Nākamajā mirklī pilnīgi pazuda gan bagāža un soliņš, gan perons un stacija. Četri bērni, elsdami pūzdami turoties rokās, ieraudzīja, ka stāv mežainā vietā — tik mežainā, ka zari baksta viņus no visām pusēm un nav pat lāgā vietas, kur pakustēties. Visi izberzēja acis un dziļi ievilka elpu.
— Vai, Pīter! — izsaucās Lūsija. — Vai tev nešķiet, ka mēs varbūt esam atgriezušies Nārnijā?
— Mēs varētu būt jebkur, — Pīters atteica. — Es šajā biežņā nevaru redzēt tālāk par diviem soļiem. Mēģināsim izkļūt klajā vietā — ja te vispār tāda ir.
Ar zināmām grūtībām, nātrēm dzeļot un ērkšķiem durot, viņi izkūlās ārā no biežņas. Drīz viņus gaidīja jauns pārsteigums — apkārtne kļuva krietni gaišāka un pēc nedaudziem soļiem bērni iznāca mežmalā. No tās pavērās smilšains liedags. Dažu jardu attālumā smiltis apskaloja ļoti mierīga jūra: mazie vilnīši nesacēla gandrīz nekādu troksni. Tuvumā nebija saskatāma cita zeme, bet debesīs — ne mākonīša. Saule spīdēja apmēram tur, kur tai vajadzētu spīdēt pulksten desmitos no rīta, un jūra žilbinoši zilgmoja. Bērni stāvēja un ostīja jūras gaisu.
— Vai traks! — iesaucās Pīters. — Te nu gan ir forši!
Pēc piecām minūtēm visi bija noāvušies basi un bradāja pa vēso, dzidro ūdeni.
— Tas ir labāk nekā sēdēt smacīgā vilcienā un rullēt atpakaļ pie latīņu vokābuļiem, francenes un algebras! — piezīmēja Edmunds. Un tad krietnu laika sprīdi neviens nerunāja, tikai šļakstījās un meklēja garneles un krabjus.
—Tomēr šķiet, ka būtu kaut kas jāsaplāno,—ierunājās Sjūzena. — Drīz sagribēsies ēst.
— Mums tak ir sviestmaizes, ko māmiņa iedeva ceļam, — teica Edmunds. — Vismaz man ir.
— Man nav, — pavēstīja Lūsija. — Manējās palika mazajā somiņā.
— Manējās arī, — Sjūzena atbalsoja. .
— Manējās ir svārku kabatā, tur, liedagā, — Pīters sacīja. — Tas nozīmē, ka mums ir divas porcijas, kas jāsadala uz četriem. Nekas priecīgs mūs negaida.
— Patlaban, — Lūsija iebilda, — es vairāk gribu dzert nekā ēst.
Nu ari visi citi apzinājās, ka ir izslāpuši. Pēc bradāšanas saules svelmē pa sālsūdeni dzert gribētos katram.
— Mēs esam itin kā izglābušies kuģa bojāejā, — Edmunds skaidroja. — Grāmatās šādi ceļotāji allaž salās atrod avotus ar dzidru, tīru ūdeni. Labāk iesim tos meklēt!
— Vai tas nozīmē, ka mums jāspraucas atpakaļ šitajā biezoknī? — Sjūzena noprasīja.
— Nebūt ne, — atteica Pīters. —Ja te ir strauti, tiem jāplūst lejā uz jūru, tāpēc, ja iesim gar krastu, noteikti tos atradīsim.
Nu visi brida ārā no ūdens, vispirms pārsoļoja pāri slapjajām, gludajām smiltīm, kas augstāk bija sausas un irdenas un lipa pie kāju pirkstiem, un tad apāva zeķes un kurpes. Edmunds un Lūsija gribēja savējās atstāt un doties meklējumos kailām kājām, taču Sjūzena teica, ka tas būtu tīrais trakums.
— Iespējams, ka tad mēs tās nemūžam vairs neatradīsim, — viņa aizrādīja, — un, ja būsim vēl te, kad uznāks nakts un kļūs auksts, mums tie būs vajadzīgi.—Apāvušies viņi sāka soļot pa pludmali — jūra pletās kreisajā pusē, mežs — labajā. Vieta likās ļoti klusa, tikai reizēm aizlidoja kāda kaija. Mežs bija tik biezs un zari saauguši krustu šķērsu tā, ka bērni ar pūlēm jaudāja kaut ko saskatīt. Neredzēja nevienu kustamies — ne putnu, pat ne kukaini.
Gliemežvāki, jūraszāles un anemones vai sīki krabīši klinšu lāmiņās ir visai jauki, bet izslāpušam ceļiniekam tie drīz vien apnīk. Pēc bradāšanas vēsajā ūdenī bērnu kāju pēdas nu likās sakarsušas un smagas. Sjūzenai un Lūsijai nācās stiept savus lietusmēteļus. Edmunds tieši pirms maģiskās pārvērtības bija nolicis svārkus uz stacijas soliņa, tāpēc tagad viņi ar brāli pēc kārtas nesa Pītera mēteli.
Drīz vien krasts ieliecās pa labi. Apmēram stundas ceturksni pēc tam, kad bērni bija šķērsojuši klinšu grēdas kori, kas beidzās ar smailu virsotni, krasta līnija spēji pagriezās. Aiz gājēju mugurām tagad pletās tā jūras daļa, ko viņi bija ieraudzījuši, iznākdami no meža, un padaban, raudzīdamies uz priekšu, viņi pāri ūdenim varēja saskatīt vēl vienu biezu un ar mežu apaugušu krastmalu — tādu pašu, kādu uzlūkoja padaban.
— Diez vai tā ir otra sala vai arī cietzeme, kuru mēs drīz vien sasniegsim? — vaicāja Lūsija.
— Nezinu, — Pīters atteica, un bērni klusuciešot lēni vilkās tālāk.
Piekraste, pa kuru viņi gāja, arvien vairāk tuvojās pretējai ūdensmalai, un, apejot ik nākamo zemesragu, bērni cerēja, ka ieraudzīs vietu, kur abas savienojas. Taču nācās vilties—viņi pienāca pie klintīm, kurās bija jāuzrāpjas. No kores varēja saredzēt krietni tālu.